Kurš nepieklājīgāks? Mēs vai mūsu bērni?

Nu jau ir pagājis kāds brītiņš, kopš mans puika spēj pārspļaut vairāk pār lūpu, kā tikai mamma, tētis vai mans. Tāpēc es konsekventi viņam mācu, pieklājības...

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Nu jau ir pagājis kāds brītiņš, kopš mans puika spēj pārspļaut vairāk pār lūpu, kā tikai mamma, tētis vai mans. Tāpēc es konsekventi viņam mācu pieklājības vārdiņus: labdien, uz redzēšanos, paldies un lūdzu. Bet pēc kādas sarunas ar darba kolēģi sapratu, cik pieklājības lietas ir relatīvs jēdziens.

 

Savā nozarē neesmu pirmo dienu. Mans darbs saistīts ar cilvēkiem un darba specifikā ietilpst milzīgs komandas darbs. Ja kāds var aiziet no rīta uz darbu un vakarā atnākt mājās ar kolēģiem nepārmijis ne vārda, tad man ir pilnīgi pretēji. Un cieši kopā strādājam dažāda ranga personas. Lai gan hierarhija ir diezgan strikta, lai darbs tiktu izdarīts, kļūstam viens vesels. Kāda projekta ietvaros, mūsu pulks tika papildināts ar jauniem cilvēkiem. Uz pasākumu aizbraucām 10 cilvēki (es un 9 jaunieši), kuriem katram uzdots savs pienākums. Darba dunā nepamanīju, ka divi brašuļi no darba laukuma ir pazuduši (plkst.10.30), kad puiši atgriezās, viņi paskaidroja, ka bija ļoti izsalkuši un aizgāja pusdienās. Tādu gadījumu savā karjerā piedzīvoju pirmo reizi.

 

Pēc tam šo gadījumu atstāstu kolēģei, pieminot, ka mūsdienu jauniešiem gan trūkst cieņas un pieklājības pret saviem biedriem, jo uzdevums mums visiem bija kopīgs. Uz ko kolēģe (ap 50) man atbildēja: „Kurš tad to būtu teicis! Tu tās un tās nodaļas priekšniekus uzrunā uz Tu!” Pēc šīs piezīmes diezgan apstulbu (jo principā cilvēkus un savus priekšniekus uzrunāju uz Jūs), bet sarunas turpinājumā nonācām pie slēdziena, ka tā ir mūsu paaudžu atšķirība. Mans uzskats ir tāds, ka uzruna Tu nav necieņas izrādīšana. Reizēm šādas uzrunas rada nevajadzīgas barjeras darba vietā. Jo citādi sanāk koks ar diviem galiem: cilvēki, kuri ir priekšnieki (bet ne mani) man jāuzrunā uz Jūs, bet viņi mani kā zemāka ranga darbinieku, bet tajā pašā laikā – sievieti, uzrunā ar Tu. Vai vienkārši sanāk, ka šie vīrieši ir nepieklājīgi? Bet kā jau teicu TU un JŪS formas lietošanu uztveru īzī.

 

 Vēl pirms kāpšanas mašīnā Jānim saku, ka mašīnā ir onkulis, ka jāsaka labdien. Ziniet, nenokautrējās un pateica! Bet trīs reizes varat minēt, kāda bija vīrieša reakcija. Apaļa nulle!

Reklāma
Reklāma

 

Nākamais gadījums saistīts ar dēlu. Kādā pasākumā satikām cilvēku, kuram ir 75 gadi un ir dēlam vārda brālis. Puikam liels pārsteigums, ka ir vēl kāds Jānis, tāpēc daudz ar minēto kungu komunicēja: te mašīnu parādīt, te vēl kādu vārdu pārmīt. Bet man lielākās pārdomas raisīja frāze no mana dēla: „Jāni, ko TU dari?” Šis Tu man ļoti iegriezās ausīs tieši sarunas ar kolēģi dēļ. Vai man dēls jāmāca, ka šis cilvēks jāuzrunā uz Jūs (viņus šķir 72 dzīves gadi), jo mūs tā bērnībā mācīja? Bet ja viņš mums ir tik tuvs cilvēks, ka arī mēs viņu uzrunājam ar Tu? Kā lai Jānim iemāca atšķirību? Un vai tas ir vajadzīgs? Principā domāju, ka Jūs formu no viņa gaidīt tāpat ir par agru... Tāpēc plānoju šim jautājumam pievērsties vēlāk.

 

Vairāk mani uztrauc pieaugušie. Kādu dienu no vīra saņēmu telefona zvanu, ka viņš ir izsaukts komandējumā un atrodas jau pusceļā uz gala mērķi. Viņš uz darbu bija aizbraucis ar auto. Lai es varētu nokļūt uz dārziņu pakaļ bērnam un pēc tam uz mājām, man vajadzīgs gan vīrs, gan auto, jo nedzīvojam Rīgā, kur var ielēkt kaut vai uzpūsto cenu sabiedriskajā transportā. Tāpēc vīrs sarunāja kādu savu kolēģi, kurš dzīvo netālu no mums, lai viņš atved man mašīnu. Domāts – darīts! Satiekamies. Pirms vīra kolēģa nogādāšanas uz mājām, nepieciešams aizbraukt uz dārziņu pakaļ dēlam. Vēl pirms kāpšanas mašīnā Jānim saku, ka mašīnā ir onkulis, ka jāsaka labdien. Ziniet, nenokautrējās un pateica! Bet trīs reizes varat minēt, kāda bija vīrieša reakcija. Apaļa nulle! Acis no viedtālruņa pat neatrāvās. Jānis apmulsa. Tajā brīdī man kļuva mazliet bēdīgi. Visi (un ar to es domāju visas paaudzes), kam nav slinkums, brēc par mūsu jaunatni, cik tā nepieklājīga un degradējusies, ka mēs savā bērnībā ar siksnu tikām labāk audzināti. Tad kur šī labā audzināšana palikusi? Kā lai iemāca bērnam pieklājību, ja viņam nav praktiskās atgriezeniskās saites, lai redzētu savas pieklājības augļus?

 

Foto: Shutterstock.com