Uzšaut pa dupsi, ja to dara ar mērķi audzināt?

Kā rīkoties, ja sešgadīgais dēls aizspēlējies un ignorē aicinājumu doties mazgāties? Kāda ir pareizā rīcība, ja četrus gadus vecai meitai apgāzusies glāze ar pienu? Un ko darīt, ja abas atvases dauzās tik skaļi, ka to noteikti dzird arī kaimiņi? Protams, uzšaut pa dupsi, paraut aiz auss, vai papurināt aiz matu kodaļas. 

Uzšaut pa dupsi, ja to dara ar mērķi audzināt?

FOTO: Shutterstock.com

Vismaz tā domā 47% Latvijas vecāku, kuri uzskata, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu. 

 

Šodien organizācija "Centrs Dardedze" prezentēja jaunākās aptaujas datus. 

Lūk, daži cipari: 

  • 32% aptaujāto savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu.
  • 47% aptaujāto pieļauj, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu.
  • 39% respondentu norādīja, ka nevajadzētu aizliegt bērnu fizisku sodīšanu. Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē – 89% aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu.
  • 54% aptaujāto nemaz nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.

 

No disciplinēšanas metodēm vecāki visbiežāk izvēlas ierobežojumus vai aizliegumus (70%), kā arī mutisku sodu - kliegšanu vai kritizēšanu (67%), tomēr arī fizisku sodu bērna audzināšanā mūsdienās pielieto būtiska daļa vecāku - 32% aptaujāto. Visbiežāk vecāki kā fiziska soda lietošanas iemeslus min savaldības zaudēšanu, nogurumu un bezpalīdzības sajūtu. 


"Centrs Dardedze" pārstāve Laila Balode skaidroja, ka bērnu fiziska sodīšana var vecākiem šķist efektīva, jo bērns tiek iebiedēts un ir spiests pieaugušajam pakļauties, taču vienlaikus šāds disciplinēšanas veids bērnu pazemo, laupa uzticēšanos cilvēkiem un nepalīdz bērnam saprast vēlamo uzvedības veidu.

Vairums respondentu (76%) neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, jo nezina, kā iejaukties (42%) vai uzskata, ka tā ir privāta ģimenes problēma (34%). 

20 gadi pagājuši, rezultātu neredz

Preses konferencē piedalījās arī labklājības ministrs Jānis Reirs, kurš apstiprināja, ka dažādi bērnus sargājošie normatīvie akti Latvijā ir spēkā jau 20 gadus. Turklāt tie esot labi un kvalitatīvi dokumenti. Tik viena bēda - tie lāga nedarbojas: "Likumdošanas aktos skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka nevienā situācijā bērna fiziska sodīšana nav attaisnojama, bet vēl aizvien ir augsta sabiedrības tolerance pret varmācību pret bērnu." 

 

Par augstu vardarbības toleranci Latvijas sabiedrībā liecina arī tas, ka 39% respondentu savā ikdienā redz bērnu fizisku sodīšanu vismaz dažas reizes gadā. Vairums respondentu (76%) neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, jo nezina, kā iejaukties (42%) vai uzskata, ka tā ir privāta ģimenes problēma (34%). 

 

Reklāma
Reklāma

Uz vaicājumu, ko darīt, lai sabiedrībā mazinātu vardarbību pret bērniem, ministrs uzsvēra, lai reāli izmainītu audzināšanas metodes, centienos lauzt dziļi iesakņojošos stereotipus, kas saistīti ar fizisku sodu kā normālu un ikdienišķu bērna disciplinēšanas metodi, ir pastāvīgi jāaktualizē vardarbības problēma sabiedrībā, jāizglīto sabiedrība un jāsniedz atbalsts vecākiem un profesionāļiem mainīt savas līdzšinējās pieejas. Turklāt tas esot nevalstiskā sektora uzdevums. 

 

Nevalstiskais sektors, tai skaitā mēs, Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv, esam organizējuši kampaņas par bērnu disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm. Taču rezultāti nav pietiekami. Problēma ir tajā, ka mēs varam rīkot kampaņas, taču problēmas risināšanai būtu jāpieiet sistēmiski. 


Sociālantropoloģe Aivita Putniņa dalījās pārdomās, kādēļ sabiedriskās domas maiņa notiek tik lēni - laikā, kad valsts prezidents bijis Valdis Zatlers, pie prezidenta notikusi kāda tikšanās, kur runāts par bērnu disciplinēšanas bez vardarbības jautājumiem. Aivita Putniņa atceras, ka tajā reizē daudzas augstu stāvošas amatpersonas atzinušas, ka ieper savus bērnus un to pat uzskata par nepieciešamību atsevišķās situācijās. Grūti risināt problēmu, kuru par tādu neuzskata. 

 

Informācijai par fizisku sodu
Atbilstoši ANO konvencijai fizisks sods ir jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu – tai skaitā sišana, pēršana ar roku vai priekšmetu, purināšana, kniebšana, matu raušana, bērna piespiešana palikt neērtā pozā vai vielu piespiedu uzņemšana. 

 

LASI ARĪ: Nepērt bērnu dažreiz ir grūti; kā iemācīties jaunu uzvedību attieksmē pret bērnu

Vai drīkst iepērt bērnu, ja to dara retu reizi? Pasaules tendences

Kā pēršana ietekmē tava bērna tālāko dzīvi 

 

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece