Profesionāle. Ja no Jūsu zoba atlikusi desmitā daļa, viņa uzbūvēs jaunu un vēl- Viļķenes bērniem ir labākie zobi Latvijā. Neticiet? Atbrauciet un apskatiet!
Mūsu trīsgadīgais dēls šobrīd ir aizrāvies ar policijas darbu un lomu spēlēm. Mājās esam runājuši, ko dara policisti, un dēls to labprāt izspēlē dažādās situācijās. Reiz kāpņutelpā satikām kaimiņu, uzsākām sarunu un pēkšņi dēls svarīgā balsī paziņo: "Onkuli, tu esi zaglis, tu nozagi man maku!" Es nobālēju, bet kaimiņš acīmredzami apvainojās. Aizejot mājās, pār
Vai ir kāds cilvēks uz šīs pasaules, kuram tiešām riebjas bērni? Es runāju, nevis par gadījumu, kad bērni neizraisa nekādas sevišķas emocijas, bet gan par gadījumu, kad bērni tiešām riebjās! Ja es transporta līdzeklī ieraugu bļaujošu bērnu, pie kura visas tās trakās vecenes skrien uķināties, mana reakcija ir: ''Ak Dievs, aizveries taču!!'', ,lai vēl neteiktu to ar krievu lamu vārdiem. Jā, tik ļoti man riebjas bērni. Man rauj uz augšu doma vien, ka uz pasaules ir miljoniem sieviešu, kuras maina sūdainus autiņus. Man tiešām pofig, ka ''tas taču ir viņu bērns'' un visas šitās tipiskās frāzes. Man tas liekas pretīgi. Tāpat arī - kā var izturēt to, ka bērns kaut kur sēž un ir noskielojies no galvas līdz kājām? Un vecāki vienkārši paņem ar pliku roku un notīra to pretīgo, slapjo seju?
Es bērnos neredzu neko mīļu, jauku un skaistu. Kad ieraugu bildē jaunpiedzimušo, man paliek reāli sūdīgi. Tāpat es arī neciešu tādu sadaļu kā grūtnieces un viņu pārmērīgā interese par sevī norietošajiem procesiem.
Jo vairāk man saka frāzi:''Kad tev būs bērni...'' vai ''Tev jau nav jāpatīk svešiem bērniem, bet savam'', jo trakāka es palieku - kad man to kāds saka, es palieku burtiski sarkana;D
Man patīk dzīvnieki un suņi, gar tiem varu uķināties, jo tur tiešām kaut kas ir! Pūkains, priecīgs sunītis, piemēram... kāda jēga no bēbja? Vislaik pinkšķ, piedi*š bikses, sūc naudu kā nelabais ar visiem saviem tēriņiem. Un trakākais - kā piedzimst bēbis, Tev vairs nav dzīves! Visa dzīve ir tikai tas bērns un tas ir slimi! Tu vairs nevari un nedari to, kas kādreiz patika, Tu vairs neesi Tu pati, bet mamma! Tas taču ir drausmīgi! Tāpat arī, ''izstaipīta'' pakaļa no dzemdībām, pienākuši kilogrami, 9 menešu velkāšanās ar milzīgu vēderu, kas izskatās pretīgi... Tas ir normāli?
Kā sabiedrībā drīkst uzskatīt, ka antisabiedriski ir nedzemdēt bērnu? Kapēc sievietei ir jābūt tai, kas upurē visu savu dzīvi sasodīta bērna labā??
Un manas domas nav pusaudža sindroms, es tā domāju VISU savu mūžu... ceru, ka ir kāds, kas domā līdzīgi. Nav iespējams izturēt to, ka visur internetā ir tūkstošiem rakstu par ''sievietes pienākumi'', ''kad sievietei dzemdēt'' u.t.tt... Ko jūs par to domājat?
Lai pievienotu komentāru, jāielogojas: