Katram savu Parīzi

 26. augusts 2009 11:00 Raksts

Lidosta Rīga. Četras draudzenes priecīgā satraukumā gaidām reģistrāciju lidojumam uz Parīzi. Trijām no mums tas ir kā dāvana pašām sev dzimšanas dienā, jo vienai tā tikko bijusi, bet divām būs tūlīt pēc atgriešanās mājās.



Foto: Una Grinberga


Neveiksme ar pasi
Kad iedodam pases reģistrācijā, darbiniece pēc maza brītiņa paceļ vienu no tām un jautā: „Kad Jūs pēdējo reizi esat pārbaudījusi pasi?” Izrādās, ka vienai no mums pases derīguma termiņš jau beidzies. Tā gadās, ka reizēm tu palaid garām lietas, ko noteikti vajadzētu pārbaudīt. Ko lai dara? Darbinieci pierunāt nav iespējams, jo viņa, protams, nedrīkst cilvēku ar nederīgu pasi izlaist no valsts. Tiek apspriesta iespēja steidzamā kārtā izņemt jaunu pasi un draudzenei lidot uz Parīzi pēc 2 dienām. Tomēr tas liekas diezgan sarežģīti, un draudzene samierinās ar likteni. Sapratušas, ka nekas nav līdzams, atvadāmies, un ar sabojātu garastāvokli trijatā dodamies uz izlidošanas koridoru.

Lielais Eifelis un mazie Eifelīši
Pēc dažām stundām jau esam Parīzē. Veiksmīgi dabūjušas savu bagāžu, minūtes 10 cenšamies aptvert, kā atrast RER vilcienu. Izrādās, ka līdz tam ir jābrauc ar vietējo lidostas vilcienu. Tālāk jau viss ir vienkārši - ar RER līdz vajadzīgai stacijai, kur pārsēžamies metro, tad līdz savai pieturai, pie kuras dažu minūšu attālumā ir mūsu viesnīciņa. Esam tikušas vaļā no bagāžas, apskatījušas savus apartamentus un gatavas sākt Parīzes iepazīšanu. Pirmā pastaiga, protams būs uz Eifeli, jo tas ir rokas stiepiena attālumā no mūsu viesnīcas. Ejam priecīgas pa ielu un gūstam pirmos iespaidus par Parīzi. Laikam nekur citur visa brauciena laikā neredzējām tik maz tūristus un tik daudz cilvēkus, kas varētu būt francūži, kā mūsu viesnīcas rajonā. Pieejot pie Eifeļa, aina radikāli izmainās, ik pa solim nāk klāt melnādaini vīrieši ar grabošu virteni uz rokas un piedāvā mazus metāla Eifelīšus, kas maksā tikai 1 eiro. Mūs vairāk interesē lielais, kurš nemaz tik liels vairs neliekas, bet iespaidīgs un skaists tik un tā. Ar nožēlu konstatējam, ka Trokadero strūklakas vēl nedarbojas, bet mēs ceram, ka līdz mūsu prombraukšanai tās tomēr tiks iedarbinātas. No izdaudzinātās briesmīgās rindas, tikšanai tornī nav ne vēsts un pēc minūtēm 15 jau braucam augšā. Sajūsminoties par lieliskajiem skatiem, tverot fotomirkļus un mēģinot no augšas saprast kur kas atrodas, paiet laiks un attopamies, ka sāk jau krēslot. Saprotam, ka noteikti jāgaida tumsa, lai redzētu kāda Parīze izskatās naktī. Skaisti! Izgaismotais Eifelis (tad vēl zilo zvaigznīšu nebija) – lielisks! Dodamies atpakaļ uz viesnīcu un pa ceļam iegriežamies kādā jaukā kafejnīcā.

Pieejot pie Eifeļa, aina radikāli izmainās, ik pa solim nāk klāt melnādaini vīrieši ar grabošu virteni uz rokas un piedāvā mazus metāla Eifelīšus, kas maksā tikai 1 eiro.

Sēna, Versaļa un saldējums
Nākošā rītā mums plānā ir brauciens ar kuģīti pa Sēnu. Saulīte spīd, garastāvoklis arī saulains. No viesnīcas dodamies uz Marsa laukumu. Priecājamies par dažādajiem ziedošajiem kokiem un krūmiem. Tālāk dodamies uz Sēnu. Brauciens pa upi likās interesants arī ar to, ka tā laikā mēs varējām ieraudzīt daudzas vietas ko bijām nolēmušas apskatīt tuvāk. Nokāpušas no kuģīša, kājām dodamies uz Luksemburgas dārzu. Simtiem cilvēku nesteidzīgi sēž uz apkārt strūklakām izliktajiem krēsliem un atpūšas, lasa grāmatas, klausās mūziku, dzer kafiju. Nez kā tas izskatītos Rīgā? Tālāk mūsu ceļš ved uz Parīzes Dievmātes katedrāli. Izpriecājušās par tās skaistumu un varenumu, ieraugām afišu, kas vēsta, ka 8. aprīlī vakarā katedrālē būs Gregoriāņu mūku koncerts. Nopērkam biļetes uz to un dodamies meklēt izslavēto saldējuma veikaliņu uz Sentluī salas. Pēc saldējuma apēšanas, konstatējam, ka spēka vēl pietiek, tādēļ meklējam Pompidou Centre. Savdabīga celtne, interesantas modernās strūklakas. Nākošā diena sestdiena. Zinām, ka sestdienās Versaļā noteiktās stundās darbojas strūklakas, tādēļ šīs dienas plānā – Versaļa. Versaļa ar vienreizējām strūklakām un pašu pili, protams, bija lieliska. Žēl tikai, ka vēl puķu dobes bija tukšas un koku zaros lapas arī vēl nebija izplaukušas. Tad droši vien iespaidi būtu vēl bagātīgāki. Pēcpusdienā esam atpakaļ pilsētā un atlikušo dienas daļu atvēlam veikalu izpētei uz Rivoli ielas. 

Īstā Parīzes elpa
Svētdienas rīts. Es pēc būtības esmu cīrulis, tādēļ mostos agri. Starp citu, kaut kur pie mūsu viesnīcas dzīvoja putns (tā dziesma mazliet atgādināja mūsu lakstīgalu), kurš katru rītu tieši sešos sāka jauki vīterot. Minūtes 20 nogulējusi ar atvērtām acīm, klusi pieceļos, jo līdz norunātajam celšanās laikam vēl pusotra stunda, un draudzenes vēl saldi guļ. Tad apģērbjos un dodos ārā. Mans mērķis bija ieraudzīt, kā Parīze mostas svētdienas rītā. Dodos Marsa laukuma virzienā. Visapkārt nosacīts klusums. Ik pēc brīža kaut kur dzirdu putnu vīterošanu. Pēkšņi klusumu pārtrauc kāds cilvēks, kas stumj grabošus ratus ar bulciņām mazas kafejnīciņas virzienā. Mazajos veikaliņos jau rosās darbinieki. Marsa laukumā ziedošie krūmi pilni ar dziedošiem putniem. Ik pa brīdim dažādos virzienos man garām aizskrien sportiski noskaņoti parīzieši. Sētnieki savāc atkritumu maisus. Redzu cilvēkus, kas izveduši savus četrkājainos mīluļus rīta pastaigā. Atpakaļ ejot, izvēlos citu maršrutu un nokļūstu pie mūsu metro stacijas. Tā kā sliežu ceļš iet pa augšu, tad zem tā ir vesela iela, gar kuras abām malām saceltas teltis. Izrādās, ka tur būs svētdienas tirdziņš. Kāda daudzveidība! Nevienu neuztrauc, ka uz ielas zem sliežu ceļa tiks tirgotas svaigas zivis, gaļa, maize, uz vietas gatavoti ēdieni un citas lietas. Mūsu PVD tur sajuktu prātā. Tā rīta pastaiga laikam man prātā palikusi visspilgtāk, jo tur bija jūtama īstā Parīzes elpa.

Pelnītā apjūsmošana
Pēc deviņiem dodamies Konkordijas laukuma virzienā. Grandiozais Luksoras obelisks, kas stāv starp Triumfa arku un Luvru, Tilerī dārzs un, protams, Luvra. Luvrai un Orsē muzejam tiek veltīta šī svētdiena. Tā kā šajā dienā ieeja Luvrā ir par brīvu, rinda liekas nežēlīgi gara, taču mēs to izstāvam nepilnu 10 minūšu laikā. Nejūsmošu par Luvru, tā jau ir pietiekami apjūsmota un to tā ir pelnījusi. Esam nedaudz nogurušas tomēr dodamies Orsē muzeja virzienā. Tur rinda iet lēnāk, toties gaidot varam noraudzīties vērienīgā skrituļslidu entuziastu skrējienā mums garām pa ielu gar Sēnu. Orsē muzejs ir paņēmis mūsu pēdējos spēkus, taču tas bija to vērts. Pati ēka, kur kādreiz ir bijusi dzelzceļa stacija, vien jau ir apbrīnas vērta, kur nu vēl lieliskie mākslas darbi.

Nevienu neuztrauc, ka uz ielas zem sliežu ceļa tiks tirgotas svaigas zivis, gaļa, maize, uz vietas gatavoti ēdieni un citas lietas. Mūsu PVD tur sajuktu prātā.

Sniegs netraucē!
Pirmdienas rīts mūs pārsteidz ar nelielu sniega kārtiņu uz mašīnām. Jā, naktī ir snidzis sniegs. Dodamies uz metro pieturu pie Eifeļa torņa. Brīnāmies par daudzo policijas busiņu rindu uz ielas pie Eifeļa. Tikai atbraukušas mājās, uzzinām, ka tur tika gaidīta Olimpiskās uguns lāpa. Ar metro dodamies uz metro staciju Botzaris, jo esam nolēmušas izstaigāt Bitšomonas parku. Ļoti skaists parks. Ir vērts to apskatīt, ja laiks atļauj. Parks nav parastais tūristu objekts. Pēc tā braucam uz Monmartru, lai apskatītu Sv.Sirds baziliku, kas, protams, attaisnoja visus cildinošos aprakstus par to. Otrdienu norunājam veltīt Elizejas lauku, Buloņas meža un La Defense apskatei. Ātrā pastaigas solī nokļūstam līdz Triumfa arkai, kas dabā liekas iespaidīgāka par filmās redzēto. Elizejas laukus gan biju iedomājusies pavisam citādus. Toties La Defense, mūsdienīgās arhitektūras darinājums, mūs pārsteidza ar savām celtnēm. Tur ir vērts doties arī, ja ir vēlēšanās nodarboties ar shopingu. Starp citu, tur par pieņemamu cenu ir ļoti daudz bistro tipa ēstuves. Mēs izvēlējāmies austrumu virtuvi un bijām apmierinātas ar savu izvēli. Vakarā koncerts Parīzes Dievmātes katedrālē. Gregoriāņu mūki ar baznīcas repertuāru. Ļoti emocionāls, lai gan mums būtu labāk paticis mūsdienīgais repertuārs gregoriāņu izpildījumā.

Pēdējā diena Parīzē
Tā tiek vēlreiz veltīta Monmartrai, jo vēl taču jāredz Pigalī laukums, Moulin Rouge. Nezinu kāpēc, bet es neiemīlēju Monmartru. Varbūt pietrūka mākslinieku pie Pigalī laukuma strūklakas, varbūt bija par daudz uzmācīgu tirgotāju ielās. Varbūt visiem nemaz nevajag iemīlēt Monmartru, jo Parīzē ir daudz citas vietas, kuru dēļ gribas tur atgriezties.  Jā, Parīze ir skaista. Novēlu katram atrast savu Parīzi.

 

Autore: Līga Dūne

 

Izdevīgākie piedāvājumi www.airbaltic.lv

 

/REKLĀMAS PROJEKTS/

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas