Dzejoļi mammai un tētim

Es nezināju, ka šīs rokas,
Kas augu dienu darbā kust,
Spēj skumjas paņemt, aiznest mokas
Un arī manu elpu just.

FOTO: Edgars Runcis, mammam.lv/tetiem.lv

Es nezināju, ka šīs rokas,
Kas augu dienu darbā kust,
Spēj skumjas paņemt, aiznest mokas
Un arī manu elpu just.
Es nezināju, ka šīs rokas
Var tā kā gulbji salidot
Ap manu pieri, kur jau krokas,
Un man daudz jaunu spārnu dot.
/Jānis Grots/

 

***
Tā kā gara saules diena
Esi, mūsu, māmulīt.
Tava siltā, jaukā gaisma
Devīgi mums ceļā krīt.
Mīļāko no visiem paldies
Vēlas sirds tev pasacīt.
/A. Ķirškalne/

***
Mātei

Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es ilgi skatos. Man ir kauns.
Jo mana māte šajā brīdī,
Uz kūti ejot, kājas aun.

Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es smagu sirdi noskatos.
Kam man tie mākoņi pār jūru,
Ja mana māte neredz tos.

Bet zinu – savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Tik tādēļ vien, ka skatos es,
Cik skaistu mākoņi pār jūru.
/Māra Zālīte/

 

***
Mātes rokās
mātes siltums.
Acīs gaišs,
mīļš starojums.
Mātes sirdī
mātes mīļums,
Dvēselē -
tās atspīdums.
Mātes sejā
mātes maigums.
Lūpās -
vārdu pieskāriens.
Mātes rūpes,
viņas lepnums -
Bērniem dots savs pavediens.
/Vēsma Kokle – Līviņa/

 

Reklāma
Reklāma

***
Mīļai māmiņai
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.

Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.

Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
/Rainis/

 

***
Ir māte mani mācījusi
Ir māte mani mācījusi:
Kā vieglāk smagu nastu nest
Un pērkonlaikā krustu mest.

Ir māte mani mācījusi:
Ik bitei ziedos ceļu griezt,
Pie zemes bēdās vaigu spiest.

Ir māte mani mācījusi:
Ar saldu līksmi Dievu lūgt,
Bez prieka puķi nenoplūkt.

Ir māte mani mācījusi:
Tik karsti visu mīlēt, just,
Laiks nedzīvots lai nevar zust.
/Andrejs Eglītis/

 

***
Kāzu dienā
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un līdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: - vecmāt, nes! - un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir mūsu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas lemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: - rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.
/Imants Ziedonis/