Kas veido veselīgu bērna pašapziņu

Bērna pašvērtējumu un priekšstatu par sevi lielā mērā veido vecāki ar savu attieksmi un izturēšanos. Kā rīkoties, lai bērnam veidotos pozitīvs pašnovērtējums un veselīga pašapziņa? Konsultē psiholoģe Gunita Kleinberga.

Kas veido veselīgu bērna pašapziņu

FOTO: Shutterstock.com

Ar laiku bērnam veidojas izpratne par to, kas viņš ir un kā iederas apkārtējā pasaulē. Bērni novērtē sevi, kad jūt — viņus novērtē un mīl bez nosacījumiem tie, kas viņu dzīvē ir vissvarīgākie, proti, vecāki. Ja vecāki ģimenē rada vidi un atmosfēru, kurā bērnus novērtē un mīl tādus, kādi viņi ir, bērniem daudz vieglāk un dabiskāk izdodas formulēt un paust savus uzskatus, pieņemt lēmumus, izmantot iespējas un tikt galā ar dzīves piespēlētajām grūtībām.


Mīli bez nosacījumiem

Mīlestība bez nosacījumiem ir attieksme, ar kuru vecāki bērnam pauž to, ka viņš tiek mīlēts, lai arī kāds viņš būtu, skaidro psiholoģe Gunita Kleinberga. Mīlestība netiek saistīta ar to, ko bērns var vai nevar izdarīt. Izrādi bērnam beznosacījumu mīlestību. Katru dienu atrodi laiku, lai apliecinātu bērnam savas jūtas vārdos un/vai caur fizisku kontaktu — apskāvieniem, glāstiem, bučām. Uzklausi bērna pārdzīvojumus un vajadzības. Bērni, kurus mīl un novērtē, neuzstādot noteikumus, ir laimīgāki un mēdz uzvesties labāk. Jo zemāks pašvērtējums un mazāka pārliecība par saviem spēkiem, jo nevēlamāka var būt bērna uzvedība. Pētījumi, kas veikti saistībā ar bērna pašvērtējumu, liecina, ka uzmanības un sirsnības trūkums var radīt uzvedības traucējumus; neapmierinātā vajadzība pēc drošības rada trauksmi un bailes, bet sirsnības trūkums — atšķirtību, vientulību un izolētību.

 

Katru dienu atrodi laiku, lai apliecinātu bērnam savas jūtas vārdos un/vai caur fizisku kontaktu — apskāvieniem, glāstiem, bučām.

 


Vaicā un cieni bērna viedokli

Ikvienā piemērotā un atbilstošā situācijā jautā bērnam viņa viedokli. Tas iedrošinās viņu domāt patstāvīgi, bērns jutīs, ka viņa viedoklis tiek novērtēts un ka arī viņš var kontrolēt situāciju, ne tikai vecāki. Arī tad, ja nepiekrīti bērnam, dari viņam zināmu, ka apzinies un izproti, kā viņš jūtas. Paskaidro, ka diviem cilvēkiem var būt atšķirīgas izjūtas un nevienas no šīm izjūtām nav pareizas vai nepareizas.
Tomēr atzīt bērna izjūtas nenozīmē atzīt nepieņemamu uzvedību. Ja trīsgadīgs bērns atsakās pirms miega tīrīt zobus, vajag paskaidrot, ka tu, protams, saproti, ka daudz labprātāk viņš uzreiz iekristu gultiņā, taču zobi ir jātīra, lai būtu veseli. (Daudz vienkāršāk ir sākt biedēt mazo ar lieliem caurumiem, zobu sāpēm un dakteri, taču iespējams arī citāds piegājiens.)

 

Reklāma
Reklāma


Konfliktus risini konstruktīvi

Nospraud konsekventas robežas, kas ļauj bērnam iemācīties, ka pasaulē valda noteikta kārtība. „Bērnam ir vajadzīgi stingri noteikumi un kārtība,” skaidro psiholoģe Gunita Kleinberga, „un viņam ir jāzina, ka par tiem nevar strīdēties vai tos apšaubīt. Turklāt katrā vecumposmā nepieciešami konkrētajam vecumposmam adekvāti noteikumi.” Tas attiecas arī uz konkrētām sekām par sliktu uzvedību vai nepaklausību. Mazi bērni simtiem reižu pārbauda vecāku nospraustās robežas, tomēr fakts, ka vecāki kontrolē situāciju, rada viņos drošības izjūtu. Konfliktus risini konstruktīvi. Bērna nepaklausības gadījumā runā par konkrēto pārkāpumu, nevis uzbrūc viņa raksturam kopumā. (Piemēram, ja bērns iesitis otram, nevajag viņu saukt par ļaunu vai nolamāt par sliktāko bērnu, ko tu pazīsti. Tā vietā mierīgā, bet stingrā tonī jāpaskaidro, ka sist nav atļauts.)
Kā rīkoties, lai konflikta situācijā nepārkāptu savstarpējās cieņas robežas un negrautu bērna pašapziņu, sodot viņu par pārkāpumiem? Bērniem jāzina, kas viņus sagaida, ja viņi neievēros noteikumus. Svarīgi ir atcerēties, ka bērns redz, kā vecāki risina konfliktus savā starpā, atgādina psiholoģe Gunita Kleinberga. Vecāki ar savu rīcību rāda bērnam piemēru, kā tiek risināti strīdi. Vecākiem jāmācās risināt konfliktus, ieklausīties bērnā, nevis uzreiz izdarīt secinājumus, neapvainot bērna personību vai nepelt kādas viņa īpašības.

 

Izvairies lietot vārdus pārākajā pakāpē: gudrākais, labākais, smukākais. Kaut arī šie vārdi ir pozitīvi, bērns var izjust pārāk lielu spiedienu būt perfektam.

 

Atzīsti un novērtē bērna panākumus un spējas
 

Arī slavējot bērnu, izteic uzslavas par konkrētām lietām, nevis uzteic bērna uzvedību vai rīcību vispārīgi. Ja bērns jūt, ka tiek novērtētas viņa pūles, pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņš centīsies pozitīvi novērtēto rīcību atkārtot. Ir labi, ja bērnu iedrošina uzdevuma izpildes laikā, nevis tikai pēc uzdevuma izpildes, teic psiholoģe. Bērna iedrošināšanai var izmantot dažādas frāzes: „Tas patiešām tev izdevās labi!”; „Jā, fantastiski! Tu dari pareizi!” u. tml. Turpretim vispārēja vai liekuļota slavēšana rada pretēju efektu. Vecāki nereti ir pārsteigti, ka labi pārdomāta uzslava pareizajā brīdī izrādās daudz efektīvāka disciplinēšanas tehnika nekā sods. Pārāk retas uzslavas kavē bērna izpratni par to, kas ir labi un slikti, un viņa pašapziņas attīstību. Savukārt pārāk bieža slavēšana var radīt bērnā atkarību no apkārtējo viedokļa, lai justos novērtēts, un apslāpē iekšējo vērtību izjūtu. „Bērns var sākt darīt kaut ko tikai uzslavu dēļ vai kļūt pasīvs un zaudēt entuziasmu, veicot kādas darbības,” brīdina Gunita Kleinberga.
Slavējot bērnu, vajag izmantot vārdus, kas atspoguļo vecāku vērtības. „Es pamanīju tavu pacietību un apņemšanos, kad tu būvēji cietoksni. Tu noteikti esi lepns par sevi!” būs efektīvāk nekā vienkārši „Malacis!”. Izvairies lietot vārdus pārākajā pakāpē: gudrākais, labākais, smukākais. Kaut arī šie vārdi ir pozitīvi, bērns var izjust pārāk lielu spiedienu būt perfektam. Daudziem vecākiem šķiet, ka šo vārdu lietošana stiprina bērna pašapziņu, taču pārāk bieža šo vārdu lietošana rada pretēju efektu. Bērns, kuram visu laiku borē, ka viņš ir vislabākais, nereti domā, ka viņam jābūt vislabākajam. „Vecākiem ir jājūt robeža un jāslavē bērns par rīcībām, kas tiešām ir slavējamas, jāveicina bērna darbošanās, reizēm ļaujot viņam darboties arī pašam,” stāsta psiholoģe. „Svarīgi ir pamanīt bērna centienus kaut ko izdarīt, bet nevajag aizrauties ar uzslavām tad, ja viņš šādu uzvedību atkārto jau piekto reizi.”

 

Uzsver plusus, nevis mīnusus

Kā stiprināt bērna pašapziņu, ja viņam nav veicies (zaudēta sporta spēle, zema atzīme pārbaudījumā, epizodiska loma skolas ludziņā u. c.)? „Svarīgi ir atbalstīt bērnu, neteikt, ka viņš nav pietiekami centies u. tml. Vecākiem jāievēro bērna pūles un, ja nepieciešams, jāiedrošina uz jauniem uzvedības vai problēmas risināšanas veidiem,” iesaka psiholoģe Gunita Kleinberga.
Bērnam jāiemācās saprast, ka ikviens kādreiz kļūdās. Ir būtiski, lai viņš apzinātos, ka kļūdas dod iespēju mācīties. Vecāki var palīdzēt bērnam pārvarēt neveiksmes, viņu iedrošinot, jo neveiksmes ir daļa no mūsu dzīves, ir jāatrod līdzsvars. Vecāki var teikt: „Tu vari to paveikt, pamēģini vēlreiz.”

Tā vietā, lai koncentrētos uz bērna vājībām vai to, kas viņam nepadodas, labāk fokusējies uz viņa plusiem un spējām. Dod bērnam plašas iespējas izpausties lietās un nodarbēs, kas viņam veicas un padodas. Tas palīdzēs stiprināt pašapziņu, lai paveiktu lietas, kas padodas grūtāk. Izvairies bērnu salīdzināt ar citiem (vai sevi), vienalga — glaimojošā vai ne tik glaimojošā gaismā. Bērns jānovērtē un jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Nejaucies bērna darīšanās, ar kurām viņš pats tiek galā, un palīdzi, ja bērns lūdz.