Uz Kambodžu pēc saules un piedzīvojumiem. Praktisks pieredzes stāsts

 13. decembris 2018 11:05 Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv Viedoklis

Izvēle doties uz Kambodžu nebija nejauša. Pirmo reizi uz pāris dienām šo valsti sajutām pirms pāris gadiem, kad, apciemojot Taizemi, ieskrējām apskatīt vienu no pasaules brīnumiem – Angkoras tempļus. Tā dara daudzi tūristi, uzsverot, ka neko vairāk šajā samērā mazattīstītajāvalstī redzēt nav. 



Foto no privātā albūma.


Toreiz Kambodža palika atmiņā kā ļoti karsta vieta, ar milzīgu augļu pārbagātību, zemām cenām, smaidīgiem cilvēkiem un arī netīrību. Neraugoties uz kontrastiem, sajūtas sirdī nogulsnējās tā, ka sev apsolījām “Šeit vajadzētu atgriezties...” . Pa šiem diviem gadiem laiku pa laikam sapņos redzēju, kā aizbraucot turp, novelku kurpes un eju basām kājām pa sakarsušu zemi, un jūtos "Jā, šeit man bija jāatbrauc".

Šogad novembrī mēs to izdarījām. Apkārtējo reakcija  “Kā! Jūs – divas sievietes, vienas pašas uz tādu valsti.... Nav taču droši! Kā jūs tiksiet galā!? “, tikai vēl vairāk stiprināja pārliecību, ka visam ir jābūt labi. Vajag tikai rūpīgi plānot, nelīst nepatikšanās apzināti, un vienkārši ticēt un ļauties PIEDZĪVOJUMAM. 
 

Lidojums un laicīgi nopirktas biļetes
Lidojums no Latvijas uz Kambodžu ir jākombinē. Ja uz Taizemi, kas atrodas turpat blakus, var aizlidot ar 2 pārsēšanām, tad  līdzās esošā, daudz mazāk tūristu apgūtā Kambodža prasa mainīt lidostas vismaz 3 reizes. Sākām “ķert”  biļetes jau janvārī. Martā tās nopirkām, izmantojot aviobiļešu meklēšanas vietni Skyscanner.com Lidojums ir ar AirFrance Rīga – Parīze – Singapūra. Parasti visus interesē cenas. Šīs biļetes mums izmaksā 435 eiro turp un atpakaļ. No Singapūras tad ir īsais, tikai 2,5 h garais pārlidojums uz Kambodžas tūrisma Meku Siam Reap.  Atpakaļ uz Singapūru lidojam no Kambodžas galvaspilsētas Pnompeņas. Cena kopā šiem pārlidojumiem - 146 eiro.  Iztiekam ar vienu mugursomu, lai nav jāpērk reģistrēta bagāža. Aviobiļešu cenas veido vairāk kā trešo daļu no kopējām ceļojuma izmaksām. 


Sveika, nākotnes pilsēta Singapūra! 
Ja esam tikušas līdz Āzijai, tad nolemjam nepalaist garām iespēju apskatīt futūristisko nākotnes pilsētu Singapūru. Izvēlamies pavadīt pilsētā 2 dienas.  Vīza Latvijas pilsoņiem nav vajadzīga. 

Singapūras pilsētvalsts ir Āzijas attīstības centrs. Viss, ko var izgudrot, tur tiek arī ieviests. Valsts ir dārga, budžets mums samērā ierobežots, tāpēc sākam ar lētāko hosteļu meklēšanu.  Jau vasaras sākumā rezervējam hosteli par 20 eiro naktī vienam cilvēkam. Augsti pieprasīts, lēts un tīrs! Jāpiebilst, ka Singapūrā vispār viss ir tīrs. Ar to šī pilsēta izceļas ne tikai Āzijā, bet vispār pasaulē – nespļaudīties, nemest uz ielām košļenes, nesmēķēt utt. Novembra vidus. Atveras lidmašīnas durvis un mēs iekrītam tajā brīnišķīgajā sajūtā – ir silts, mitrs un smaržo pavisam savādāk. 

Modernā un higt tech Singapūra ir mazliet jumtu noraujoša. Dizains, tehnoloģijas, draudzīgums cilvēkiem, un ļoti skaisti. 

 

Divas dienas ir pietiekami, lai apskatītu galvenos  pilsētas skaistumus – "Marina Bay Garden" kompleksu ar divām milzu siltumnīcām – vienā ir pasaules lielākais mākslīgais ūdenskritums, kas imitē kalnos esošos mitro mūžamežu klimatu. Viss zied vājprāta krāsās un košumā... Un otra milzīgā siltumnīca ir piemērota visu pasaules klimatisko zonu augu demonstrēšanai. Šeit ir auksts! Noteikti zem 20 grādiem. Ātri izskrienam cauri, pamanot, ka starp eksotiskiem kokiem, ziedošām acālijām un kaktusiem jau ir iekārtojušies Ziemassvētku rotājumi – plastmasas dzīvnieki un plastikāta egles. 

Vakarā izbaudām milzu mākslīgo koku, kas kā izkāpuši no filmas “Avatars”, disenīti. Vakarā šeit ir bezmaksas gaismas šovs. Šoreiz ar 80. gadu diskomūziku. Dienā un vakaros var uzkāpt arī uz tiltiņa un pastaigāt starp koku galotnēm.
 

 


Nākamajā rītā dodamies uz iecienītu pilsētnieku rīta vingrošanas vietu "Henderson waves" jeb Hedersona viļņiem – vijīgu koka dēlīšu tiltu augstu virs pilsētas panorāmas, kas pāriet pastaigu celiņā gandrīz 2 kilometru garumā virs tropiska meža, kas pieguļ turpat līdzās esošam dzīvojamajam kvartālam.  Ir ļoti karsts! Mēs, no drēgnā rudens aizmukušas, svīstam un baudām. 

Vēlāk  apskatām Singapūras vēsturiskos rajonus -  senatnīgu un autentisku indiešu kvartālu “Little India” un musulmaņu un mākslinieku kvartālu "Kampong Glam". Uz pelēcīgo debesskrāpju fona šīs ir kā mazas, košas pērles.  Ar šiem rajoniem un te dzīvojošām migrantu kopienām aizsākās Singapūra. 

Vakariņas ēdam populārajā Chinatown, kur paēst var pat samērā lēti – 10 Singapūras dolāri un vēderi pilni ar ķīniešu ēdienu. Pa pilsētu pārvietojamies ar ērtu, tīru, viegli saprotamu metro, pirms tam nopērkot Tourist Pass. 3 dienām tie ir 30 Singapūras dolāri, no kuriem 10 dolāri ir kartiņas depozīts, ko saņem atpakaļ. 


Prom uz Kambodžu
To, kā cepina saule Kambodžā, atminamies no iepriekšējās reizes. Siem Reap lidostā veikli aizpildām vīzas pieteikumu un stājamies rindā pēc atļaujas iebraukt valstī. Rindu vēlams ieņemt ātri un tikai pēc tam pildīt papīrus, jo, lai tiktu ārā no lidostas, nāksies pastāvēt vēl vismaz trīs rinās - uz maksāšanu, tad uz pases saņemšanu atpakaļ, un vēl iziet drošības pārbaudi. Kopā viss var aizņemt pat pāris stundas. Vīza maksā 30 ASV dolārus. 

Izejot no lidostas, notveram tuk-tuku un līdz viesnīcai par ceļu samaksājam 9 dolārus. Valstī oficiālā valūta ir reāli, kas pārrēķinās tūkstošus lielās naudas zīmēs, bet visur pieņem arī dolārus. Ir labi, ja makā ir abas valūtas, jo citādi tūristam nekad neko lētāk par dolāru nepārdos. Ne velti šo valsti joprojām dēvē par viena dolāra valsti.  Bet, ja ir vietējās naudas zīmes, iepirkties izdodies vēl izdevīgāk.  

 

Populārākais produkts šeit ir “samsing”, ko mēģina pārdot, ejot nopakaļ un kaķēna balsī sakot “Baj samsing, madam... baj samsing”.



Vakarā aizejam uz vietējo tirdziņu, kas ir arī, laikam, vislielākais tirgus ar vietējiem ražojumiem visā valstī. Pirkt suvenīrus – garšvielas, sudraba izstrādājumus, vietējos gardumus, drēbes,  un noteikti tirgoties vajag tieši šeit. Vēlāk vairs nekur tik plašu izvēli ar tik labām cenām neredzam. 

FOTO: Tradicionāls Āzijas tirdziņš

 


Populārākais produkts šeit ir “samsing”, ko mēģina pārdot, ejot nopakaļ un kaķēna balsī sakot “Baj samsing, madam... baj samsing”. Vienmēr, vienmēr ir jātirgojas! Vismaz uz pusi jebko var notirgot. Te arī var redzēt Inese  apjukumu, ko tad īsti pirkt - svaigu govs kāju, baklažānu vai zeltu. Izvēle krita par labu ceptam circenim. Nemaz nav slikts!

 

Tūkstošgades elpa Angkorā 
Lielākā daļa tūristu uz Kambodžu brauc ar konkrētu mērķi – apskatīt pasaulē lielāko reliģisko tempļu kompleksu Angrkoru. Parasti uz turieni dodas skatīties saullēktu un saulrietu. Šajā reizē lemjam par labu saulrietam, kas sākas tieši plkst. 17.35. Tātad uz tempļiem dodamies dienas vidū. Karstums neizsakāms. Vēja šajā valstī gandrīz nav dēļ tās ģeogrāfikās īpatnības - apkārt ir kalni, pati valsts guļ tādā kā bļodā. 



Tā ir diena, kad likās, ka iztecēsim sviedros, izcepsimies un paliksim šajā pasaules brīnumā uz pavisam. 34 grādi, pilnīgs bezvējš, uzkarsēti akmeņi (šis ir vēsākais gada mēnesis) un 4 tempļi, kas jāapskata. 

Senie akmeņi uzkarsuši tā, ka šķiet – sīc. Ar tuk-tuku apbraukājam vairākus tempļus. Tuk-tuks uz dienu maksā 18 dolārus. Vienu ilgu brīdi liekas, ka jāatmet  doma pat saulrietu, jo nav vairs ne spēka, ne intereses kaut ko redzēt. Ūdens dzeršana nepalīdz. Gribas iebāzt galvu ledusskapī. 

Beidzot ieklīstam populārākajā no tempļiem, kur Andželīna Džolija filmējusi kadrus filmai “Tomb Rider”. Ir pēcpusdienas, paliek vēsāks – vairs tikai ap 30 grādiem. Cilvēku ir maz, un iestājas miers. Rāmi klīstam starp akmens būvēm un milzu kokiem, vērojot saules starus krītam caur akmens un koku sakņu pinumiem. Akmeņu varenība, ko atkal  lēnām mēģina iekarot džungļi.... 

Tiekam pat bez rindas nofotografēties pie leģendārajām Laras Kroftas filmā redzētajām koku saknēm. Dienas vidū uz šo iekārojamo vietiņu nākas stāvēt pamatīgā rindā.

Nezinām, ko šajos akmens brīnumos dara tie, kas nopērk abonementu  uz 7 dienām. Mums akmens mežģīņu un apsaru – dievišķo dejotāju, aplūkošanai pilnīgi pietiek ar pusi dienas. Enerģētika ir pietiekami spēcīga, bet karstums vēl spēcīgāks. Pēc saulrieta te vairs nav ko darīt, ir piķa melna tumsa. 

 

 


Vakars pilsētā paiet, izmēģinot masāžas, vērojot bezmaksas transvestītu šovu un dzerot debešķīgus mango kokteiļus. Rīt šo pilsētu pametam, lai dotos jau mazāk tradicionālos tūristiem virzienos. 



Batambanga un īstā khmeru dzīve
Ceļabiedrene Inese ir ieguldījusi pamatīgu darbu, izpētot, ko redzēt un darīt pilsētā Batambanga, kas patiesībā ne ar ko skaistu neizceļas.  Tūristu  samērā maz, toties te var iepazīt  khmeru reālo dzīvi. 

Pilsētiņas lauku reģionā joprojām kursē visai neparasts bambusa vilciens jeb “bamboo train”.  Tā darbības princips – ir vienas sliedes, pa kurām kursē no bambusa darinātas platformas, kuras uz priekš dzen tāds kā pļaujmašīnas motors, ko darbina sīks, saulē izkaltis un sīksts khmers.  Vēl pirms 15 gadiem ar tādu bambootrain pārvietojās vietējie iedzīvotāji, tagad šī ir tūristu izprieca, ka maksā 5 dolārus no katra braucēja. Sasēdina uz platformas un aidā – ceļā. Vējš svilpo gar ausīm ne pa jokam. Sajūta kā starpvagonu tamburā. Apkārt koši rīsa lauki.  Tā kā sliedes vienas, tad ir jāsadarbojas. Ja pretī brauc tāda pats dranduļets, kāpj nost tas, kuram mazāk pasažieru. Noņem visu konstrukciju no sliedēm, palaiž garām. Un kratās tālāk. Galapunktā jārēķinās, ka noteikti mēģinās kaut ko nopārdot. Nopērkam tradicionālās rūtainās šallītes par 3 dolāriem. 

FOTO: Ar bambusa vilcieniņu tik uz priekšu



Godīgi sakot, doties uz Kambodžu apskatīt pilsētiņas vispār nav atbalstāma doma, jo tās visas ir samērā haotiskas, netīras un īpaši redzēt tajās nav ko. Tāpēc nolemjam pievienoties tik trendīgajai tendencei un apmeklējam gatavošanas meistarklasi, iemācoties uzmeistarot tradicionālos khmeru ēdienus.  Tripadvisor.com lieliskas atsauksies par kādu vietējo gidu misteru Sambatu, kas iemāca gatavot, aizved ekskursijā uz vietējo tirgu un, ja vēlamies, varam noalgot viņu arī nākamās dienas ekskursija pa vietējām lauku saimniecībām. Lieliska iespēja aprunāties ar vietējo un saprast īsto dzīves garšu! Sazināmies FaceBook un Sambats noteiktā laikā ir mums pakaļ viesnīcā. Viņš ir gids un tuk-tuka vadītājs. Sieva palīdz ar kulinārijas meistarklasēm.
 

Tiekam aizvesti pie Sambata uz mājām, kur 3. stāva terasē, baudot saulrietu virs kalniem, meistarojam trīs tradicionālus ēdienus. Tagad teorētiski protam gatavot “amok fish” jeb zivi kokosriekstu mērcē, vistas kariju un pareizos springrollus. 
Sambats mūsu cienā ar tarnatulu uzlējumu potencei un kobru šņabi veselām locītavām. No uzlējuma, kas gatavots no ēzeļa kāju bāzes, atsakamies. Viss šis prieks mums izmaksā 10 dolārus – izklaide, pilni vēderi un veselības dziras.


Sambatu sarunājam arī nākamās dienas ekskursijām pa apkārtnes laukiem (cena ir 25 dolāri par visas dienas ekskursiju). Interesantākais ir sarunas par dzīvi ar pašu gidu, kas bērnībā izdzīvojis sarkano khmeru jeb komunistu asinspirti, prot pastāstīt, kā patiesībā dzīvo vietējā tauta.  Kopā ar lielisko Sambatu izbraucām lauku saimniecības, kur zemnieki paši audzē rīsus un gatavo produktus tālākai pārdošanai vai tirgo turpat ceļa malā. Būdiņās nav elektrības, ir viena kopēja telpa gulēšanai, durvju nav. 47% iedzīvotāju dienā nopelna 1-3 dolārus. 70% nav pases, jo pārāk dārga. Ielās pārsvarā Lexus, jo ļoooti maza sabiedrības daļa ir īpaši draudzīgās attiecībās ar valdību. Gids teica “Lucky you”, jo esam dzimušas Eiropā.

Ja nu kādreiz dodaties uz šo pusi, noteikti iesakām sazināties ar Sambatu. Viņa FaceBook lapa ir  Battambang tour and cooking class by Mr.Bath



Peldošie ciemati un peldošie suņi
Āzijas lielākais ezers TonleSap vilina ar neparastiem peldošajiem ciematiem. Agrāk tādos dzīvoja paši trūcīgākie khmeri, kuriem nebija naudas nopirkt mazītiņu zemes pleķīti būdas uzcelšanai. Diemžēl lasot atsauksmes Interneta vietnēs, nojaušams, ka tagad šie ciematiņi ir lielisks tūristus slaucošs aparāts, kur žēlīgām acīm bērni lūdz nopirkt no viņiem maišeļus ar rīsiem par kosmiskām cenām. To gan mums nevajag!

Tālāk no ierastajiem ceļiem ir vieta, ko sauc par Krakoru, un tur esot ir pavisam autentiski peldošie ciemi. Tos gan mēs gribam redzēt! Sēžamies busā un sekojot Googles kartei, pēc 3 stundu brukšanas prasām šoferim mūs izlaist kādā apdzīvotā vietā.  Kā izkāpjam, tā mūs apstāj bars ar skaļiem, žestikulējošiem vietējiem, kas ir varen priecīgi, ka pie viņiem beidzot ir ieradušiem “slaucamie” baltie. Angļu valodā viņi nesaprot ne vārda. Google tulkotāju saprot vēl mazāk. Jo vairāk skaidrojam, ko gribam, jo niknāk viņi vicinās ar rokām! Kā lai ieskaidro, ko mums vajag? Žestu valoda mums nesakrīt! Ķeramies pie papīra un zīmuļa – zīmējam laivas, mājiņas, viļņus.... Beigās saprotamies. No mums nokāš vienkārši nereālu naudu – 10 dolārus (droši vien par šo joku viņi smejas vēl tagad), par to, ka aizved mūs uz  5 kilometrus attālo peldošo ciematiņu. Tūre ilgts  2 stundas, par ko samaksājam kopā vēl 13 dolārus.  Pusaudzis vizina mūs starp košās krāsās izkrāsotām peldošām mājiņām, kur pilnīgi mierpilni savu ikdienu vada vietējie. Viņi mums draudzīgi pamāj, aicina lekt ūdenī izpeldēties. Neviens neko nemēģina pārdot!!!! 

 

Ģimenēs dzīvo suņi, kas peld ciemos viens pie otra, kaķi, kas, iespējams, nekur nepeld, vistas uz peldošiem plostiņiem.



Te ir peldoša skola, peldoša kristīgā baznīca, veikaliņi un pat ledus rūpnīca. Ģimenēs dzīvo suņi, kas peld ciemos viens pie otra, kaķi, kas, iespējams, nekur nepeld, vistas uz peldošiem plostiņiem. Pavisam mazi, tikko staigāt iemācījušies bērni balansē uz sliekšņa, bet ūdenī neiekrīt. Gan jau kāds arī iekrīt...Piecgadnieki droši paši airē laiviņu uz kaimiņu māju. Pirmklasnieki no skolas sasēžas laivelē pa trim un, jestri žestikulējot, airējas mājup.


FOTO: Peldošie ciemati jeb floating village

 


Dodamies atpakaļ uz busa pieturu, nopērkam uzkodās maisiņu ar dažāda izmēra circeņiem un mērojam ceļu uz galvaspilsētu Pnompeņu. Nemaz nevajag šausmināties. Pēc gadiem X mēs visi to ēdīsim. Garšo kā čipsiņi, bet veselīgāka uzkoda. Ar čili un svaigo lociņu garšu.
 

 

Salas un luminiscējošais planktons
Laižoties uz leju tuvāk jūrai, mērķis ir apskatīt luminiscējošo planktonu un izbaudīt salu un pludmaļu skaistumu. Ceļam no Pnompeņas līdz piekrastes pilsētai Sianukvile izvēlamies braukt ar nakts autobusu, kas ir patiešām ērts – tajā ir guļvietas. Tāds kā ceļojošs hostelis. Brauciena cena ir 16 dolāri. Ja neskaita to, ka mūs vadā no viena savākšanas punkta uz otru, un autobuss mierīgi nokavē 3 stundas no izbraukšanai paredzētā laika, šis ir labs veids, kā ieekonomēt gan laiku, gan naudu. Kamēr tu guli, tikmēr tevi vizina uz galamērķi. 

Salas ir skaistas. Tādas, kā rāda bildēs. Piesārņojums mazāks, kamēr neiebrien dziļāk džungļos. Novembrī planktons gan neluminiscē tik spoži, kā septembrī, kad ir īstā sezona šo mazo jūras būtņu baudīšanai. Tomēr, ieejot ūdenī, un kustinot ūdeni, ap rokām veidojas tādas kā dzirksteles. Mazliet sajūtos kā feja, kas bārsta brīnumputekļus....

Loģistika starp salām – briesmīga, jo esi iegādājies ātrumlaivas biļeti par augstāku cenu, tāpēc tevi ātri vizina starp dažādiem salu moliem, lai savāktu visus iespējamos pasažierus. Ceļā pavadam atkal 3 stundas. 
 



Top skaidrs viens no ceļa plānošanas knifiem šajā reģionā:

  • apmeties pēc iespējas ilgāk vienā vietā, pretējā gadījumā milzum daudz laika pavadīsi, gaidot sabiedrisko transportu nokļūšanai no vienas vietas uz nākamo, kas ir absolūti neparedzami.
     
  • Āzijā 1,5 kilometrs no pilsētiņas centra NAV ar kājām jauki pieveicams maršruts pa glītām ieliņām. Ielas ir tumšas, nesaprotamas, ir klaiņojoši suņi un šmuce. Nāksies īrēt tuk-tuku un šķirties no 1-3 dolāriesm ikreiz. Nākamreiz jāizvēlas dzīvošana pašā centrā. 



Laika menedžments Kambodžā
Plus mīnus 2 stundas ir aptuvenais paredzamais laiks ar jebkuru transportu. Tad baltos cilvēkus izmet kā tādas aitas ceļa malā, kur izpalīdzīgi un vienmēr nopelnīt griboši tuktuki aizved pie saviem izpalīdzīgajiem un nopelnīt gribošajiem dīleriem. Loģistiku īpaši izplānot nevar. Ja saka, ka ātrais kuteris brauks stundu, tad īstenībā brauks 2,5 stundas, un izlaidīs kaut kādā rūpnieciskā piestātnē. Tas nozīmē, ka iepriekš nopirktas busa biļetes var izmest, jo buss jau aizgājis. Ja tomēr nav aizgājis, tad ir pārpildīts un šodien pēdējais uz vajadzīgo vietu. Jāņem taksis, bet cena jau cita. Ja taksī brauc 4 cilvēki, cena augstāka nekā tad, ja brauc divi. Toties vizina mūs, spriežot pēc pagoniem, policists darba apvienošanas kārtībā. Tad mūs sagaida sastrēgums 100 km garumā, jo tauta, sastumta busiņos un sēžot pa 5 cilvēki uz rollera plus vista padusē, brauc mājās no darba.
 


Kampota, Kepa un rolleri
Pēdējās dienas šajā valstī mums paredzētas Kepā un Kampotā, kas ir salīdzinoši pati ļoti atīstītas mazpilsētiņas.  Nolemjam, ka ir jāizmēģina motorolleris. Kas tas par piedzīvojumu Āzijā bez šī atribūta?  

Pirmajās dienās tas izskatās šausminoši  - uz viena rollera visa ģimene. Divgdadnieks tēvam, kas stūrē, uz ceļa vai iemidzis klēpī. Aizmugurē mamma baro ar krūti zīdaini, un visi brauc cauri haotiskai, izplūdes dūmu piesmakotai satiksmei. Kādas drošības jostas, kādi sēdeklīši...? Mūsu gids teic, ka bērni te iemācās braukt uz rollera ātrāk nekā staigāt, tāpēc bažām nav pamata. Tomēr UNESCO statistika saka, ka šajā reģionā ir augstākā bērnu mirstība ceļu negadījumos visā Āzijas reģionā. Tālāk seko pneimoja, bads, infekcijas saslimšanas.... 

Vispār sabiedrība ir ļoti jauna, visur ir mazi bērni, bet ļoti reti var dzirdēt raudāšanu vai kliegšanu. Varbūt tā  ir kāda īpaša audzināšanas metode? Bet, iespējams, ka mammas ir mazāk nervozas, ikdienu pavada ar bērniem, nekur īpaši nesteidzas un tas atspoguļojas arī bērnu emocijās? 


Tad nu Kepā lemjam iejādelēt to motorolleri un lūdzam mūsu viesu nama saimniekiem – vācietei un skotam, lai viņi palīdz iznomāt uzticamu braucamo. Pieredzes braukšanā mums nav, bet, ja Latvijā ar tādu drīkst braukt skolēni no 14 gadu vecuma, vai tad mēs neiemācīsimies?

Pāris stundas neveiklas un drebelīgas braukšanas pa nomales ceļu un rolleris ir iejādelēts. Svarīgi ir nesajaukt gāzes un bremzes kloķu darbības principus, citādi kumeļš neklausa, raujas uz priekšu, gāžas zemē vai mēģina ieskrien kādā priekšā braucošā transportlīdzeklī. Bremzējot ar kāju, ātri noplēšu sandalēm zoles.

Labi, ka ar Inesi izlemjam braukt katra uz sava rollera, jo, apciemojot piparu audzēšanas plantācijas, ieraugam trīs baltos tūristus, kas ir nosaitēti un aplīmēti ar plāksteriem, netīrās un saplēstās drēbēs. Viņi bija iedomājušies, ka brauks kā vietēji - visi uz viena motorollera, tā mums smīkņājot stāsta plantācijas saimnieki.

 

Nevajag taupīt uz individuālu rolleri, tas maksā tikai 5 – 7 dolārus, toties, ja iznāk nokrist, necieš visi braucēji!  


Kepā apskatām, kā tiek ķerti krabji un garneles, un turpat krastmalas tirdziņā, vēl spīles un ūsas vicinot, tiek iemesti karstā piparotā eļļā un top sarkani un aromātiski.  Krabju tiesības uz cieņpilnu nāvi te nav ievērotas. 
 

FOTO: Jūras labumi - krabji un citi mošķi

 


Kepa ir vienkārši neticami tīra pilsēta. Var mazdrusciņ sajusties kā Eiropā, kuras nu jau sāk pietrūkt. Šajā reģionā ir arī izcilo piparu plantācijas un sāla ieguves lauki. Sāli neredzējām, tikai laukus. 

Gandrīz jau galapunkts mūsu ceļojumam ir Kampota, kur gribētos apskatīt slavenā franču laika valdīšanas pieminekli – greznā un spocīgā kazino “Bokor Hill Station” drupas un ūdenskritumus. Tā kā visa valsts trešo dienu svin lietus sezonas beigas, atkal iesprūstam uz 3 stundām autobusa pieturā. Turpat nīkuļo zviedrs un francūžu pāris. Arī viņi secinājuši, ka transports Kambodžā ir terrific. Jo kur gan steigties!  Mēs šajās dienās mērojam ceļu kalnos, lai apskatītu dabas parku. 


Augšup kalnos
Mēs ar rolleriem dodamies pa brīnišķīgi asfaltētu un gludu ceļa serpantīnu augšup kalnos uz nacionālo parku, kur uzzinām, ka ūdenskritumi šobrīd ir gandrīz sausi. Bet kazino vispār neatrodam, toties uzklīstam uz kādu reliģisko kompleksu, kur pulcējas budisti un vietējie svinētāji. Skati iespaidīgi! 

FOTO: Kalnos pie budistiem



Vakars noslēdzas ļoti skaistā vietā – viesu mājā pie upes, kur trīsstāvīgos bungalo ar šķirbainām sienām un griestiem klausāmies cikādes, vēlreiz vērojam fantastisku saulrietu un domājam, ka .... šurp vairs neatgriezīsimies. Šķiet, ka šo divu nedēļu laikā valsti esam izjutušas, nogaršojušas, redzējušas tik daudz un viss ir tik ļoti savādāks nekā pie mums ierasts.  



Atpakaļ uz Singapūru un tad jau 14 stundu lidojums uz Eiropu. Te mūs sagaida spirdzinošs sniegs un vējš. Līdz nākamajam piedzīvojumam!

 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas