Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 3.5/5
    Inta Linde

    Profesionāle. Ja no Jūsu zoba atlikusi desmitā daļa, viņa uzbūvēs jaunu un vēl- Viļķenes bērniem ir labākie zobi Latvijā. Neticiet? Atbrauciet un apskatiet!

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Onkuli, tu esi zaglis!

Mūsu trīsgadīgais dēls šobrīd ir aizrāvies ar policijas darbu un lomu spēlēm. Mājās esam runājuši, ko dara policisti, un dēls to labprāt izspēlē dažādās situācijās. Reiz kāpņutelpā satikām kaimiņu, uzsākām sarunu un pēkšņi dēls svarīgā balsī paziņo: "Onkuli, tu esi zaglis, tu nozagi man maku!" Es nobālēju, bet kaimiņš acīmredzami apvainojās. Aizejot mājās, pār

Skatīt visus jokus

Emuāru lietošanas noteikumi

Emuāri ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Bērns sliktus vārdus iemācās dārziņā? Visbiežāk no vecākiem...

Emuāri | Audra Šauere

 Pievienot komentāru

Audra Šauere

Bērns sliktus vārdus iemācās dārziņā? Visbiežāk no vecākiem...

“Dzirdēju no sava četrgadnieka TĀDU vārdu! Gandrīz nokritu no pārsteiguma...” Tā izsakās ne viens vien vecāks. Cits piebalso – jā, ne tādus vien dārziņā samācīsies. Taču mana pieredze rāda, ka sliktos vārdiņus mazais cilvēks visbiežāk iemācās... ģimenē. 


Arī manā ģimenē aug puika, kurš labprāt uzsūc visu jauno, ko dzird no vecākiem (nu labi – no manis, jo vīrs patiešām, patiešām domā, ko runā!), mūsu draugiem un paziņām, ko satiek kopējos pasākumos. Un ļoti gribētos apgalvot, ka šajās kompānijās bērnu ausis dzird tikai tādu valodu, par ko nekaunētos mana literatūras skolotāja. Taču tik gludi vis nav. Iesprūk pa kādam nelāgam latviskas izcelsmes vārdam. Un arī pa kādam, kuru izcelsme meklējama krievu un angļu valodās. 

 

Stāstu psiholoģei Ivetai Aunītei, kā izeju no situācijas, jo prasīt bērnam to, ko pati neīstenoju, gluži pareizi nav. 
Tātad. Kad dēla leksikā sāka parādīties daži vārdi, kas stiprāki par “velna milti”, sacīju, ka mums jāaprunājas. “Es zinu, ka pati mēdzu sacīt tos sliktos vārdus, taču tas nav pareizi. Vai mēs varam vienoties, ka tu tos saki vien tad, kad esi kopā ar mani. Šos vārdus nedrīkst lietot bērnudārzā, kopā ar vecvecākiem, tēti. Ja nu dikti gribas tos pateikt, citiem pieaugušajiem klātesot, iečuksti man ausī.” Protams, nevaru viennozīmīgi atbildēt, kā dēlam veicās brīžos, kad nebiju klāt, taču, esot mums kopā, šī sistēma strādāja.  

Vecākiem jāsāk ar sevi, jo tiešām nevar rīkoties pēc principa - tu nedrīksti, bet es drīkstu.

Psiholoģe Aunīte smej, ka šis tiešām ir radošs piegājiens, jo atļauja izteikties ne gluži literāri iet kopā ar robežām. “No audzināšanas viedokļa raugoties, vislabāk ir audzināt ar savu piemēru. Ja vēlos, lai mani bērni nelamājas, nedaru to pati, un apzinos savas kā vecāka ietekmes robežas. Tajā pašā laikā būtu naivi iedomāties, ka bērni sliktos vārdus nelieto savā starpā, jo ieslēdzas vairāki faktori – atdarināšanas vecums, žargons un slengs zināmā mērā pieder pie vides, kurā bērns uzturas. Līdz ar to var būt situācija, ka mājās bērns lamu vārdus nelieto, bet to dara skolā. Un tas ir robežu jautājums, proti, skolā skolotāji ir tie, kuri nosprauž robežas.” 

 

Ko darīt?

Tā vietā, lai lietotu lamuvārdus kā izteiksmes formu, labāk būtu mācīt bērnu izteikties valodiski radoši un bagāti. “Tas kopumā nav stāsts tikai par valodu, bet pat māku apvaldīt impulsus. Un te vecākiem jāsāk ar sevi, jo tiešām nevar rīkoties pēc principa - tu nedrīksti, bet es drīkstu. Lamuvārdi lielā mērā ir parazītvārdi, ko esam ērti sākuši izmantot tā vietā, lai apzinātos, kādos vārdos saucamas dažādas sajūtas un emocionālie stāvokļi. Mēs izvēlamies kādu vienu vai vairākus vārdus, kādos nosaukt dusmas, pārsteigumu, izbrīnu, vilšanos, aizvainojumu, skumjas, raizes. Citiem vārdiem sakot, padarām nabadzīgāku savu izteiksmes veidu.”

 Lamuvārdi lielā mērā ir parazītvārdi, ko esam ērti sākuši izmantot tā vietā, lai apzinātos, kādos vārdos saucamas dažādas sajūtas un emocionālie stāvokļi.


Nu mums kopš 1. jūnija jauns izaicinājums – mācīties aizstāt nevēlamos vārdus ar vēlamākiem. Un, godīgi sakot, sešgadniekam veicas labāk. 

 

Gadījums ar mājasdarbu

Sarunā ar psiholoģi Ivetu Aunīti vaicāju, ka viņa vērtē mācību gada noslēgumā izskanējušo gadījumu, kad sašutušie vecāki vērsušies televīzijā, stāstot par mājasdarbu, ko mājās pārnesis bērns. Viņam skolotāja mājās likusi salīdzināt vārda “mauka” vēsturisko un mūsdienu nozīmi. Speciāliste saka, ka šādos gadījumos vispirms ar bērnu ir jāaprunājas – vai viņš maz zina, ko pateicis, jo patiešām var būt, ka bērnam nav ne mazākās jausmas par konkrētā vārda nozīmi. “Ja bērns nezina, tad pieaugušā, šajā gadījumā skolotājas, uzdevums būtu paskaidrot, ka tie ir rupji vārdi un šeit tādus nelieto. Savukārt vecāki ir jāinformē un jālūdz, lai mājās pārrunā to, kādus vārdus sabiedrībā nelieto."


Nobeigumā Iveta Aunīte rezumē, ka lamuvārdu lietošana ir robežu jautājums – neviens bērns nepiedzimst ar cenzējamu vārdu krājumu, viņš tos aizgūst no pieaugušajiem, visbiežāk vecākiem. Līdz ar to vainas novelšana uz bērnudārzu vai skolu var būt mēģinājums slēpties no realitātes. 

 

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece

Foto: Shutterstock.com

 

Pieteikties par sekotāju

Raksts publicēts 18. jūn 09:30



Lai pievienotu komentāru, jāielogojas:

Pirmo reizi ielogojieties ar draugiem.lv pasi, Tev tiks izveidots lietotāja profils.


 

LAPAS KARTE