Skolotājs Kārlis Greitāns: labs skolotājs ir kā labākais skolēns klasē, labvēlīgs un gatavs sadarboties

Kā tu nonāci skolā?
Pēc bakalaura studijām, kad zināma pieredze ķīmijā bija uzkrāta, vēlējos jaunu izaicinājumu. Es to pieņēmu, Iespējamās misijas ietvaros sākot strādāt E. Kauliņa Lielvārdes vidusskolā. Pašlaik jau trīs gadus šajā pat skolā strādāju bez Iespējamās misijas atbalsta. 

Tomēr jauni cilvēki nelabprāt kļūst par skolotājiem. Kur tu redzi problēmu, kāpēc jaunie neienāk vispārizglītojošās skolās?
Tas ir komplekss jautājums. Daudz kas ir atkarīgs no paša pieredzes, mācoties skolā. Droši vien daudzos ir arī bailes, jo nav vienkārši iet klases priekšā un darboties. Bet, kā mēs nesen ar kolēģiem runājām – ejot pašiem skolā, visbiežāk šķiet, ka būt skolotājam – tas ir ļoti grūti. Bet, sākot strādāt, saproti, ka nav jau viss tik grūti (smejas). 
Domāju, ka pastāv arī zināms stereotips, ka skolotājs ir tikai skolotājs. Taču patiesībā skolotājs savā nozarē ir profesionālis, viņam var būt vēl blakus aizraušanās, kas palīdz savā jomā papildus attīstīties. 

Ko tu vēl dari līdztekus skolotāja darbam?
Es strādāju Latvijas Universitātē Starpnozaru izglītības inovāciju centrā, kurā notiek gan pētījumi dabaszinātņu mācīšanas jomā, gan arī tiek gatavoti atbalsta materiāli skolotājiem. Esmu arī lektors dažādos kursos, sadarbojos ar izdevniecību “Lielvārds”: vadu gan kursus, gan darbojos pie dažādu materiālu izstrādāšanas skolotājiem. Vēl mācos arī maģistratūrā. Mans studiju fokuss ir ar uzsvaru uz ķīmijas mācīšanu. Nonākot skolā mans liels izaicinājums bija saprast, ko skolēniem ir patiešām svarīgi iemācīt un kā to izdarīt. Teorija ir skaidra, tā ir skaidri un gaiši uzrakstīta, bet veids, kā to iemācīt skolēnam saprotamā veidā, ir izaicinājums. Jo man bija svarīgi saprast, kā uzkonstruēt tās zināšanas, ko vēlos skolēnam iemācīt, uz viņa jau esošajām zināšanām. Jo frontāli tās nodot – tas nav efektīvi. 
Piemēram, skolēniem devu uzdevumu apkopot idejas par ūdens attīrīšanu. Kad viņi sāka strādāt, sapratu, ka no tā, ko vēlējos iemācīt, apmēram 40% viņi jau zina. Tātad nav jēgas sākt mācīt teoriju no nulles, bet ir jāliek jaunas zināšanas klāt jau esošajām.  Ļoti daudz ko var iemācīties arī veicot eksperimentus, iegūstot datus un tos analizējot. 

Tātad tev svarīgi ir dot iespēju skolēniem pašiem uzņemties iniciatīvu.
Jā, jo tad rezultāti ir visproduktīvākie. Bet metodes, kā to izdarīt, patiešām ir simtiem un katram skolēna vecumam un apgūstamajai vielai – savas. 

Daudz tiek runāts par to, ka izglītības sistēmai ir jāmainās. Kas tavuprāt ir lielākās mūsdienu izglītības problēmas?
Es gribētu sākt ar stiprajām pusēm. Piemēram, pašreizējā izglītības sistēma ir stipra tai ziņā, ka tā skolēniem iemāca pamatlietas. Mūsu skolēniem ir arī laba atmiņa, jo mācību saturs to trenē.  Ja mēs paraudzītos uz vidējo skolēnu Latvijā, piemēram, beidzot pamatskolu, vispusības ziņā viņš neatpaliktu ne no vienas citas valsts. Taču problēma ir tā, ka pašreizējā izglītības sistēma nefokusējas uz domāšanas procesa un tā ieradumu analīzi, bet tās ir ļoti svarīgas prasmes. Katram skolēnam vajadzētu spēt analizēt to, kā viņš domā, piemēram, kāds ir viņa domu gājiens risinot uzdevumus un ko viņš varētu paņemt no citiem. Šis ir ceļš, kas izglītības sistēmā arī Latvijā būtu jāattīsta. 
 

Pašreizējā izglītības sistēma nefokusējas uz domāšanas procesa un tā ieradumu analīzi, bet tās ir ļoti svarīgas prasmes.

Ir arī tehniskas lietas, ko, manuprāt, būtu vērts mainīt, piemēram, Latvijā mācību gads ir viens no īsākajiem, bet ikdienas slodze – viena no lielākajām. Tā mācīšanās produktivitāti samazina. 
Tas, ko vēl var novērot: skolēni daudzas zināšanas ir apgrābstījuši – viņi zina no visa pa drusciņai, bet trūkst iedziļināšanās un specializēšanās kādā tēmu kopumā, kas ļoti svarīga ir tieši vidusskolā. Mācību saturam un videi vajadzētu būt tādai, kas palīdz jaunietim saprast, kurš no ceļiem tālākai izglītībai viņam būtu turpināms.
Par skolotāju darbu apstākļiem un algām es nekomentēšu, jo var jau cepties, cik viss ir slikti, bet, manuprāt, nav jau tik slikti, ja salīdzina ar daudzām citām pasaules valstīm, kurās par ikdienas izdzīvošanu jācīnās kā skolēniem, tā skolotājiem. 

Kāds, tavuprāt, ir labs skolotājs?
Labs skolotājs ir kā labākais skolēns klasē, kurš ir draudzīgs pret visiem skolēniem, ar visiem sadarbojas, palīdz. Galvenais kritērijs: skolotājam kā sava darba centru vajadzētu redzēt tieši skolēnus. Gribēt mācīt skolēnu, nevis viņam iemācīt grāmatu saturu. 
Manuprāt, situācija nav tik slikta, kā nereti izskan: es pats esmu saticis brīnišķīgus skolotājus jebkurā vecuma grupā. Bet skolotāji ir dažādi. Skolā var būt pieci izcili skolotāji, bet pārējie vēl ir ceļā uz to. 
Darba kvalitātei būtiski ir arī izrauties no rutīnas. Bet rutīnu rada sekojošs apburtais loks: ir skolotāji, kas ļoti daudz strādā, jo nav citu kolēģu, ar kuriem slodzi dalīt. Attiecīgi skolotāji izdeg un viņu darba kvalitāte krītas. Labi, ja var darīt vēl kaut ko, kas rada jaunas emocijas. Piemēram, man ir kolēģi, kas strādā arī Botāniskajā dārzā. Bet realitātē ne visi var darbus apvienot.

Kā tu motivē savus skolēnus?
Es neteiktu, ka skolēnu motivēšana ir svarīgākā. Jo motivēšana parasti notiek ar kāda vieglāka uzdevuma palīdzību, lai radītu izjūtu, ka viss ir tapis skaidrs un tāpat kļūs skaidri arī citi uzdevumi. Patiesībā ir jāsaprot, ka mācības ir ļoti smags darbs. Lielākā motivācija rodas tieši pēc smagā darba padarīšanas un tas darbojas ilgtermiņā. Es teiktu, ka skolotāja uzdevums ir pamanīt to, ka skolēns ir gatavs smagi strādāt un to apbalvot.  
 

Kad sāku strādāt skolā, man bija 22, bet pēdējo klašu skolēniem – 19 gadi. Tātad vecuma starpība bija pavisam maza. Bet no viņiem es jutu vislielāko respektu. 

Bet, ja skolēni nav gatavi smagam darbam?
Tad ir pārrunas ar skolēnu individuāli. Ja tas nedod rezultātu, ir jāsēžas visiem kopā: skolotājam, skolēnam un viņa vecākiem, un jārunā.  
Ir jau skolā vēl arī citas – uzvedības problēmas, ko nereti izraisa savstarpējās attiecības bērnu starpā, arī tās bieži bloķē vēlmi mācīties. Bet skolēnu savstarpējo attiecību noregulēšanas jautājums man vēl pašam jāmācās. Pirms diviem gadiem kļuvu par vienas klases audzinātāju. Tā kā man pašam nav bērnu, bija diezgan smagi saprast, kāda ir skolas savstarpējo attiecību pasaule un tās likumi. Sākumā es ar atrotītām piedurknēm mēģināju iet pa vidu un mācīt, kā skolēniem sarunāties un sadarboties, bet tas nestrādāja. Pēdējā gada laikā es iesaistos tikai skaļās situācijās, bet pārējos gadījumos meklēju ārējus piemērus, piemēram, dažādus video materiālus, kuros atspoguļotas situācijas no dzīves un tad tās visi kopā pārrunājam. 

Vai gados jaunam skolotājam ir grūtāk panākt respektu klasē, nekā gados vecākiem kolēģiem?  
Noteikti nē. Kad sāku strādāt skolā, man bija 22, bet pēdējo klašu skolēniem – 19 gadi. Tātad vecuma starpība bija pavisam maza. Bet no viņiem es jutu vislielāko respektu. Gadījumu, kad respekta nebūtu, tikpat kā nav. Jā, bieži skolēni grib redzēt, kā skolotājs reaģēs, kad viņi pārkāps robežas, bet tie triki, ko skolēni izmanto, visiem ir stipri līdzīgi (smejas). Es skaidri pasaku, ka starpbrīdī varam viens otram “dot pieci”, paspiest roku un parunāties, bet mācību stundas laikā tas nenotiks. Stingri jānovelk robeža un arī jāfiksē, ja kaut kas notiek ārpus rāmjiem. Ja skolotājs ir ko teicis, tad viņš no saviem vārdiem vairs nevar atkāpties.
Manuprāt, respekts ir atkarīgs arī no tā, cik disciplinēts ir viss mācību process. 
Manā praksē ir bijuši arī ekstrēmi gadījumi, kad ir jāpasaka, ka tas, ko skolēns dara, ir ļoti slikti, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka lēnā garā apsēžoties un izrunājoties, skolēni nonāk pie apziņas, kas ir labi un kas nē. Sliktajām pieredzēm gan ir tendence atkārtoties, bet no otras puses – tas arī ir veids kā mēs mācāmies. 

Daudzi dzīvo nepareizos priekšstatos, ka kļūdīšanās – tas ir slikti. Ir skolēni, kuri kļūdās un tam seko  puņķi un asaras. Bet kļūdīšanās ir ceļš uz izaugsmi: tu kļūdies, izanalizē kļūdu un to labo.  

Mazliet par citu tēmu – skolā ļoti svarīgs jautājums ir par kļūdīšanos. Daudzi dzīvo nepareizos priekšstatos, ka kļūdīšanās – tas ir slikti. Ir skolēni, kuri kļūdās un tam seko  puņķi un asaras. Bet kļūdīšanās ir ceļš uz izaugsmi: tu kļūdies, izanalizē kļūdu un to labo.  
Es mācību procesā atzīmēm nelieku pārāk lielu uzsvaru, jo daudz svarīgāk par pašu atzīmi ir izprast par ko tā bija un kāpēc tieši šāds vērtējums saņemts. Kas tev sanācis un kur vēl jāaug. Ir skolēni, kuriem nav pretenziju, ka viņu darbi tiek klases priekšā analizēti un tas arī ir veids, kā rādīt citiem piemēru: kļūdīties ir normāli. Bet pēc tam domāt, kā nākamo reizi rezultātu uzlabot. 

Ko no saviem skolotājiem tu, strādājot skolā, esi pārņēmis un ko savukārt atmetis kā nederīgu?
Es esmu beidzis Rīgas Valsts vācu ģimnāziju un man labā atmiņā palikuši vācu valodas skolotāji, kuri rādīja, kur vācu valoda tiek izmantota un kā tā tālāk noderēs mūsu dzīvēs.   Svarīgi skolēniem rādīt plašu bildi. 
Arī man bija skolotāji, pie kuriem vajadzēja tikai klausīties un pierakstīt. Tas man nešķiet pareizi.
Es pats tā cītīgi sāku mācīties tikai vidusskolas laikā, tad izjutu to, ka darbs atmaksājas.

No kādas vides tu pats nāc?
Abi mani vecāki ir zinātnieki – tēvs ir elektroniķis, bet mamma ir ārste. Savukārt abi vecvecāki no tēva puses bija skolotāji. Man gan ar viņiem kopā sanāca būt tikai mazā vecumā, kad vispār vēl nevarēju stādīties priekšā, par ko kļūšu. 

Tas, ka tavi vecāki ir zinātnieki, spēlēja izšķirošu lomu, lai tu izvēlētos studēt ķīmiju?  
Es teiktu, ka zinātnes manā bērnībā bija par daudz. Jo es redzēju, ka tētis atnācis mājās,  atkal sēžas pie datora, lai turpinātu pētījumu vai rakstītu atskaites. Ir vēl viena lieta par zinātniekiem: viņi bieži neskatās uz vienkāršām lietām, bet ļoti plaši uz sarežģītām. Tāpēc es neteiktu, ka vecāku piemērs bija noteicošais. Man gluži otrādi – ārkārtīgi interesē, kā sarežģītas zinātniskas lietas izstāstīt vienkārši.
Bet ķīmiju es izvēlējos, jo bija ārkārtīgi daudz aicinājumu jauniešiem studēt šai jomā. Es toreiz domāju: ja reiz šajā nozarē cilvēku trūkst, tātad man būs lauks, kurā darboties.

Zinātnes manā bērnībā bija par daudz. Jo es redzēju, ka tētis atnācis mājās,  atkal sēžas pie datora, lai turpinātu pētījumu vai rakstītu atskaites.

Tu jau arī varēji izvēlēties zinātnieka, ne skolotāja ceļu. 
Mana karjera ķīmijā pēc bakalaura iegūšanas bija pat ļoti veiksmīga: man bija jau savs  zinātnisks raksts par pētījumiem, ko biju veicis. Taču emocionāli tas nebija darbs, ko es vēlētos darīt. Ķīmiķu darbs norit laboratorijās, strādājot mazā komandā, kura visu laiku ir kopā un bieži ir konstanta. Es gribēju pamēģināt kaut ko vairāk sociālu. Es teiktu, ka man dzīvē vissvarīgākās ir jaunas emocijas. Bet tās visvairāk var sniegt citi cilvēki.
Jau vidusskolas laikā man bija neliela pieredze strādājot Organiskās sintēzes institūtā. Studiju laikā strādāju RTU Materiālizinātnes un lietišķās ķīmijas bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedrā jau dziļā līmenī, bet es tai laikā vēl nezināju, kas mani vispār interesē. To es sapratu vēlu - tikai bakalaura beigās. Tas ir izglītības sistēmas mīnuss - vidusskolas laikā nav lielas iespējas iedziļināties sevī kā personībā, savās stiprajās un vājajās pusēs. 
Man nesen bija interesanta saruna ar kolēģi, kura strādā ar pavisam maziem bērniem. Viņa bija devusi bērniem uzdevumu: uzrakstīt to, ko viņi patiešām vēlas iemācīties. Bērni rakstīja prasmes no augstiem plauktiem, piemēram, ka grib apgūt franču valodu. Skolotāja reaģēja skarbi un tieši: “Šo grib jūsu vecāki, lai jūs iemācītos, bet ko gribat jūs paši?” Tas, ko bērni izsacīja vēlāk, bija kas gluži cits! Piemēram, viens bērns teica, ka grib iemācīties kopt puķes.  Ir ļoti svarīgi palīdzēt bērnam noorientēties tajā, ko grib viņš pats, nevis ko grib vecāki vai kas apkārtējā vidē skaitās prestiži.
 

Man patīk ieraudzīt un piedzīvot emocijas, bet dziļajā zinātnē to ir maz. Kaut kādā mērā varu sacīt, ka man patīk strādāt ar emocijām – gan pašam tās iegūt, gan redzēt, kā mans darbs rada emocijas citiem. 

Es esmu sapratis, ka mani interesē daba un dabas zinātne, bet rakursā, kā to citiem iemācīt un izskaidrot, un nevis sarežģīti, bet ļoti vienkārši. Man patīk ieraudzīt un piedzīvot emocijas, bet dziļajā zinātnē to ir maz. Kaut kādā mērā varu sacīt, ka man patīk strādāt ar emocijām – gan pašam tās iegūt, gan redzēt, kā mans darbs rada emocijas citiem.  
Pēdējos divus gadus esmu atkal universitātē, bet pašlaik jau mācību procesā fokusējos uz to, kā atrast jaunas metodes, lai jaunos ķīmiķus varētu mācīt vēl efektīvāk. Šobrīd es ļoti interesantu redzu savu turpmāko dzīvi gan kā skolotājam, tā arī pētniekam. 

 

Kārlis ar sieviņu. 

Ģimene, man šķiet, ir loģisks attiecību turpinājums un loģisks arī ceļš, ko iet, lai sevi attīstītu.

Tu esi ne tikai skolotājs un pētnieks, šovasar tu nodibināji arī ģimeni. 
Jā, man šķiet, ka tas ir loģisks attiecību turpinājums un loģisks arī ceļš, ko iet, lai sevi attīstītu. Varbūt esmu naivs, bet man šķiet, ka mums ir daudz dots no šīs valsts, tāpēc jādot tai arī atpakaļ. Ģimene un pēcnācēji ir tas, ko mēs reāli valstij varam dot. 

Tava sieva arī ir zinātniece?
Sākums mums abiem bija līdzīgs: abi studējām vienā kursā ķīmiju. Mums abiem agri bija augsti rezultāti, sieva jau vidusskolā guva valsts olimpiādēs godalgotas vietas. Bet arī viņai bija līdzīgi kā man – skolā pietrūka iespējas saprast, ko īsti dzīvē gribas darīt pašai, nevis ko gaida vecāki un apkārtējā vide. Šobrīd sieva strādā ģimenes uzņēmumā: ar māsām cep kūkas. Tas ir darbs, ko viņa ar sirdi grib darīt.
No otras puses esam sprieduši – ķīmijas studijas bija smagas, domāju, ka šī ir viena no smagākajām bakalaura programmām, ko var mācīties. Bet tas mūs arī riktīgi norūdīja: pašlaik daudzas lietas šķiet daudz vieglāk izdarāmas, nekā tas bija universitātē, studējot ķīmiju.

Kā tev šķiet, kas ir tas, ko tev spēj dot tikai ģimene?
Es tad runāšu par ģimeni tās plašākajā nozīmē. Tas ir atbalsts, droša aizmugures sajūta,  enerģijas rezerve – kaut kas tāds, uz ko vienmēr var paļauties. Ja tev ir ģimene, tad ir kāds, kas par visiem simts procentiem ir par to, ko tu dari. Es zinu, ka aiz manis stāv kas ļoti spēcīgs. Un tā ir ļoti laba sajūta. Un, protams, ģimenē ir daudz emociju apmaiņas.

Foto: Artūrs Ķipsts  un no personīgā arhīva (foto Ainārs Mazjānis)