Grūtniecības depresija - reāla un īsta. Stāsta psihoterapeite Anita Plūme

Esam raduši domāt, ka grūtniecība ir skaists laiks sievietes dzīvē, ka tas paiet ātri un viegli, veidojot viņu par māti un palīdzot topošajam tēvam apgūt jauno lomu. Tomēr katra sieviete zina: iestājoties grūtniecībai, uzreiz vai pēc laika pārņem bažas vai pat bailes par dažādām norisēm. Stāsta psihoterapeite Anita Plūme.

Vēl pirms desmit gadiem grūtniecības depresija netika uzskatīta par problēmu, kaut arī daudzas sievietes to izjūt kā reālu traucējumu.

FOTO: Shutterstock.com

Vēl pirms desmit gadiem grūtniecības depresija netika uzskatīta par problēmu, kaut arī daudzas sievietes to izjūt kā reālu traucējumu.

Vai esmu gatava tik lielām pārmaiņām? Vai tiešām vēlos šo mazuli? Vai mans partneris gatavs bērnam? Vai mans ķermenis ir gatavs grūtniecībai? Vai dzemdības būs veiksmīgas? Vai mazulis būs vesels? Vai pati esmu vesela? Vai būšu laba māte? Vai ģimenes budžets ir pietiekams, lai atļautos mazuli? Kas notiks ar manu karjeru? Ko par to teiks mani tuvākie? Un kas vispār tagad būs, jo mani sagaida pārmaiņas, kuras ietekmēs visu atlikušo dzīvi?

Vēl pirms desmit gadiem grūtniecības depresija netika uzskatīta par problēmu, kaut arī daudzas sievietes to izjūt kā reālu traucējumu.

 

Šādas un vēl daudzas citas domas nāk prātā un rada bažas, pat bailes, līdz rodam optimistisku skatu nākotnē. Konstatējot, ka iestājusies grūtniecība, kas dabiski izraisa hormonu līmeņa svārstības, gandrīz ikviena topošā māmiņa pārdzīvo nelielu depresiju, jo aprakstītās pārdomas rada trauksmi, kas ir depresijas simptoms. Lielākoties šīs pazīmes mazinās vai vispār pazūd, grūtniecības izraisītā depresija ir garām, taču reizēm pastāv iespēja, ka tā var pāraugt pēcdzemdību depresijā, kas tālāk iespaido mātes psiholoģisko labklājību, kura savukārt ietekmē bērna veselību un attīstību.

Kā rīkoties?
Pirmais palīgs šai situācijā būs ģimenes ārsts, kas vēro grūtniecību, vecmāte vai ginekologs. Svarīgi ir neklusēt un dalīties savās emocijās, pārdzīvojumos ar šiem cilvēkiem, jo viņi spēs novērtēt depresijas smagumu un palīdzēs sameklēt vajadzīgo atbalstu un palīdzību — homeopātu, psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru.
Nevajag noniecināt arī draudzenes, mammas vai dzīvesbiedra atbalstu. Iespēja meklēt un saņemt emocionālu atbalstu ir ļoti būtiska, jo tā rada izjūtu, ka neesmu pamesta viena šai trauksmainajā un baiļu pilnā mirklī. Galvenais — nevajag kautrēties savu pārdzīvojumu atklāt un domāt, ka tas par sievieti liecina sliktu.
Vēl pirms desmit gadiem grūtniecības depresija netika uzskatīta par problēmu, kaut arī daudzas sievietes to izjūt kā reālu traucējumu. Tika veiktas aptaujas, un Anglijas un ASV pētnieki neatkarīgi cits no cita secināja, ka apmēram 10% topošo māmiņu cieš no depresijas grūtniecības laikā, kas maksimāli izpaužas ap 30.–32. nedēļu. Depresija šajā laika posmā nenozīmē gribasspēka trūkumu un neliecina, ka sieviete būs slikta mamma, tā ir reāli eksistējoša psiholoģiska problēma, ko nosaka gan emocionāli, gan hormonāli, gan bioloģiski faktori.

Reklāma
Reklāma