Vai tiešām pastāv sieviešu agresija pret vīrieti? 15

 12. jūnijs 2009 17:00 Emuāri  skatījumi: 19434

Sabiedrībā vairāk un plašāk ir runāts par vīrieša agresiju pret sievieti, vīrieša agresiju pret bērnu, vīrieša agresiju pret citu vīrieti. Tā iemesla dēļ tiek rīkotas dažādas kampaņas un izveidoti krīzes centri, kuros sniedz palīdzību cilvēkiem, kas cietuši no vīrieša agresijas. Man šo kampaņu dēļ rodas jautājums: kā tad tā, sieviete var būt agresijas upuris attiecībās ar vīrieti, bērns arī var būt vīrieša agresijas upuris, bet kas notiek ar pašu vīrieti? Kāpēc viņš ir agresīvs? Kādi ir viņa agresijas cēloņi?



Foto: Shutterstock.com

Vīrietim agresija ir norma, sievietei - patoloģija


Sākšu ar jautājumu: kas ir agresija, un uz kurieni tā ved?
Agresija ir neirotiskās triādes neatņemama sastāvdaļa. Kas ir šī triāde? Tā ir agresija, depresija un atkarība, ko izraisa neirotizācijas procesi. Cilvēkam kaut kas tiek atņemts, tiek nodarīts pāri — pārciesta agresijas pieredze bērnībā var izraisīt šo neirotizāciju. Neiroze raksturīga ar paaugstinātu trauksmi noteiktā situācijā, kurā nonāk cilvēks. Piemēram, seksuālas tuvības iespēja rada trauksmi, ja iepriekš ir bijusi seksuāla trauma. Ja trauksme ir ilgstoša, tā izraisa depresīvas parādības, līdzīgi kā svārsts — vienā pusē ir trauksme, otrā — depresīvas parādības. Savukārt depresīvu parādību novēršanai cilvēks nereti sāk lietot alkoholu, citas psihotropas vielas, kas var novest pie atkarības. Neirotizācija pāriet no paaudzes uz paaudzi, ja vien kādā paaudzē tā netiek pārtraukta.

Vīrietis ir agresīvs pēc būtības
Jā, varam teikt, ka vīrieša asinīs ir paaugstināts agresijas vielu daudzums, ka viņa ķermeņa uzbūve un būtība ir paredzēta agresīvāka nekā sievietes. Arī vīrieša dzimumšūnas pēc savas būtības ir agresīvas, tās, tiekot sievietes klēpī, aktīvi meklē olšūnu, tā nodrošinot cilvēces turpināšanos. Arī vīrieša dzimumorgāni ir domāti, lai ielauztos jeb ieietu sievietē. Runājot par sievietes agresiju pret vīrieti, ir svarīgi saprast, ka tā pamatā veido vīrieša agresiju pret citiem. Tas savā ziņā ir noslēgts loks, bet, ja nerunājam arī par vīrieti kā par agresijas upuri, tad mēs nevaram šo loku izbeigt, nevaram pārtraukt arī vīrieša agresiju pret sievieti, bērnu un citu vīrieti. Līdz ar to ir svarīgi par to runāt.
Varam teikt, ka vīrieša asinīs ir paaugstināts agresijas vielu daudzums, ka viņa ķermeņa uzbūve un būtība ir paredzēta agresīvāka nekā sievietes. Arī vīrieša dzimumšūnas pēc savas būtības ir agresīvas, tās, tiekot sievietes klēpī, aktīvi meklē olšūnu.

Kas man lika aizdomāties par vīrieti kā par sievietes agresijas upuri?
Pirms dažiem gadiem Rīgā tika veikts pētījums par trauksmes līmeni skolēnos. Izrādījās, ka liels skaits skolēnu skolā atrodas patstāvīgā nedrošības un trauksmes stāvoklī, kas liecina, ka bērni (arī zēni!) skolā nejūtas droši. Līdz ar to rodas jautājums, kas ar bērnu — arī zēnu — skolā notiek, jo skolas vidi par apmēram 90% veido sievietes. Vēl sieviešu agresiju pret vīrieti nemanāmu dara fakts, ka vīrieša agresiju ir vieglāk konstatēt, jo tā ir vizuāli vairāk redzama — viņš otram fiziski uzbrūk, līdz ar to var redzēt zilumu, var taisīt ekspertīzi, līdz ar to nodarījums ir dokumentējams. Arī seksuālā agresija ir medicīniski pierādāma un dokumentējama. Bet emocionālā vardarbība, ko nereti veic sievietes, ir pierādāma daudz grūtāk, jo tas ir pateikts nicinošs vārds un nievājoša piezīme vai klusēšana, ignorēšana, atstumšana, maiguma liegšana, apsaukāšana, dzīšana projām katru reizi, kad sieviete nav ar kaut ko apmierināta, tā ir arī vīrieša auguma īpatnību un seksualitātes noniecināšana.

Kuras ir galvenās vīriešu mērķa grupas, pret kurām tiek realizēta agresija?
Zēns ģimenē. Zēns salīdzinājumā ar meiteni var būt fiziski aktīvāks un nepaklausīgāks, no viņa plūst enerģija, ko ietekmē vīrišķo hormonu izdalīšanās. Ar šādu aktivitāti viņš gatavojas slodzei, ar ko saskarsies dzīves laikā. Agrāk, lai vīrietis varētu uzturēt sievieti un bērnu, viņam bija dienā jānostaigā vismaz 10 000 soļu ātrā tempā.
Nereti sievietes agresija ir pret zēnu. Kāds ir šīs agresijas mehānisms? Sieviete pārnes savus kompleksus, bailes, dusmas, kuras nav iepriekš izdzīvotas attiecībās ar savu tēvu vai savu vīrieti, uz zēnu — savu dēlu. Piemēram, sievietei ir bijušas nesaskaņas ar savu tēvu vai savu vīrieti. Šie abi vīrieši ir aizgājuši, novērsušies no sievietes. Un tad viņas dēls — mazais zēns — jau bērnībā kļūst par tuvāko sievietes emocionālo (un nereti arī fizisko...) uzbrukumu mērķi un saņem sievietes agresiju, kas faktiski bija domāta citiem pieaugušiem vīriešiem. Mazais puisītis to nespēj panest, viņa mātes un/vai vecmāmiņas uzliktā agresijas nasta ir par smagu viņa šaurajiem pleciņiem. Viņam tiek stāstīts, ka viņš ir slikts (tikpat slikts kā viņa tēvs), ka viņš neko nemāk, neko nevar — negatīva attieksme pret viņu kā cilvēku kļūst par viņa ikdienu. Tiek radīta nedrošība un trauksme par to, ka viņš ir vīrietis, mazs vīrietis.

Zēns skolā. Nākamais etaps ir skolā, kur lielākā daļa skolotāju ir sievietes. Un viņām nereti ar puikām ir grūtāk strādāt šīs aktivitātes dēļ. Vēl jāņem vērā, ka liela daļa skolotāju — sieviešu — nespēj pieņemt vīrieti kā tādu savu nepabeigto, neatstrādāto personisko problēmu dēļ. Tad viņas neapzināti mēģina šos zēnus emocionāli kastrēt — apstādināt, apklusināt, noniecināt, emocionāli apgriezt viņu spārnus. To sauc par pārnesi — skolotāja savas problēmas pārnes uz tā dzimuma skolēnu, ar kuru viņai pašai ir nopietnas problēmas. Un ir pilnīgi vienalga, vai šis process ir apzināts un mērķtiecīgs, vai skolotāja neapzinās, kas ar viņu pašu notiek un ko viņa dara ar saviem skolēniem. Ja skolotājai ir kompleksi, tie tiek izgāzti uz skolēniem: „Viņš neko nemāk, neko nevar, ir topošais noziedznieks, nākamais narkomāns un huligāns.” Zēniem nereti tiek piekarinātas zīmes: „neveiksminieks”, „zaudētājs”, „lempis”. Un, protams, šie zēni agri vai vēlu attaisno pieaugušo „cerības”. Ja cilvēkam visu laiku stāsta, ka viņš ir stulbenis, agri vai vēlu viņš sāks tā uzvesties un tā arī par sevi domāt, un neiet uz skolu, kur tiek pazemots un atstumts.
Patlaban aktuāls ir skolotāju algu jautājums — faktiski šis jautājums ir par to, ka iepriekšējā skolotāju paaudze ir izaudzinājusi cilvēkus, kuri šādi attiecas pret skolu. Šī politiķu paaudze dod atpakaļ skolai un skolotājiem to, kas ir dots viņiem, kas viņiem ir ieaudzināts.

Ja zēns saņemtu pozitīvu informāciju par saviem talantiem, spējām izdarīt kaut ko pozitīvu, ziņu, ka ar viņu viss ir kārtībā (tikai mazliet vairāk jāpamācās, piemēram, fizika), tad tā arī būs. Patlaban aktuāls ir skolotāju algu jautājums — faktiski šis jautājums ir par to, ka iepriekšējā skolotāju paaudze ir izaudzinājusi cilvēkus, kuri šādi attiecas pret skolu. Šī politiķu paaudze dod atpakaļ skolai un skolotājiem to, kas ir dots viņiem, kas viņiem ir ieaudzināts. Padomju laikā varēja sastapties ar fenomenu, ka vienkāršs cilvēks, kas ir mācījies kādā skolā, brauc ar automašīnu lietainā laikā un, ja iet skolotāja gaišā mētelī, viņš brauc pa peļķēm tā, lai mētelis tiek notašķīts. Viņš nemāk citādā veidā viņai atdot atpakaļ to agresiju, ko viņš saņēmis bērnībā no skolas.
Agresija izpaužas arī politiskajā jomā, jo pie varas ir cilvēki, kas savā laikā ir mācījušies skolā. Viņi it kā pasaka: „Kāpēc skolotājiem jāmaksā labas algas, viņi tik un tā čakarēja mani un tagad čakarē manus bērnus!” Tagad skolotājiem tiek atdota atpakaļ skolēnu neizdzīvotā agresija. Diemžēl agresija tā vienkārši pati no sevis nekad nebeidzas, ja tā netiek apzināti pārrunāta un pabeigta.

Zēns students. Nākamais etaps ir studenti. Tātad zēns ir nonācis līdz studijām. Bet priekšā ir pasniedzējas, kuras savus kompleksus atstrādā uz saviem studentiem, īpaši tajās augstskolās, kur ir augsta mācību intensitāte. Nereti augstskolās atzīmes tiek liktas atkarībā no studenta dzimuma. Vai nu meitenēm ir problēmas ar atzīmju dabūšanu un eksāmenu nokārtošanu, vai — tieši otrādi — zēniem. Jā, neadekvāti slikts vērtējums ir agresijas forma. Nereti jautājums ir būtisks tieši profesionālajās izglītības iestādēs, kad zēns vēl ir jaunietis, vēl nav pieaugušais, vēl ir pārmaiņu un pieaugšanas procesā. Un tādēļ ir viegli ievainojams. Turklāt ne vienmēr studentiem ir skaidrs, kur vērsties pēc palīdzības, lai šīs situācijas tiktu risinātas pēc būtības. Dažkārt jaunajam puisim nepietiek spēka un dūšas pajautāt, kāpēc pasniedzēja tā rīkojas, tā sākot dialogu. Interesanti, ka šādu skolotāju un pasniedzēju dēļ puiši aiziet no skolas vai augstskolas, bet vēlāk viņus nākotne nereti izveido par sava darba profesionāļiem un pat vadītājiem, kuri pelna nesalīdzināmi vairāk nekā meitenes teicamnieces, kuras savu atzīmi saņēmušas par kārtīgu uzvešanos un klusēšanu, bet kuras nav īsti spējīgas augt profesionāli. Taču jauno vīriešu zemapziņa, norūdoties saskarsmē ar agresīvām sievietēm dažādajos izglītības etapos, ir saņēmusi ziņu: „No sievietes piesargies — sieviete ir apdraudējuma avots!” Un tad mēs brīnāmies: „Kāpēc gan vīrieši darba devēji ir tik neiejūtīgi pret sievietēm, piemēram, pret grūtniecēm un jaunajām māmiņām…?” Par to „paldies” variet pateikt arī viņu skolotājām un pasniedzējām…

Sociālā darba klients. Sociālā darba klients ir vīrietis, kurš kļūst par bezdarbnieku, ir nonācis šķiršanās procesā vai kādā citā krīzes situācijā. Ja tiesnese vai sociālā darbiniece ir sieviete, nereti bērna aprūpes tiesības piešķirs sievietei, tā neapzināti atkal vīrieti emocionāli kastrējot. Pasakot, ka viņš nav cienīgs būt kopā ar bērnu, jo viņš atļāvies aiziet no kādas sievietes. Bet tas, ka sieviete pirms tam ir atļāvusies emocionāli „zāģēt” un citādi pazemot šo vīrieti, tas nav nekas, jo tiek pamatots ar to, ka vīrietis to bija izpelnījies. Citiem vārdiem sakot — sievietes amatpersonas nereti solidarizējas, pieņemot vīrietim nelabvēlīgus lēmumus dažādās dzīves situācijās. Lielākajā daļā situāciju bērna aprūpes tiesības šķiršanās gadījumā ir nodotas mātei, nevis tēvam. Jautājums: kāpēc šajos gadījumos nav vērojams līdzsvars un dzimumu līdztiesība? Šādā situācijā vīrietis saņem ziņu, ka „viņš ir slikts tēvs”. Nu, ja slikts, tad slikts — vīrietis attaisno sieviešu cerības un pieņem lēmumu vispār neko nedarīt bērna attīstības jomā.
Rezultātā vīrietis tiek stumts ārā no nozīmīgām dzīves norisēm, piemēram, no bērna aprūpes. Pēc tam visi šausminās: „Cik vīrietis slikts — nerūpējas par savu bērnu! Kas to būtu domājis?”

Kādi ir cēloņi?
Vīrietis agresiju nereti izjūt no tādas sievietes, kura nav realizējusi savu seksualitāti, piemēram, slēptas lesbietes, kas apprecas ar vīrieti, dzemdē bērnu un tad pilnībā novēršas no vīrieša. Līdz ar to viņa pati nedzīvo dzimumdzīvi saskaņā ar savu orientāciju un savā ziņā liedz to arī savam vīram (kurš viņai ir vajadzīgs tikai formāli — lai izskatītos kā visas citas „normālās” sievietes).
Ir arī emocionāla agresija pret vīrieti sabiedrības līmenī, piemēram, plaši pausts sieviešu viedoklis masu saziņas līdzekļos: „Latvijā nav normālu vīriešu, visi vīrieši cūkas utt.” Tāda attieksme, protams, nav visām sievietēm, tikai tām, kas pašas savā dzīvē kaut ko nav realizējušas. Līdz ar to sanāk, ka zēnu, skolnieku, studentu, sociālo klientu, vīru apdraud tās sievietes, kas pašas ir apdraudētas, kas pārnes savas negatīvās emocijas uz būtībā nevainīgu zēnu vai vīrieti.
Vēl cēloņi ir pašas sievietes vardarbības pieredze no cita vīrieša (tas var būt viņas tēvs, vectēvs, kāds cits radinieks vai paziņa).
Arī sievietes mātes agresija. Latvijā ir daudz gadījumu, ka jaunas meitenes tajā laikā, kad atraisās viņu seksualitāte un viņu ķermenis kļūst sievišķīgs, sit un citādi vardarbīgi iespaido viņu „mīļās māmiņas”. Mūsdienu sievietes ir sistas ar steku, nūju, krāsns kruķi, žagariem, pletni, dūrēm — un to visu ir darījušas šo sieviešu mātes. Pēc tam meitenes netiek nedēļu laistas uz skolu, jo zilumi ir pārāk redzami (bailēs, ka skolā kāds tomēr sāks interesēties par to izcelsmi). Protams, šāda meitene savā ģimenē pret savu partneri izturas tieši tāpat kā kādreiz māte pret viņu.
Vēl agresiju rada politiskās un reliģiskās sistēmas. Tiklīdz portālā kāds izsaka viedokli, kas neatbilst „vienīgajam īsteni pareizajam” (no kādas agresīvas reliģijas viedokļa, protams), tiek izteikts piedāvājums kastrēt, nogriezt mēli, notiek apsaukāšanās un draudēšana. Un to dara sievietes. Protams, viens jautājums ir par šo sieviešu inteliģences pakāpi, bet otrs — arī par viņu garīgās brīvības pakāpi. Jautājums ir, vai fakts, ka sieviete regulāri dodas uz kādu baznīcu, viņu padara ētiskāku. Viņas nereti stāsta, ka tic Dievam, bet jautājums ir, kam viņas faktiski tic, ja var tādus vārdus lietot pret citiem cilvēkiem, kuri viņām neko nav nodarījuši, tikai pauduši nedaudz atšķirīgu viedokli par kādu jautājumu.
Ja sieviete var atļauties izturēties pazemojoši un nevēlas savu attieksmi mainīt, vienmēr pastāv iespēja šķirties. Un vīrietim nevajag domāt, ka aiziešana no sievas liedz iespēju būt normālām un saskanīgām attiecībām ar bērnu turpmākajā dzīvē.

Ko vīrietim darīt, sastopoties ar agresiju?
Ir svarīgi atpazīt agresiju, arī sievietes emocionālo agresiju, un atklāti pateikt par savām izjūtām šajā sakarā. Runāt par to. Protams, mazam puikam ir ļoti grūti stāties pretī savai mātei vai skolotājai. Viņam varbūt ir iespēja vērsties dažādos centros, kas piedāvā palīdzību bērniem, kuri cieš no vardarbības. Taču nereti tēvs varbūt ir vienīgais, kas spēj runāt ar savu dēlu pēc būtības un ar mīlestību. Tēvam jārada iespējas savam dēlam (un meitai arī) runāt par izjūtām, kas rodas saskarsmē ar māti.
Ne velti tagad skolās bērniem psihologi māca runāt par savām izjūtām. Ja bērns to vienreiz iemācās, viņš spēs arī vecākiem pateikt, ka jūtas slikti, ja uz viņu bļauj vai kā citādi dara pāri.
Tā kā lielākajā daļā gadījumu izglītība ir maksas pakalpojums, studentiem ir pilnīgas tiesības (tās gan būtu arī tajā gadījumā, ja konkrētā studenta izglītību apmaksā valsts vai kāds stipendiju fonds) doties pie izglītības iestādes vadības un uzdot jautājumu, kāpēc konkrētā pasniedzēja diskriminē studentus tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši (vai sievietes). 
Runājot par sociālo struktūru darbinieču netaisnību, vīriešiem vajadzētu saprast, ka viņi nav vieni, ka viņi var arī apvienoties un cīnīties par savām tiesībām. Turklāt jāuzsver, ka te nereti ir runa ne tikai par vīrieša un vīrieša kā tēva tiesībām, bet arī bērna tiesībām. Ja sieviete var atļauties izturēties pazemojoši un nevēlas savu attieksmi mainīt, vienmēr pastāv iespēja šķirties. Un vīrietim nevajag domāt, ka aiziešana no sievas liedz iespēju būt normālām un saskanīgām attiecībām ar bērnu turpmākajā dzīvē.
Ģimenes agresijas gadījumā vīrietim ir svarīgi iemācīties emocionāli savākties un nošķirties no agresīvas sievietes — lai arī ar viņu kopā ir radies bērns. Konflikta brīdī ir svarīgi fiziski iziet laukā no konflikta teritorijas (dzīvokļa vai mājas) uz kādu laiku un pastaigāt svaigā gaisā vai paskriet. Galvenais — neturpināt apvainot otru vai taisnoties. Produktīvi ir veikt kādu fizisku nodarbi, nomierināties un savākties ar domām.
Vīrietis nedrīkst ciest un ļaut visu laiku sevi pakļaut sievietes agresijai tikai bērnu dēļ. Vīrieša atbildes agresija pret agresīvu sievietes uzvedību nav produktīva atbilde — nekas jau uz labo pusi tādēļ nemainīsies.
Kas var mainīt situāciju un novērst sievietes agresiju? Darbs pie profesionāla speciālista agresijas cēloņu noteikšanai un tās pabeigšanai, un abu attiecību sakārtošanai. Šķiršanās, ja sieviete nevēlas neko mainīt — tad cita ceļa nav. Nevar dzīvot kopā tikai bērnu dēļ, jo tas ne pie kā laba nenovedīs nevienu.
Bērns nav sievietes vai vīrieša privātīpašums — viņš ir autonoma persona, kuram līdz noteiktam laikam vajadzīgs abu vecāku atbalsts attīstībai.
Miers vīrietī, arī sastopoties ar sievietes agresiju, — tas ir pamats konstruktīvam risinājumam. Vīrietim jāatceras, ka viņa uzdevums nav izpildīt vienas neadekvātas sievietes neapzināto „pasūtījumu” būt par „slikto vīrieti”.
Vīrietim jāatceras arī, ka pasaulē dzīvo arī citi cilvēki, citas sievietes, kuras ir brīvas no agresijas, un ka attiecību veidošanas lauks ir vaļā.
 
Ar cieņu,
seksologs
Arturs Šulcs
, tālr. 26623152
 



15 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk