Inga Akmentiņa-Smildziņa: „Politiskās spēles uz bērnu rēķina. Ir aizgājis par tālu”

 05. jūnijs 2018 11:45 Viedoklis  skatījumi: 3677

Aizvadītajā nedēļā divas dienas pēc kārtas – 30. un 31. maijā – notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes, kurās izskatīja visus priekšlikumus Vispārējās izglītības un Izglītības likumam. Komisija neatbalstīja vairākas iepriekš plānotās izmaiņas Vispārējās izglītības likumā, kas paredzēja jaunā satura ieviešanu no pirmsskolas līdz vidusskolai, un tas izsaucis plašu sabiedrības rezonansi.



Foto: Shutterstock.com

"Saprotu, ka pastāv politiskās spēles un katrs uz savu pusi velk to deķi, kas vairāk noderēs priekšvēlēšanu laikā. Tomēr esmu satriekta, ka tas notiek uz bērnu rēķina. Un vēl baisāk – spēles spēlē tik ļoti nekompetenti cilvēki," izglītības jomā notiekošo teic Inga Akmentiņa-Smildziņa.


Neviens nav tik drosmīgs, lai pateiktu, ka izglītībā pārmaiņas vispār nav nepieciešamas. Taču drosmīgo, kas gatavi tās aizgrūst četru piecu gadu tālā atvilktnē, ir pa pilnam. 

Inga Akmentiņa-Smildizņa, Mammamuntetiem.lv

Parēķinot sanāk, ka pēc minētā gadu skaita divi no maniem trim bērniem jau būs absolvējuši pamatskolu, pārmaiņas nepiedzīvojot. Turklāt – kurš teica, ka pēc šīs komisijas vietā stāsies gudrāka un kompetentāka?
Kāpēc iespringt tagad, ja pastāv iespēja turpināt dirnēt vēl kādu brīdi? Cilvēks savā būtībā ir slinks – nesen sarunā man teica bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Atskatoties uz to „sviestu”, ko pagājušajā nedēļā piedzīvoju, apmeklējot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes, kas lēma par izmaiņām Vispārējā izglītības likumā, es varētu runāt un deputātu brigādei pie sirdsapziņas apelēt ar J.Alunāna vārdiem: „Nevis slinkojot un pūstot / Tautu labā godā ceļ; /Tik pie prāta gaismas kļūstot, / Tauta zied un tauta zeļ.”


Jo spēcīgāki argumenti, izskatās, šai konkrētajai komisijai – vai vismaz daļai no tās – nav nepieciešami, lai lemtu par labu vienām vai otrām likuma izmaiņām. „Esmu izaudzinājusi četrus bērnus…”, „Vairākas mammas man teica…”, „Jau n-tos gadus strādāju skolā un redzu…” – šie ir tikai daži komisijā izskanējušie argumenti, kas tika izteikti pilnā nopietnībā. 

Neviens nav tik drosmīgs, lai pateiktu, ka izglītībā pārmaiņas vispār nav nepieciešamas. Taču drosmīgo, kas gatavi tās aizgrūst četru piecu gadu tālā atvilktnē, ir pa pilnam. 

Jo īpaši ar savu argumentēšanas prasmi izcēlās opozīcija. Es saprotu, ka demagoģijai noder dažādi instrumenti, taču, klausoties šajā klaunādē, man vairākkārt nācās nosarkt to profesoru un docentu vietā, kas bija sēdē klātesoši klausītāju statusā. Tiesa, sēžu laikā izskanēja arī vairākas labas domas, tomēr tās vispārējā haosā izkūpēja gaisā. Piemēram, LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja Dace Namsone uzsvēra, ka darbs, kas ieguldīts jaunā satura izstrādē, ir apjomīgs un, jā, viņi – profesionāļu komanda – nav gudrojuši divriteni no jauna, taču vadījušies pēc zinātniskiem pētījumiem izglītības jomā, sekojuši tam, kur zinātniskā doma virzās visā pasaulē, pielāgojot to Latvijas situācijai. Viņa akcentēja, ka izglītības saturs ir jāvērtē profesionāļu komandai, un ironizēja – pašiem veidot saturu tas ir tā, kā pašiem labot savus zobus. Pie mums to grib darīt parlaments. Labot jums zobus, izvērtēt izglītības saturu – viņi, šķiet, domā, ka pieprot visu. Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja, daudziem jau paguvusi ielikt mutē vārdus – pirms lemjam, iedodiet izvērtēšanai, kāds ir jūsu piedāvātais standarts! Kam iedot? Šai komisijai? 

Varētu runāt un deputātu brigādei pie sirdsapziņas apelēt ar J.Alunāna vārdiem: „Nevis slinkojot un pūstot / Tautu labā godā ceļ; /Tik pie prāta gaismas kļūstot, / Tauta zied un tauta zeļ.” Jo spēcīgāki argumenti, izskatās, šai konkrētajai komisijai nav nepieciešami.


Tad nu, lūk, dažas Izglītības komisijas deputātu gudrības, kas izskanējušas divu sēžu laikā.
„Aizliegt mājmācību!” – abās sēdēs sauca Saeimas deputāts Arvīds Platpers (Latvijas Reģionu apvienība). Citēju aptuveni: „Vai tad tās omītes spēj nodrošināt mājmācību?! Tas ir jāaizliedz!” Šajā brīdī man atkārās žoklis. Šķita, ka ir zem mana goda celt roku un komentēt izteikto domu, ja vien to var nosaukt par domu. Tomēr šo citātu vēlos parādīt visiem tiem vecākiem, kas ir izvēlējušies vai ir bijuši spiesti izvēlēties mājmācību. 

„Kāpēc bērns no pusotra līdz trim gadiem ir jāsauc par izglītojamo? Vai tad tādam kaut ko bērnudārzā māca? Tā ir auklēšana, tur nav runas par izglītošanu!” atspēries turpināja Platpers. 


Vai tā bija laika novilcināšanas taktika? Ņemot vērā, ka sēdes sākumā Platpera domubiedrs Andris Morozovs („Saskaņa”) vaidēja, ka nevajadzētu strādāt ilgāk par pusotru stundu. 


Cits aptuvenais citāts no Platpera: „79. gadā bija tā [..], un vai tad bija slikti?! Kāpēc kaut kas jāmaina?!” Sekoja dažādi atstāsti no Platpera dzīves un tā, cik viņš ir lielisks pedagogs, kurš neredz nepieciešamību pēc pārmaiņām. Viņš, piemēram, rosināja atgriezties pie padomju laiku sistēmas – ka obligāto izglītību nevajag līdz 9. klasei, pietiek līdz 14 gadiem; aptuveni citēju: „Un tad lai tie, kas grib, lai 14 gados iet strādāt.” Uz kurieni, Platpera kungs? 

Vai tad tās omītes spēj nodrošināt mājmācību?! Tas ir jāaizliedz!” Šajā brīdī man atkārās žoklis. Šķita, ka ir zem mana goda celt roku un komentēt izteikto domu, ja vien to var nosaukt par domu.


Komiskais turpinājums – balsojums, kur četri bija par. Vismaz četri faktiski vienmēr bija par, lai arī kādu absurdu opozīcija ierosinātu. 


Un tad Morozovs nogura. Bija pagājusi pusotra stunda. Pag, pag, vīrietis pašos spēka gados tik ātri nogura no sēdēšanas! Vīrietis, kurš, šķietami, ir viens no lielākajiem pretiniekiem jaunā izglītības satura ieviešanai un pieprasa, lai skolās viss paliek, kā līdz šim. „Kā līdz šim” nozīmē, piemēram, to, ka sākumskolēni skolas solos turpina sēdēt un nekunkst par nogurumu. 


Ja jau pieminēts Morozovs. Sasarcis un zibošām acīm viņš bija gatavs cirst dūri galdā un balsot pret teju visu, kas attiecas uz jaunā izglītības satura ieviešanu. Argumenti? Tos viņam čukstēja priekšā. Lielākoties Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja. Vismaz man radās tāds iespaids. 

Veidojot savu mazo atskatu, man jāpiemin arī deputāte Ingūna Rībena (Nacionālā apvienība). Pirmajā sēdes dienā kā argumentu savai kompetencei viņa izkliedza (šo dāmu dažādās sēdēs es neesmu dzirdējusi runājam. Vismaz manām ausīm tā allaž izklausās vai nu pēc kliegšanas, brēkšanas, vai ķērkšanas): „Nodzīvojiet jūs līdz manam vecumam un izaudziniet četrus bērnus, tad parunāsim!” Otrs arguments, kāpēc pārmaiņas izglītībā neesot degošas: „Jūs gribat teikt, ka mums visiem, kas sēž pie šā galda, ir slikta izglītība?!”


Otrajā dienā Rībena klusēja pārsteidzoši ilgi, tad izspēra: „Neļausim Izglītības ministrijai te žļamskāties!” Tāpat viņa un vēl daži no deputātiem laiku pa laikam izmeta: „Es vairs nesaprotu, par ko es balsoju!” 


Rezultātā tika nobalsots saglabāt 42. pantu, kas paredz vispārējās vidējās izglītības programmā pieturēties pie četriem konkrētiem programmu virzieniem, lai gan grozījumi paredzēja ļaut skolām veidot vairākus programmu virzienus, tādējādi skolēniem sniedzot iespēju izvēlēties savām interesēm, talantiem un spējām atbilstošāko.

 
No politikas esmu tālu stāvoša, tāpēc radās šādi jautājumi:

1. Vai par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes locekli var pieteikties jebkurš deputāts, neņemot vērā viņa kompetenci?
2. Ja izrādās, ka komisijā uzņemtais deputāts ir auns, tad viņu no tās nevar atbrīvot?


Jo ilgākas izvērtās sēdes, jo vairāk tās atgādināja visu ko, tikai ne nopietnas, gudras un kompetentas komisijas darbu. Brīvdabas cirka plānošanas komanda – kas tāds būtu vairāk piemērots. 

Jo ilgākas izvērtās sēdes, jo vairāk tās atgādināja visu ko, tikai ne nopietnas, gudras un kompetentas komisijas darbu. Brīvdabas cirka plānošanas komanda – kas tāds būtu vairāk piemērots. 

Ērtāk, vieglāk un lētāk dzīvot tā, kā līdz šim, ir visiem – deputātiem, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, pašiem pedagogiem, Latvijas Pašvaldību savienībai un daudziem citiem. 

Kur šeit visam pa vidu ir bērns?

Pārmaiņas vienmēr ir nedaudz biedējošas. Taču priekšlikums par reformām izglītībā nav nācis kā sniegs uz galvas. Pilnveidoto mācību saturu, ko apzīmē arī ar „Skola2030”, ir plānots ieviest piecu gadu laikā. Darbs tika uzsākts jau 2016. gadā, un pie tā ir strādājusi lielisku profesionāļu komanda. Jā, ir daudz jautājumu par ieviešanas kārtību, daudzi pedagogi ir saķēruši galvu, jo, jā, priekšā nopietna darba cēliens. Taču tas ir jāsāk jau šodien, jo diemžēl Latvijas skola nav piemērota mūsdienu bērniem, un darbs bērnos ir jāiegulda jau šodien, ja vēlamies, lai „tauta zied un tauta zeļ”. Tāpēc gribas pieprasīt un uzstāt, lai Izglītības likumā jau šī Saeima apstiprina un dod zaļo gaismu jaunam izglītības standartam. 

Darbs bērnos ir jāiegulda jau šodien, ja vēlamies, lai „tauta zied un tauta zeļ”. Tāpēc gribas pieprasīt un uzstāt, lai Izglītības likumā jau šī Saeima apstiprina un dod zaļo gaismu jaunam izglītības standartam. 


Varbūt izklausās, ka, šo rakstot, dažbrīd smejos. Patiesībā esmu dziļi satriekta. Saprotu, ka pastāv politiskās spēles un katrs uz savu pusi velk to deķi, kas vairāk noderēs priekšvēlēšanu laikā. Tomēr esmu satriekta, ka tas notiek uz bērnu rēķina. Un vēl baisāk – spēles spēlē tik ļoti nekompetenti cilvēki. 


Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas „Mammamuntetiem.lv” vadītāja



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk