DELFI

Emuāru lietošanas noteikumi

Emuāri ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Vecāki ārzemēs, pusaudzis Latvijā. Kā bērns jūtas?

Emuāri | I. Akmentiņa-Smildziņa

 Pievienot komentāru

I. Akmentiņa-Smildziņa

mammam.lv/tetiem.lv vadītāja

Vecāki ārzemēs, pusaudzis Latvijā. Kā bērns jūtas?

 

Vārds pusaudzis sevī ietver lielu domu – izaudzis pa pusei. Tieši šādu izturēšanos viņš pret sevi arī sagaida – šad tad kā pret pieaugušo, šad tad – kā pret bērnu. 
 
Ja savu pusaugušo atvasi atstājam Latvijā vienu, mēs viņu ierindojam lielo pasaulē, un visbiežāk šī atbildība jaunietim piešķirta pāragri. „Ai, nu, beidz – paskat, kāds zirgs izaudzis! Viņš taču ir pietiekami liels,” tēvs ar māti saka, cenšoties noticēt, ka tā ir patiesība, ka vecākiem ir droša, bezrūpīga zaļā gaisma braucienam peļņai ārzemēs. Jā, pusaudzis ir pietiekami pieaudzis. Tomēr, viņš joprojām ir tikai liels bērns.
Viņam ir 15 gadu, un viņš dzīvo viens pats privātmājā. Mamma atbrauc ik pēc trīs mēnešiem, lai nedēļu paciemotos. Attiecības starp viņiem nav diez ko sirsnīgas. 
Vai mazu bērnu Jūs atstātu Latvijā vienu un nepieskatītu? Ar prātu mēs visi kā viens sakām nē. Bet realitātē? Pusaudzis ir bērns ar pieaugušā iezīmēm, un tieši šos bērnus vecāki atstāj vienus, dodoties peļņā ārzemēs.
 
„Viņam ir 15 gadu, un viņš dzīvo viens pats privātmājā. Mamma atbrauc ik pēc trīs mēnešiem, lai nedēļu paciemotos. Attiecības starp viņiem nav diez ko sirsnīgas. Iedomājies? Viņam jārūpējas par privātmāju! Vasarās pļauj zālīti, ziemās – šķūrē sniegu. Vecvecāki? Viņi dzīvo diezgan tālu, pašiem ir savas privātmājas. Protams, mamma dēlam regulāri sūta naudu.”
 
„Viņai ir 13 gadi un 37. grūtniecības nedēļa. Viņu it kā pieskata omīte, kas dzīvo blakus dzīvoklī, bet abas ir uz nažiem. Mamma – ārzemēs. Pēc sava izskata un izturēšanās viņa izskatās tāda pieaugusi meitene.”
 
„Abas manas draudzenes vecāki ir pametuši. Aizbrauca pirms vairākiem gadiem – uz vienu vasaru peļņā, bet mājās vēl nav. Tagad meitenēm ir 14 gadi. Jā, sākumā viņām ļoti pietrūka mammas. Vakaros raudāja spilvenā, bet saprata, ka citādi jāpaliek bez naudas. Un nu jau ir pieradušas – būt vienas. Vienīgi viena no viņām paliek arvien neciešamāka – egoiste, rūpējas tikai par sevi.”
 
Trīs mazi stāstiņi. Ar pirmo un pēdējo dalījās pusaudži. Tāds uzdevums iztēlei – kā Jums šķiet, kā ikdienā šo stāstiņu varoņi jūtas? Vai kādam no Jums šķiet, ka pusaudži ir laimīgi, palikuši mājās vieni paši?

Arī pusaudzis, ne tikai bērndārznieks ļoti, ļoti ilgojas pēc mammas un tēta tuvuma, mīlestības. 
Pusaudža gadi ir laiks, kad cilvēks vēlas, lai vecāki viņam noteiktu robežas. Pārāk liela, nekontrolēta brīvība vienam pusaugušam cilvēkbērnam var radīt tādu reiboni kā svaigais gaiss pavasarī pļavā palaistam telēnam.
 
Par pieminēto pusaudzi-grūtnieci. Šķiet, ka psihologi šo sauktu par žanra klasiku – meitenes, kurām pietrūkst mātes mīlestības, bieži vien dzimumattiecības uzsāk pāragri. Meklējot to, ko nav saņēmušas no savas mātes, pusaudzes paliek stāvoklī. Iekrita – tā mēs mēdzam dēvēt šīs grūtniecības, tomēr psihologi var iebilst. Tā ir likumsakarība un loģisks iznākums neizmērojamajām alkām būt mīlētai. Mīlētai ne vairāk, ne mazāk, bet tā, kā mīl citus bērnus. Tās ir gaidas pēc maiguma, siltuma. Ja pašas mamma to nevēlas vai nespēj sniegt, pusaudzei neapzināti rodas ilūzija, ka to varēs saņemt no sava bērniņa.
 
No otras puses – kāds ir cits risinājums? Būt visai ģimenei kopā Latvijā un mīlestībā kopā mirt badā? Kad ierunājos par pamestajiem pusaudžiem, vecāki dusmojas un cenšas izskaidrot situāciju. Es neaicinu ciest badu, tomēr gribu atgādināt, ka arī pusaudzis, ne tikai bērndārznieks ļoti, ļoti ilgojas pēc mammas un tēta tuvuma, mīlestības. Pēc ķermeniska kontakta ar saviem vecākiem – apskaušanās, paņemšanu opā, matu sabužināšanu, pēdu izmasēšanu. Bērns ilgojas pēc siltām attiecībām ar saviem vecākiem. Jā, ilgojas – pat tad, ja satiekoties šim spuras gaisā un izskatās lecīgs kā ēzelis. 
 
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli portālam e-klase.lv
Foto: Sintija Erta. Modelei attēlā nav saistības ar raksta problemātiku.

Pieteikties par sekotāju

Raksts publicēts 30. mai 2012 07:15



Lai pievienotu komentāru, jāielogojas:

Pirmo reizi ielogojieties ar draugiem.lv pasi, Tev tiks izveidots lietotāja profils.

  • 26.06.2012 11:45
    Inguna Brazil teica:

    Izlasiju rakstu. Nosavas personiskas pieredzes varu teikt , ka problema nav tur , ka vecaki ir aizbraukusi stradat uz arzemem , bet gan nesakartotas vecaku= bernu savstarpejas attiecbas. Daudzi vecaki no latvijas gadiem strada arvalstis , un vai nu vecvecaki pieskata majas palicejus, vai nu berni dzivo vieni pasi. Katra gadijuma" cepuri nost" to bernu prieksa , kuri dzivo vieni pasi. Un es uzskatu , ka tie pusaudzi var but lepni,ka vinu vecaki ,uzticas viniem, un uzskata ka ,vini ir pietiekosi nobriedusi , lai varetu palikt vieni,un rupeties par savas ikdienas vajadzibam. 99% no sadiem vecakiem regulari suta naudu, maksa visus maksajumus, un strada garas stundas, lai nodrosinatu partikusu dzivi saviem berniem, un dotu viniem iespeju macities, un koncentret visus spekus uz  labas izglitibas iegusanu. Ne jau fakts, ka vecaki , ir galvenais sajas attiecibas, bet ,ka nav bijusi pietiekosi ilga,un izskaidrojosa saruna, ka ne jau aiz labpatikas vecaki ir aizbraukusi stradat uz arzemem, bet ka ta ir bijusi vieniga iespeja atrisinat finansialas problemas gimene. Vecaki ir piniba atteikusies no savas personiskas dzives un visussavus spekus ir koncentrejusi naudas pelnisanai, lai nodrosinatu saviem berniem normalu iztiksanu. Nav nozimes, sacit bernam- mieiitin, delin , es tevi loti, loti milu, bet mes nevaram tev nopirkt jaunu skolas apgerbu un samakast tavas skolas naudinas, un sedet majas Latvija. Milulit, es tevi loti milu, bet mums nav naudinas par ko nopirkt tev jaunas kurpites , lai skola berni tevi nesaukatu par lupatlasi. Sadas un dauz sada veida problemas ir novedusas latvijas vecakus lidz tam , ka vecaki ir bijusi spiesti aizbraukt, un bernus atstat latvija. NEVIENS  nav aizbraucis tapat vien , aiz laba prata, tas viss ir bijis darits bernu labklajibas del. Un par to , aizbrauca uz vienu vasaru, ja ta gadas, jo tai viena vasara tu nevari nopelnit tik daudz , lai nomaksatu visus paradus, un vel kautko nopirktu. Lielaka tiesa vecaku regulari savos atvalinajumos brauc uz majam, berni brivlaikos brauc  piue vecakiiem. Neko nevar darit, ta ir sisdienas dzive, un te vienkarsi ir jaasezas un riktigi jaizrunajas, izskaidrojot to , kapec tas tiek darits, un kadu merku labad. Neviens nav pamests, neviens nav atsats, vienkarsi situacija nav izrunata lidz galam. Bet ta ir jau vispasaules problema, tapec ka ari citas valstisari ir si pati dilllema= vecaki Polija, Irija, Anglija un citas eiropas valstis nav spejigi nodrosinat savas gimenes, un ir spiesti atstat bernus majas, un braukt stradat citur, _Ameriku, Australiju, Kanadu, Emiratiem. 

  • 11.07.2012 22:46
    Iveta Erma teica:

    Tie nav vecáki.

    Vecáki savus bérnus nepamet.

    sajos stástos vecáki savus bérnus párdeva- pameta pret iespeju nopelnít.

    Aizbraucu uz arzemeem viena ar 2 gadiigu beernu, bez valodas zinaasanaam- vienkarsi saneemos. Iedomaaties nevaru kaa var buut taads akmens sirds vietaa- vienkaarsi atstaat...

    Sirds saap jau par pamestajiem dzivniekiem dziivnieku patversmee , kur nu veel berni...



    tiem vecaakiem jaanosuj kautkas un jaaizgriez 

  • 12.07.2012 00:23
    Gaida Līmane ( Rudzīte) teica:

    Kāpēc tik šerpi, Ivetiņ? Dzīvē gadās visādi. Ne jau izpriecās tie vecāki devās, bet strādāt. Un ko pati dari UK? Saņem pabalstus par bērnu?

  • 28.09.2012 21:23
    Katrīna Pauliņa teica:

    Es sāku dzīvot viena pati mēnesi pirms savas 14. dzimšanas dienas. Man nesareiba galva no brīvības vai pienākumu daudzuma - mana mamma zināja par mani vairāk kā manu draudzeņu mammas,kas katru vakaru gulēja blakus istabā, jo tā es biju audzināta, un man mājās vienmēr bija jāpiedalās mājasdarbos un sadzīvē, mans divistabu dzīvoklis vienmēr bija tīrs un man viss bija kārtībā. Ja man vajadzēja palīdzību, es mācēju to atrast, mana mamma pat no tālienes spēja risināt manas problēmas,ja vajadzēja, mēs vienmēr bijām ļoti tuvas, daudz runājām... Šis raksts nepiedāvā nevienu risinājumu, jo risinājums nav mammai ar pusaudzi tikt izliktai no mājas un iemitinātiem sociālajā namā. Šādiem pusaudžiem gribot negribot dzīve iemāca,kā tikt galā ar sevi gan praktiski gan morāli, ka tuvība ne vienmēr nozīmē fizisku blakus būšanu, ka dzīvē reizēm jāizdara izvēles,kuras neviena nav perfekti ērtas.  Un kapēc neviens nepārdzīvo par pusaudžiem,kas 14 gadu vecumā no laukiem dodas uz Rīgu mācīties un dzīvo kojās? Kojās ir daudz sliktāki apstākļi nekā privātmājā,tik vien tas,ka zāle jānopļauj..... Visa atslēga ir vecāku un bērnu attiecībās. Tāpēc nevajag klauvēt pie sirdsapziņas vecākiem,kas izdara savādāku izvēli,kā jūs, viņu bērni izaugs stiprāki, patstāvīgāki, ar labākām drēbēm un labākās skolās mācījušies. Jo sajūtu,ka mamma tevi mīl vai ka mamma tevi nemīl nevar ietekmēt nekādi atšķirtībā pavadīti mēneši un nekādi tūkstoši kilometru. Tā lūk.