Dziedošā Eglīšu ģimene no Alūksnes 1

 04. novembris 2009 11:00 Intervija

Atkalredzēšanās ar Eglīšu ģimeni no Alūksnes notika Dziedošo ģimeņu atgriešanās koncertā. Šīs būs atklāta saruna par šovu un ģimenes aktivitātēm ārpus tā, jo Eglīšu mamma Sanita ir Alūksnes novada Cāļumamma un kultūras dzīves organizatore un mazu dziedātāju konkursa Cālis himnas autore.




Runā, ka jums viens no šova koncertiem beidzās slimnīcā?
Sanita: Jā, tas bija Signes 18. dzimšanas dienā, kad mēģinājumā tētis pārrāva kājai muskuli. Koncertā, kaut caur sāpēm, tomēr nodziedājām. Naktī, braucot mājās, aiz Rīgas viņam palika slikti un, izkāpjot no mašīnas, tētis ceļa malā noģība. Saucām ātros, nobijāmies pa īstam. Tā nu koncerts beidzās slimnīcā.
Mājās bijām tikai no rīta. Domāju, Signe šo dzimšanas dienu atcerēsies ilgi. Tā nu koncerts mums beidzās slimnīcā.
Vēl jau kāja tiek ārstēta, bet ārsti saka, ka būs labi. Mazliet tikai jāpiebremzē mūsu dejošana Jukumā. Tomēr, kā redzat, esam atkal uz kājām un gatavi dziedāt.

 

Naktī, braucot mājās, aiz Rīgas viņam palika slikti un, izkāpjot no mašīnas, tētis ceļa malā noģība. Saucām ātros, nobijāmies pa īstam. Tā nu koncerts beidzās slimnīcā.


Vai pēc šova pamešanas turpinājāt skatīties Dziedošās ģimenes?
Sanita: Jā, pirmo raidījumu pēc izbalsošanas skatījāmies ar šampanieti un balsojām.
Didzis: Mums katram ir savi favorīti, tā, ka katrs balsojam par saviem, bet skatījāmies katru svētdienu.

Kādas bija sajūtas atgriešanās koncertā, kad atkal pēc ilgāka pārtraukuma bija jākāpj uz skatuves? Vai bijāt gatavi atgriezties?
Sanita: Braucām ar sajūtu, ka gribam uzdziedāt draugiem un klausītājiem, nevis uzvarēt un kaut ko izcīnīt.
Didzis: Parasti mums koncerta dienas ir ļoti garas, pēc šova mājās atgriezāmies ap plkst. 4.00 no rīta. Bet atgriešanās koncertu patiešām uztverām ļoti mierīgi un ar prieku par atkalredzēšanos un iespēju kopīgi uzdziedāt.

Pirmo raidījumu pēc izbalsošanas skatījāmies ar šampanieti un balsojām.

Kā sākās jūsu kopādziedāšana?
Sanita: Sākās tas viss Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā, kur Didzis mācījās par dejotāju. Viņš ļoti skaisti spēlēja ģitāru un dziedāja, klausījos un ...... Arī man pašai patika dziedāt, tā arī sadziedājāmies.
Tāda ģimenes kopādziedāšana sākās, kad bērni mazliet paaugās.
Strādāju Trapenes kultūras namā. Tas bija 90.-to gadu sākums, bija vēl trakāk kā tagad, naudas nevienam nebija, tomēr gribējās cilvēkiem radīt prieku, saorganizēt kādu pasākumu, bet naudas, lai uzaicinātu kādu mākslinieku, protams, nebija. Tā nu sākām dziedāt paši.

Sanita, tu esi Alūksnes Cāļumamma, arī meitenes piedalījušās Cālī?
Sanita: Cāli Alūksnē organizēju kopš 95. gada. Bet mūsu meitenes bērnībā dziedāja gan, tikai savās meldijās un saviem vārdiem. Tā, ka, lai kā biju cerējusi viņas iesaistīt arī Cālī, tas tā arī neizdevās. Meitenēm muzikalitāte un dziedātprieks „atvērās” vēlāk – mūzikas skolā.
Didzis: Meitenēm nekad neuzspiedām neko, ja viņas negribēja, nelikām. Vienīgais izņēmums bija mūzikas skola, tur gan pateicām stingri, ka, skola jāpabeidz. Vecākā meita Evija mūzikas skolā mācījās klavieres, vēlāk pati iemācījās spēlēt arī ģitāru, jaunākā spēlē vijoli, ko mācījās mūzikas skolā, kā arī iemācījās akustisko ģitāru, basģitāru un, protams, klavieres.
Sanita: LTV pēdējos gados Cāli vairs neorganizē. Kādēļ tā, nezinu, tomēr novadā konkursus joprojām rīkojam. Padomājām un nolēmām, ka tas prieks un azarts, kas ir mazo dalībnieku actiņās ir tik ļoti daudz vērts. Manuprāt, bērniem bija ļoti būtisks un deva iespēju un bieži arī startu nopietnākai dziedāšanai nākotnē daudziem bērniņiem visā Latvijā. Klusībā ceru, varbūt kāda no televīzijām uzņemsies šo domu turpināt un pacels jaunā līmenī, jo ideja, manuprāt, ir ļoti laba.

 

Ko visbiežāk dziedat un kur?
Didzis: Repertuārs mums ir diezgan plašs, dziedam gan garīgās dziesmas, gan veco labo latviešu estrādes klasiku – R. Paulu, I. Kalniņu, Lūsēnu. Mums ļoti lēni, un, vienīgi pateicoties meitenēm, ienāk jaunā mūzika. Sākumā abi ar Sanitu vienmēr šķobām degunus, kad meitenes atkal paņēmušas kādu Kaupera vai citu jaunu dziesmu. Vēlāk, iemācāmies un iepatīkas, un, paldies meitenēm par to!
Sanita: Pārsvarā jau dziedam draugiem un savam priekam, uzdziedam arī pasākumos. Vēl, nu jau 18 gadus abi ar Didzi dejojam deju kolektīvā Jukums.

Mēs esam dziedoša ģimene, bijām tāda pirms piedalīšanās Dziedošajās ģimenēs un arī turpmāk būsim.

Mamma jums ir aktīva kultūras dzīves virzītāja Alūksnē, vai arī muzicēšanā mamma ir aktīvais virzītājspēks?
Didzis: Sanita tiešām ir Alūksnes novada kultūras dzīves organizators, viņa ir Alūksnes novada pašvaldības kultūras un sporta nodaļas vadītāja. Viņa ir mūsu centra spēlētājs, „grupas” menedžeris, kurš atbild par mūsu koncertēšanu. Domā, ko dziedāsim, ko pa vidu dziesmām darīsim. Viņai visi zvana, kad grib, lai mēs dziedam kādā notikumā.
Sanita: Koncertos es esmu tā, kura daudz runā. Vienmēr saku, ka esam sadalījuši darbus uz pusēm. Katram divi darbi. Viņi visi trīs dzied un spēlē kādu instrumentu, es dziedu un runāju. Paši nekad nemeklējam koncertēšanas iespējas, jo esam ļoti aizņemti., tomēr koncertēt sanāk diezgan bieži. Piemēram, novembrī, mums ir jau pieteikti četri koncerti, no kuriem viens ir baznīcā. Decembra sestdienas visas jau ir aizrunātas koncertiem. Paši iniciējam labdarības koncertus, kad padziedam pansionātos, vecajiem ļaudīm.

Ko novēlat šovā palikušajām ģimenēm?
Sanita: Mēs jūtam līdzi visām ģimenēm, priecājamies par ikvienu no viņiem. Tomēr šo šovu uztveram kā spēli, tas ir arī tas, ko varam novēlam pārējiem dalībniekiem. Mēs esam dziedoša ģimene, bijām tāda pirms piedalīšanās Dziedošajās ģimenēs un arī turpmāk būsim. Novēlam, lai visas ģimenes atrastu laiku kopāmuzicēšanai arī pēc piedalīšanās šovā. Man šķiet, ka šajā projektā cīņa par uzvaru nav atslēgvārds. Protams, ir galvenā balva, bet ne jau tādēļ ģimenes piedalās un gatavo aizvien jaunus pārsteigumus.
Būtiskākais, mūsuprāt,  ir, ka visa ģimene ir saliedējusies kaut kam kopīgam un dara to ar prieku.




Foto no Eglīšu ģimenes personīgā arhīva

 




1 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1141