Savam tētim 5

 13. septembris 2009 15:50 Pieredze

Tēva dienas ieviešana ir skaists notikums. Es ilgi domāju, kā lai pasaku paldies viņam... Patiesībā — viņiem. Sākotnēji vēlējos rakstīt par savu vīru. Bet ir jau arī mans tētis. Un galu galā - arī manam tētim un mammai ir tētis. Manai draudzenei, manam vīram. Teikt, ka viens ir labāks vai otrs — es nevarētu izšķirt.



Foto: no personīgā arhīva

"Vēl tagad, lūkojoties pagātnē, es saprotu, ka vārds, kurš man visvairāk saistās ar manu tēti, ir Klusums."


Un tad es sapratu. Tas ir kā ar skaistu kleitu — uz pakaramā izskatās, ka tā derētu jebkuram, bet lai arī izmērs atbilst, ne velti tā katram izskatās un der savādāk. Nav noslēpums, ka katram savs tētis/mamma/bērns ir vissvarīgākais, vismīļākais, vislabākais. Svarīgi ir tas, kāpēc tas tā ir.

 

Es atceros kādu ziemas rītu. Tētis mani pamodināja agri, jo zināja, ka man patīk iet pa tumsu uz bērnu dārzu. Mēs saģērbāmies un izgājām no mājas. Ielas vēl bija tukšas un klusas. Sniegs mirguļoja visriņķī un klusi gurkstēja zem mūsu soļu smaguma. Tētis apstājās un pacēla manu galvu uz augšu — debesis bija tumši zilas. Tajās nebija redzams neviens mākonītis, tikai miljoniem spožu zvaigžņu. Mēs abi tā stāvējām un skatījāmies. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Es jutos tā, it kā viņš būtu izdzēsis visus mākoņus, apturējis visus trokšņus, lai tikai es varētu redzēt šo skatu.

 

Pēc brītiņa mēs klusējot devāmies tālāk... Vēl tagad, lūkojoties pagātnē, es saprotu, ka vārds, kurš man visvairāk saistās ar manu tēti, ir Klusums. Viņš nekad nekliedza, nekad daudz nerunāja. Viņš daudz klusēja un klusējot smaidīja. Es viņu mīlu joprojām par šo klusumu.

 

Nu jau es vairs neesmu tā mazā meitene, kura toreiz lielām acīm vēroja zvaigznes. Man pašai ir trīs mazi ķipari. Es vēroju, cik ļoti mans dēls līdzinās manam vīram un cik ļoti cenšas viņam līdzināties, un izjūtu klusu lepnumu. Cik ļoti meita priecājas, kad viņš atnāk mājās no darba un man katru reizi sejā atplaukst smaids, lai cik ļoti nogurusi es pati būtu. Es redzu, kā viņš ar bērniem skrien un dauzās, spēlē futbolu, dejo vai vienkārši ir viņiem blakus, kad tas ir vajadzīgs.

 

Es ticu, ka bērns izvēlas vecākus. Es ticu, ka savu tēti izvēlējos, tāpat kā mani bērni izvēlējās savējo. Man nebija vajadzīgs, lai ar mani dauzās vai spēlē futbolu. Man bija un ir vajadzīgi šie klusie brīži, kad var neteikt neko, kad vienkārši ļaut sev dzirdēt pašai sevi. Mums katram ir vajadzīgs kas īpašs un savs. Citiem ir savas vismīļākās atmiņas. Arī maniem bērniem tādas būs - par to, kā tētis viņus met gaisā, kā pacēlis rokās dejo ar viņiem, kā iemācīja braukt ar divriteni, kā lasīja pasakas un izdomāja kopā ar viņiem jaunas.

 

Bet ir lieta, kas mums visiem ir kopīga — mūs visus tētis ir mīlējis vairāk par visu. Un paldies viņiem par to. Priecīgu Tēva dienu, Tēti. 

 

Akcijā iesūtītos stāstus lasi šeit!
 

P.S. Skaties mīļas tētu bildes galerijā Tētis un bērns un izveido savu bilžu galeriju (bez maksas) arī tu!




5 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas