Vai drīkst lamāties, bradāt par dubļiem, spēlēties ar ēdienu? Ko neļaut bērnam

Mazulītis vāc zarus
Pastaigājoties meitiņa vienmēr vāc akmentiņus un zarus. Ja atrod kādu lielāku, vispār neizlaiž no rokām. Staigā diezgan stabili, bet gadās arī paklupt. Bet zars taču var iedurties un savainot. Aizveru acis un atļauju.

Staigāšanas sākums ir jauna ēra bērniņa attīstībā, jo viņa vai viņš nu var patstāvīgi pārvietoties, izjust kustību brīvību un vispār redzēt pasauli ap sevi no cita skatpunkta. Tam līdzi nāk arī precīzāka kustību koordinācija, spēja precīzāk pārvietot un satvert priekšmetus. Jaunās iemaņas gribas pilnveidot, turklāt tās ir ļoti piemērotas pasaules izpētē un izzināšanā. Tādēļ mazuļi šajā laika posmā vāc dažādus priekšmetus, mēģina tos satvert un pārvietot. Tas ir tik aizraujošs un jauns piedzīvojums, ka iztraucēt vai atturēt no tā praktiski nevar. Un arī nevajag, jo mazais praktizējas dažādās iemaņās.
Ja jums šķiet, ka bērniņš satver kaut ko bīstamu, ir vairāki varianti, kā rīkoties.
Pirmais — paslavējiet par sasniegto un lūdziet jums atdot ieguvumu, bet neņemiet ar spēku, jo tad mazais cīnīsies pretī. Pierunājiet, bet vēl labāk — pārvērtiet to rotaļā, samainoties ar ieguvumiem.
Otrais — esiet līdzās mazulim un uzmaniet viņa pārvietošanos, lai bīstamais priekšmets būtu jūsu kontrolē.
Trešais — vispirms paslavējiet par sasniegto, pēc tam mēģiniet paskaidrot, ka šis priekšmets nu jānoliek un jāmeklē kaut kas jauns, tādējādi mēģinot pārliecināt, ka šo labāk neņemt. Esiet gatavi, ka cietīsiet fiasko un paskaidrojumu vajadzēs atkārtot vēl un vēl.

Vai atļaut lietot lamuvārdus?
Mans bērns atkārto gan labos, gan sliktos vārdus. Ģimenē lamuvārdus nelietojam. Pats jocīgākais, ka slikto vārdu lietojums ir gandrīz vietā, pārsvarā dusmīgajās reizēs. Nevaru saprast, kā reaģēt. Citreiz dusmojos un saku, ka man nepatīk, bet citkārt nodomāju, ka vēl maziņš, un nepievēršu uzmanību. Tomēr sirds dziļumos vienmēr apvainojos.

Bērni, ik dienu un ik mirkli vērojot savus vecākus, mācās no pieaugušajiem, kas un kā dzīvē darāms, kad un kā reaģēt uz notiekošo. Sākumā mazais cilvēciņš cenšas redzēto atdarināt, gluži kā zīdaiņa vecumā, kad imitēja māmiņas smaidu vai sejas šķobīšanu. Arī tagad notiek tas pats, tikai jau izsmalcinātākā formā — tiek atdarināta runa, žesti, specifiskas kustības. Vecumā līdz trim gadiem liela nozīme ir vārdu atdarināšanai, intonācijas atkārtošanai un nepazīstamu vai emocionāli nozīmīgu vārdu lietošanai. Tie ir gan mīļvārdiņi, gan, protams, arī dusmīgie un rupjie vārdi, jo tajos pieaugušie ieliek lielu emocionālo lādiņu. Nereti gadās, ka mazais nejauši izdzird pieaugušos lietojam kādu rupju vārdu. Sagrēkojušais pamana mazā klātbūtni un apraujas vai tiek apklusināts, un tas piesaista mazuļa uzmanību. Būdams apķērīgs, mazulis saprot, ka pateikts kaut kas īpaši nozīmīgs. Tas jāmēģina pateikt un arī piesaistīt uzmanību.
Ko darīt, ja negribat ļaut mazajam lietot šādus vārdus? Ja bērniņam vēl nav trīs gadi, nevajag teiktajam pievērst uzmanību, jo tieši uzmanības dēļ mazulis saka šos vārdus. Ja jaunu incidentu nebūs, „specifiskie” vārdi, ja nelietojam tos ikdienā, no leksikas vienkārši pazudīs. Ja lietojam, ar laiku mazais tik un tā tos runās.
Katrā ziņā atdarināšana nav slikta rakstura pazīme vai kaut kāds nelāgs niķis, jūs vienkārši varat redzēt, kā bērniņš, mīlestības vadīts, mācās līdzināties jums un izpatikt.

Atļaut bradāt pa dubļiem?
Aizbraucām uz laukiem, un mazie ķipari (trīs un pieci gadi) atrada milzīgu mālainu peļķi, kurā vēl turējās nedaudz ūdens un daudz dubļu. Protams, sākumā pamēģināja ar zābakiem gar maliņu pastaigāt, bet pēc neilga laiciņa jau redzu, ka laime pilnībā. Tās bija pirmās siltās viltīgās dienas, tomēr, redzot bērneļus tik laimīgus, nespēju aizliegt. Zinu, ka daudzi vecāki neatļautu.

Dubļi var sagādāt daudz prieka un sajūsmas. Vienīgi māmiņai nāksies mazgāt un tīrīt drēbes. Šādas izpriecas nav nekas slikts, un prieks, ko tās dod, ir liels ieguvums, tas nekas, ka zaudēts laiks, tīrot drēbes.
Bērni atšķirībā no pieaugušajiem neatšķir tīrību no netīrības un bīstamas vai kaitīgas lietas no lietderīgām. Viņi tik tiešām nesaprot tīrības un kārtības būtību, tā ir pieaugušo dzīves sastāvdaļa un uzdevums. Tādēļ ļaut vai liegt — tas ir jautājums māmiņai: vai viņa var pieņemt, ka rotaļājoties nosmērēties nav nekas slikts vai nepareizs, ka drīzāk tas ir neizbēgams fakts?
Bet tas nenozīmē, ka nevajag bērniem mācīt tīrību un kārtību. Tomēr būtu optimāli, ja kārtības neievērošana vai tīrības normu zaudējums nekļūtu par soda iemeslu, jo tas tik tiešām bērnam ir slikti saprotams — kas gan nelāgs ir netīrumos vai dubļos, jo mīcīties pa māliem vai dubļiem ir tik patīkami, bet kārtot mantas tik nogurdinoši.


Spēlēšanās ar ēdienu
Vai ļaut bērnam spēlēties ar ēdienu? Mājās viens divgadīgs sēž pie galda, nošķaudās, un ēdiens pa gaisu. Nu tik ņemas atkārtot atkal un atkal. Varētu noņemt bļodiņu un neļaut. Bet varbūt tomēr atļaut — kā tas ir, kad šļakstās un pat matos mannas biezputra tiek?
   

Ēdienreizes ir kaut kas īpašs, jo tās ir reizes, kad ģimene sanāk kopā, un ēdiens ir cienījama lieta. Ēdot jābūt arī uzmanīgam, lai neaizrītos un nenokļūtu bīstamā situācijā. Tomēr, tāpat kā pieaugušajiem mielojoties atgadās kas smieklīgs, arī mazulim ēdot var būt smieklīgi starpgadījumi. Piemēram, aprakstītais, kad ēdot uznāk šķavas un ēdiens izlido pa visu virtuvi. Saprotams, ka tas ir smieklīgi, un mazais, kas maz ko saprot ar prātu, ir īstens psihologs un ļoti labi izjūt notiekošo. Māmiņas prieks ir ļoti vērtīgs, tādēļ mazais centīsies to uzturēt un nepazaudēt. Nemaz nav jāsauc „bis!”, priekšnesums tiks atkārtots bez uzaicinājuma.
Runa nemaz nav par „ļaut” vai „neļaut” spēlēties ar ēdienu, runa ir par jautrību pie galda, un tas noteikti nav nekas slikts, jo smiekli un labs garastāvoklis ir lietderīgs visiem, arī maziem bērniem un sevišķi viņu māmiņām.


Līdz gada vecumam praktiski visas māmiņas ļauj zīdainīšiem darīt visu, ko viņi vēlas, jo katra darbība ir attīstība un izziņa. Kad mazais sāk staigāt, drošības labad viņam jāiemācās, kas ir labi un kas ir bīstami, tāpēc tad pienācis laiks aizliegumiem. Gadu vecs bērns neizprot lietu nozīmi, viņu vienkārši viss interesē, tādēļ visefektīvākais veids, kā aizliegt, ir iemācīt, kas ir bīstams, un jāizrāda sava neapmierinātība, kad tiek darīts kaut kas, ko mēs negribam, jo neuzskatām to par pareizu.

 Materiāls tapis sadarbībā ar Ģimenes centra klīniku un žurnālu mūsdienīgiem un mīlošiem vecākiem Mazulis!