Vasaras brīvdienās divatā aizbraucām uz ģimenes lauku mājām. Uzvārījām tēju, apsēdāmies uz upītes laipiņas, barojām zivis ar maizi. Tālumā klabināja stārķis, smaržoja kalmes un mēs divi, viens otram cieši blakus sasēduši, lūkojāmies saules rietā. Apķeru mīļo, bet te skatos — viņai pār vaigiem rit asaras. Kas to zina, tāda romantika, ka nav brīnums, ja sieviete apraudas, vai ne? Taču drīz vien viņas raudāšana kļūst stiprāka, stiprāka, līdz viņa raud aizgūtnēm... Es prasu, kas noticis. Bet šai asaras plūst tā, ka grūti parunāt. Tomēr sieviņa saņemas un saka: „Es gribēju, lai šajā nedēļas nogalē mēs braucam apciemot mūsu vecākus. Es nezināju, ka šeit neviena nebūs”. Te nu bij’, visu sieviešu sapnis — romantiskā divvientulība! Un visu ceļu bija klusējusi, neko par ciemošanos pie vecākiem neminot... Tā nu kravājāmies un braucām pie sievas vecākiem; vai gan grūtnieces asaras citādi būtu nožāvējamas?

Iesūtījis: Kārlis, konkursa Vai viegli būt tētim? dalībnieks.