Kāpēc cilvēki nespēj izrunāties? Stāsta psihoterapeite

Pieredze:

“Pašlaik jūtos bezcerīgi, jo īpaši tāpēc, ka ģimenē aug mazs bērniņš. Vīrs strādā, tiklīdz darbs beidzas, viņš tiekas ar draugiem, brīvdienās viņam ir hobiji. Es reāli mājās visu laiku esmu viena ar bērnu. Taču trakākais ir tas, ka mēs nespējam izrunāties. Agrāk, kad vēl nebiju precējusies, domāju: ja vienam vai otram kaut kas nepatīk, cilvēki mierīgā gaisotnē problēmas apspriež. Taču manā ģimenē tas nav iespējams. Vīrs, tiklīdz jūt manu neapmierinātību, tā atrod kārtējo iemeslu, kāpēc tūlīt uz karstām pēdām jādodas prom. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, un saruna tiek atlikta uz vēlāku laiku.”

Dažkārt cilvēki savās attiecībās ir kā iesprūduši — viņi vēlas kaut ko mainīt, taču nespēj, uzsver psihoterapeite Gunta Jakovela. Bieži dzirdētais padoms, ka risināt problēmas palīdz kopīgs ceļojums, tomēr reālajā dzīvē nereti nedarbojas. Ārējie faktori vien nevar mainīt cilvēku izjūtas vienam pret otru. Gadu gaitā pāra savstarpējā komunikācija ir tā nostiprinājusies, ka apstākļu maiņa vien ierasto kārtību nespēj izjaukt. Bieži tiek piesaukta arī nepieciešamība izrunāties.
Taču arī tā ne vienmēr konfliktu spēj risināt, jo saruna it kā iet pa apli. Dažkārt abi vēlas runāt, taču forma, kādā viņi to dara, neļauj nonākt pie risinājuma. Piemēram, cilvēks pats nemana, ka viņš otru pārtrauc un otra sacīto nedzird līdz galam. Dažkārt tam var būt dziļi psiholoģiski cēloņi. Piemēram, bērnībā piedzīvotas situācijas, kad sarunas laikā tēvs vai māte ar viņu sāk runāt mierīgi, taču pakāpeniski sarunas tonis kāpinās, līdz bērns verbāli tiek pazemots. Vēlāk pieaugušā dzīvē cilvēks var vēlēties ar otru izrunāties, taču, tiklīdz otra cilvēka sarunas tonī kaut kas sāk atgādināt bērnības pieredzi, viņā neapzināti atgriežas reiz piedzīvotā sajūta, ka viņš tūlīt tiks pazemots, un cilvēks sarunu pārtrauc. Kādreiz piedzīvotais pazemojums skrien pa priekšu, lai cilvēku glābtu no atkārtotas šīs sajūtas piedzīvošanas.

Partnerim var nebūt ne mazākā nodoma savu mīļoto cilvēku sarunas laikā pazemot, taču otram piedzīvotā bērnības trauma neļauj par to pārliecināties, tāpēc saruna tiek izbeigta pusvārdā. Sarunāšanās stilu pāris pats var mainīt tad, ja runa ir par ieradumiem, kurus mēs spējam fiksēt ar prātu. Taču pašu spēkiem bez speciālista palīdzības mainīt neapzinātos aizsardzības mehānismus, kas liek mums mukt no dažādām konfliktsituācijām, ir ļoti grūti.