19. jūn 2012 20:44

Mans bērns man sit, un ne tikai.

Labvakar! 
Man ir radušies vairāki, neskaidri jautājumi, uz kuriem ceru, kāds man dos atbildes. Sākšu ar to, ka manam dēlam nesen palika viens gadiņš. Piedzima (tpu, tpu, tpu) vesels, visi lielīja, cik mums prātīgs, kluss bērniņš. Pēdējās piecas dienas savu bērnu vairs nepazīstu. Jums liksies dīvaini, ko tad tāds viengadīgs bērniņš var izdarīt vecākiem? Šīs piecas dienas mēs abi ar vīru vienkārši nezinam, kā tikt ar viņu galā. Sākot ar pamošanos līdz pat gulētiešanas brīdim viņš ir nervozs, čīkstulīgs, pat agresīvs. Met mantas pa gaisu (tā nav izpētīšana - ''kā skan, kad nokrīt zemē''), kliedz, sit man, vīram pa seju, kož, ķērc, kad eju prom no viņa redzes loka. Šāda agresija pirms tam vēl nekad nebija manīta. Esam normāla ģimene, neesam alkaholiķi, kaušļi. Protams, savu reizi runājam ar vīru augstākos toņos, kā jau jebkurā ģimenē, taču varu godīgi teikt, ka tas ir reti. Protams, ka ar bērnu pavadu ļoti daudz laiku, pa retai reizei atļaujos atstāt viņu kādam pieskatīt, kad pašai jāskrien darīšanās. No psiholoģiskā viedokļa nedomāju, ka bērns varētu būt jebkādi traumēts, kā dēļ viņš šobrīd tā uzvedās. Bērniņš ir gaidīts, ļoti mīlēts, aprūpēts, pabarots, apčubināts. Dienas laikā veltu viņam 90 % uzmanību, nesēžu internetā vai pie TV, kā to dara citas mammas, bet spēlējos ar savu bērnu. Jā, esmu situsi pa rociņām savam bērnam, kad viņš man kārtējo reizi iesit vai lien tur, kur nav ļauts. Taču es to uzskatu par sava veida audzināšanas metodi, neuzskatu tajā neko sliktu, jo es to daru tikai galējā variantā, kad ir izmēģinātas visas ''dialoga uzsākšanas metodes''. Ar vīru uzskatām, ka bērnam jau no mazotnes jāierāda lietas, ko drīkst darīt, ko nedrīkst. Turamies pie tā, ka bērnu vecāki var ietekmēt līdz 3 gadu vecumam, pēc tam jau ir par vēlu. 

Esmu pārliecināta, ka šī ''sišana'', ''tīša'' neklausīšana no mana bērna puses ir apzināta, un bērns labi apzinās, ka viņš dara to, kas vecākiem nepatīk. Tikai es nesaprotu, kā tas ir iespējams, ka tā uzvedas jau 1 gada vecumā? Vai ir kāda māmiņa, kurai ir līdzīgi? Es visu laiku esmu bijusi pārliecināta, ka šādi uzvedas bērni ar uzmanības deficīta sindromu, bērni ''krīzes vecumos'', piemēram, 2 gados. Vai varētu būt, ka šādi uzvedas mans bērns, jo viņam šķiļas kārtējie zobiņi? Par to gan neesmu īsti droša, jo pirmie zobiņi nāca bez jebkādiem niķiem. Lai gan es pat gribētu vārda ''niķi'' vietā lietot vārdu ''agresija'', jo reāli man brīžiem paliek bail no sava bērna. Brīžiem vairs nesaprotu, kā viņam izdabāt. Ko es daru nepareizi, pret ko protestē mans bērniņš? 

Pievienot komentāru