Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 4/5
    Violeta Fodina

    Ļoti jauka daktere...Ginekoloģijas jomā un neauglības risināšanai...

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Smieklīgie aprīļa JOKU konkursa jociņi

  Aprīļa uzvarētājam balvā LEGO komplekts - LEGO® DUPLO Betmena alas izaicinājums, no 2 līdz 5 gadiem NEW 2017 Mammām un Tētiem kolektīvs ir izvēlējies aprīļa uzvarētāju un šo balvu iegūst Ilvija Tūtere - Zīberga! Apsveicam!   Sazinies ar mums (signe@mammam.lv) par balvas saņemšanu!     SMIEKLĪGĀ

Skatīt visus jokus

Emuāru lietošanas noteikumi

Emuāri ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Juriste par mazo Ivanu: "Mēs visi zinām, kas ir patiesais viņa nāves iemesls"

Emuāri | Bērni

Juriste par mazo Ivanu: "Mēs visi zinām, kas ir patiesais viņa nāves iemesls"

Reaģējot uz to, ka piecus gadus vecais Ivans Berladins par nelaimi tika atrasts miris, ar savām pārdomām un ieteikumiem pie sabiedrības vērsusies pazīstamā juriste Inese Ejugbo. Viņu šokē fakts, ka liktenīgajā dienā Ivanam garām pagājuši daudzi pieaugušie, taču juriste ir pārliecināta, ka mūsu sabiedrībā savā attieksmē pret citiem var mainīties.

Juristes Ineses Ejugbo viedoklis, kas publicēts no viņas bloga ineseejugbo.blogspot.com.

Mazā Ivana liktenis ir aizkustinājis mūs visus. Ziņu lentes un sociālie tīkli ir pilni ar skumjām, dusmām un sašutumu. Daudzi meklē vainīgos un alkst redzēt vainīgo sodīšanu. Nav šaubu, ka ir pārkāpta vesela virkne tiesību normu - vecāki ir pārkāpuši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sesto daļu, kas aizliedz bērnu līdz 7 gadu vecumam atstāt bez uzraudzības, savukārt autobusa šoferis ir pārkāpis MK noteikumu Nr.599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 93.punktu, kas aizliedz pārvadāt pirmsskolas vecuma bērnus, kuri neatrodas pieaugušas personas pavadībā. Es nešaubos, ka policija un tiesas darīs savu darbu un sauks vainīgos pie atbildības.

Vecāki ir pārkāpuši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sesto daļu, kas aizliedz bērnu līdz 7 gadu vecumam atstāt bez uzraudzības.

Bet vainīgo sodīšana Ivanu dzīvē neatgriezīs. Diemžēl.

Es pilnīgi piekrītu Centra Dardedze rakstītajam, ka ar vainīgo meklēšanu konkrētajā gadījumā vien nepietiks. Patīk mums tas vai nē, bet stāsti par nepieskatītiem bērniem ir Latvijas ikdiena. Ar apbrīnojamu regularitāti ziņās atkal var dzirdēt par kādu pazudušu bērnu. Cik bērniem vēl ir jāpazūd un jānomirst, lai ikviens uzdotu jautājumu – ko es, kā šīs sabiedrības atbildīgs loceklis, varu darīt, lai tas vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu Latvijā?

No prāta neiziet ģenerāļa Inta Ķuža teiktie vārdi: “Viņš dzīvoja viens un viņš nomira viens. Viņš faktiski bija pamests bērns, kurš meklēja sabiedrību.” Piecgadīgais Ivans auga 6 bērnu ģimenē, un tomēr – viņš bija pilnīgi viens un vientuļš. Viņš bija patstāvīgs un visu darīja pats, jo viņam nebija pilnīgi neviens pieaugušais uz ko paļauties. Par viņa pazušanu māte policijai ziņoja vien nākamās dienas pēcpusdienā. Iespējams, jau tad puika bija miris, jo tik mazs bērns izmircis negaisā, izsalcis, nobijies un piekusis no vairāku kilometru staigāšanas pa brikšņiem, visticamāk jau tajā pat dienā iemiga, viņa ķermenītis atdzisa un viņš vairs nepamodās. 

Cik bērniem vēl ir jāpazūd un jānomirst, lai ikviens uzdotu jautājumu – ko es, kā šīs sabiedrības atbildīgs loceklis, varu darīt, lai tas vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu Latvijā?

Bet mani šokē fakts, ka liktenīgajā dienā mazais Ivans savā pēdējā ceļā uz Dubeņu mežu sastapa ļoti daudz pieaugušo – gan veikalā, kurā viņš bija manīts un nofilmēts, gan sabiedriskajā transportā, bet pilnīgi neviens nepievērsa bērnam uzmanību, nepiegāja klāt un nepavaicāja, kādēļ viņš ir viens un kur ir vecāki, neviens neiedomājās bērnu nogādāt drošībā. 

Pat tad, ja speciālisti atzīs, ka bērns ir miris no ķermeņa atdzišanas, mēs visi zinām, ka šī bērna patiesais nāves iemesls ir vienaldzība. Vecāku un sabiedrības vienaldzība. 

Apzinoties, ka vienaldzība var nogalināt, kas ir tas, ko mēs katrs varam darīt savādāk? 

Te ir dažas idejas:
1./ Pārrunāt šo notikumu mājās ar savu ģimeni un saviem bērniem. Izskaidrot bērniem, kā rīkoties, ja viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir pazuduši vai apmaldījušies. Iedrošināt viņus meklēt palīdzību pie pieaugušajiem, īpaši pie policistiem.
2. Ja esat vecāki vai strādājat ar bērniem, noorganizējat ka jūsu skolā, bērnudārzā vai organizācijā (korī, dejošanā, pulciņos, baznīcā) paviesojas Džimbas drošības skola. Sametaties draudzīgi ar naudiņām un gādājat, lai uz Džimbas nodarbībām tiek ne tikai jūsu bērni, bet arī kaimiņu bērni un visi tie, par kuriem jums ir bažas, ka viņu vecāki var šīs drošības lietas neizrunāt. Ja esat uzņēmēji, apmaksājiet šīs nodarbības vietējās skolās vismaz reizi gadā, lai visi bērni apgūst pašus drošības pamatus.
3. Pievēršat uzmanību bērniem jums līdzās. Ja redzat, ka bērns ir viens un nav līdzās pieaugušo, kas par bērniem rūpējas, pieejat pie bērna un apjautājaties vai ar bērnu viss ir kārtībā un viņam nekas nekaiš. Ja jums ir bažas, ka varat tikt noturēts par pedofilu, vispirms skaļi apjautājiet pieaugušos, vai kāds šo bērnu pazīst un tad, jau ar kopējiem spēkiem cenšaties noskaidrot, kādēļ bērns ir viens un nodrošiniet bērna nogādāšanu drošībā (policijā, sociālajā dienestā). Pat tad, ja jums tas liekas dīvaini vai neērti, atceraties, ka tik pat labi jūs varat būt pēdējais, kurš bērnu ir redzējis un no jums ir atkarīga šī bērna dzīvība.
4. Izrunājat ar saviem bērniem, vai viņu draugu lokā vai skolā nav bērni, kuri ir vientuļi un pamesti. Uzdrošinieties nenovērsties no šiem bērniem, bet veidot kontaktu ar viņiem, radot drošu un uzticības pilnu vidi, kurā bērni var izstāstīt kas ar viņiem notiek un griezties pēc palīdzības. Ja jums ir bažas, ka par kādu bērnu netiek pienācīgi gādāts, ziņojiet policijai un sociālajiem dienestiem.
5. Ja strādājat skolās, bērnu dārzos vai jebkurā citā ar bērniem saistītā darba vietā, organizējat sev darbinieku sanāksmes, kurās pārrunājat bērnu drošības jautājumus. Pat tad, ja strādājat veikalā par pārdevējām, un redzat nepieskatītu mazu bērnu, uzdrošinieties pieiet bērnam klāt un noskaidrot kādēļ bērns ir viens un kur ir vecāki. Ja nav pieaugušo, kas pieskatītu bērnu, nekavējoties ziņojiet policijai. Tas nekas, ja tas aizkavēs dažu citu pircēju apkalpošanu. Atceraties, ka jūs varbūt esat pēdējais cilvēks, kurš redz šo bērnu dzīvu. No jūsu rīcības var būt atkarīga konkrētā bērna dzīvība.

6. Īpašs aicinājums visiem sabiedriskā transporta uzņēmumiem un pašvaldībām, kuras nodrošina pasažieru pārvadājumus – lūdzu, nekavējoties nodrošiniet pilnīgi visu darbinieku apmācību, kā rīkoties gadījumos, ja sabiedriskajā transportā iekāpj pirmsskolas vecuma bērns, kurš neatrodas pieaugušā pavadībā. Izskaidrojat ne tikai to, ka tas ir likumpārkāpums pārvadāt šādus nepieskatītus bērnus, bet arī sniegt skaidras instrukcijas kā viņiem rīkoties – kur ziņot. Nekādā gadījumā neatstāt bērnu vienu pieturā un neļaut bērnam doties vienam nezināmā virzienā, bet gan nogādāt bērnu tuvākajā policijas iecirknī, kur tad var parūpēties par tālāko bērnu drošību.
7. Vēl viens īpašs aicinājums pilnīgi visiem medijiem – televīzijai, radio, presei, online portāliem – nenodarboties ar lētu “viena tante teica” ziņu atgremošanu, dažādu ekstrasensu un pseido-ekspertu versijām, ar nolūku cenlt savus reitingus un uzlasīt maksimāli daudz klikšķus, bet tā vietā veidot informatīvas kampaņas un izglītot sabiedrību, lai kopīgiem spēkiem varam veidot sabiedrību, kurai rūp mūsu līdzcilvēki un bērnu dzīvības.
8. Un visbeidzot, aicinājums Saeimai, valdībai, Labklājības ministrijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Tiesībsarga birojam un ikvienai pašvaldībai – caurskatīt esošās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas un izvērtēt to efektivitāti, mainīt un uzlabot, ja tas ir nepieciešams. Apsvērt, vismaz dažus no šiem jautājumiem:

* Izvērtēt vai bērnu drošības nodrošināšanai nav nepieciešams veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sestajā daļā, un noteikto 7 gadu vecuma slieksni pacelt augstāk uz 10 vai 12 gadiem, kā tas ir vairākās citās Eiropas savienības valstīs.
* Ja nolemj pacelt vecuma slieksni, tas nozīmē, ka arī sākumskolas vecuma bērni nedrīkstēs vairs atrasties vieni, tādēļ nodrošināt, ka šī vecuma bērniem ir pieejamas pēcskolas pieskatīšanas iespējas jeb t.s. pagarinātās dienas grupas (subsidētas vai privātas).
* Apsvērt mācību gada pagarināšanu ne tikai no mācību vielas apgūšanas viedokļa, bet arī no bērnu drošības un pieskatīšanas viedokļa. Trīs mēnešus garš skolēnu brīvlaiks faktiski ir garantija, ka kādu brīdi vecāki būs spiesti atstāt bērnus nepieskatītus, jo strādājoši vecāki nespēj paņemt tik garus atvaļinājumus, lai būtu kopā ar bērniem. * Strādāt kopā ar privāto sektoru, lai bērniem būtu iespējams apmeklēt subsidētas vasaras skolas vai nometnes, kurās bērnus var pieskatīt brīvlaikos, kamēr vecāki strādā.
* Apsvērt izveidot vienotu skolēnu apliecību izveidi, kas varētu kalpot arī kā sabiedriskā transporta braukšanas kartiņa un personu apliecinošs dokuments, kurā ir skaidri norādīts bērna vecums un atbildīgā persona par bērnu un tā kontaktālrunis ārkārtas gadījumos. Šo dokumentu bērns varētu nēsāt līdzi un nepieciešamības gadījumā to uzrādīt sabiedriskā transporta šoferiem, policistiem vai jebkuram citam, kurš ir satraucies par bērna drošību.
* Izveidot vienotas valsts līmeņa sociālās izglītošanas kampaņas bērnu tiesību aizsardzībai un vienaldzības mazināšanai, aicinot sabiedrību gādāt par saviem un līdzcilvēku bērniem.

Mēs katrs varētu sākt kaut ar mazu solīti, lai visi kopā varam virzīties drošas sabiedrības veidošanā. Sāksim kaut vai ar drošības jautājumu pārrunāšanu ģimenē un pievērst uzmanību līdzās esošajiem bērniem.


Es ļoti labi saprotu, ka ne viss manis uzskaitītais gūs plašu sabiedrības atbalstu. Daudzi iebildīs vai uzskatīs manu viedokli par nepiemērotu Latvijas situācijai. Valsts un pašvaldību iestādes iebildīs pret iespējamiem tēriņiem, bet tam es gribētu iebilst ar pretjautājumu par to, kāda ir bērnu dzīvības cena un cik valstij izmaksā katra pazudušā bērna meklēšana (policija, armija, helikopteri, brīvprātīgie utt.), un cik bieži valsts ir gatava segt izdevumus par bērnu meklēšanu, tā vietā, lai ieguldītu preventīvos pasākumos.

Tāpat es vēlos atgādināt ikvienam - mēs katrs varētu sākt kaut ar mazu solīti, lai visi kopā varam virzīties drošas sabiedrības veidošanā. Sāksim kaut vai ar drošības jautājumu pārrunāšanu ģimenē un pievērst uzmanību līdzās esošajiem bērniem, arī tad jau būs sasniegts ļoti daudz. Iespējams, sperot šos mazos, bet nozīmīgos solīšus, mēs nekad neuzzināsim, kuru konkrēto bērnu izdosies izglābt, bet es klusībā ceru, ka reiz mēs varēsim priecāties par katru mēnesi, kad medijos neizskan satraucošās “pazudis bērns” ziņas, tad jau varēsim priecāties par katru vasaru, kad šādas ziņas neizskan, un tad par katru gadu… solīti pa solītim uz drošāku sabiedrību mums pašiem un mūsu bērniem. Mēs to varam!

Pieteikties par sekotāju

Raksts publicēts 13. Jul 19:00



Lai pievienotu komentāru, jāielogojas:

Pirmo reizi ielogojieties ar draugiem.lv pasi, Tev tiks izveidots lietotāja profils.

  • 14.07.2017 06:06
    Anželika Pozņaka teica:

    Sargiet sevi un savus tuvākos , jo neviens cits par Jums neraudās!


 

LAPAS KARTE