Inga Gorbunova: Kāpēc spītnieci nevajag savaldīt 7

 11. novembris 2009 14:00 Emuāri  skatījumi: 20810

Tie spītīgie bērnībā tracina vecākus un skolotājus. Paaugušies mēdz izvest no pacietības dzīvesbiedrus un priekšniekus. Nekad neiemācās soļot ierindā. Toties par viņu savaldīšanu sacer lugas un uzņem filmas.



Kādam manam draugam mēdz pārmest, ka viņš izlaiž savus bērnus. Viņš pats zina, kāpēc tā no malas reizēm izskatās. Svarīgāk par perfektu disciplīnu šim tētim šķiet neatgriezeniski nenobremzēt savu meitu personības brīvo lidojumu. Tas, protams, ir ļoti smalks un diskutabls jautājums, kur augošam bērnam beidzas brīvas personības izpausme un sākas slikta uzvedība. Bet... Mans draugs nav aizmirsis laiku, kad pats bija bērns. Un ļoti labi atceras nejauši noklausītu sarunu, kurai bijusi būtiska nozīme viņa dzīvē. Klases audzinātāja stāstījusi vecākiem, ka šis bērns sākot pārāk rauties par līderi, esot par aktīvu, un tas esot bīstami. Vajagot puiku laikus salauzt.
Tomēr šodien, jau pats savus bērnus audzinot, atzīst, ka jā – ir tādas dzīves jomas un situācijas, kurās viņam tā labi domātā laušana traucē atsperties, līdz galam noticēt sev, izdarīt drosmīgāk un sasniegt varbūt ko vairāk.
Fiziski jau neviens nelauza, tomēr audzināšana turpmāk bijusi ļoti, pat pārmērīgi stingra. Viņš bijis ļoti labs skolnieks un tik kārtīgs puisis, ka vecāki, protams, varējuši justies lepni. Tomēr šodien, jau pats savus bērnus audzinot, atzīst, ka jā – ir tādas dzīves jomas un situācijas, kurās viņam tā labi domātā laušana traucē atsperties, līdz galam noticēt sev, izdarīt drosmīgāk un sasniegt varbūt ko vairāk. Viņš negrib likt līdzīgi sajusties saviem bērniem.
 
Atceries sevi
Spītēšanās stāsti ir katram. Un arī stāsti par mēģinājumiem pakļaut. Laimīgā kārtā mani tolaik gados jaunie, pedagoģijā ne pārāk talantīgie, taču ļoti inteliģentie vecāki nekad nevicinājās ar žagariem vai tamlīdzīgiem aksesuāriem, tikai pa reizei pabļaustījās un draudēja ar bērnunamu. Bija gadījumi, kad arī pašai šķita – nu gan bērnunams ir gluži vai neizbēgams.
Piemēram, tā bija todien, kad mamma, starojoši smaidot, pasniedza atbaidoša izskata ēdienu (tik veselīgs!) no spinātiem (tos neēdu vēl šodien) un stingrā balsī sacīja, ka neiziešot no virtuves, kamēr šķīvis nebūs tukšs. Nebija tā, ka es speciāli gribētu tracināt mammu vai nosēdēt virtuvē pie atdzisušiem spinātiem sešas stundas. Tiešām nē! Bet ar varu uzspiestais ēdiens ar katru minūti sāka šķist nebaudāmāks. Bija sajūta – ja apēdīšu kaut vienu kumosiņu, mana sirds apstāsies. Un es neēdu.
No kambarīša iznācu tikai naktī, un svētki mums visiem bija sabojāti.
Citā reizē par kaut ko ļoti apvainojos uz vecākiem. Aizbarikādējos tumšā mantu glabāšanas kambarītī. Bija viesības, mani atbrīvot no pašas sarīkotā gūsta nāca gan vecāki, gan vecvecāki, gan citi radi, katrs ar savu pierunājamo. Beigās viņiem apnika – aizgāja pie galda. Ik pa brīdim no tās puses atskanēja balsis, smiekli. Kambarītī bija maz vietas, vēsi, gribējās ēst. Jutos šausmīgi, šausmīgi vientuļa, nevienam nevajadzīga un nelaimīga. Sākotnējais apvainojuma iemesls jau bija aizmirsies, un es ļoti vēlējos tikt ārā. Bet kaut kādā veidā tā lieta bija aizgājusi par tālu. Es galu galā biju šajā pasaulē nodzīvojusi tikai dažus gadus un vienkārši nesapratu, kā tagad no tā kambara vispār iznākt, it kā nekas nebūtu noticis. Savukārt pieaugušie laikam nesaprata, ka bērnam jāpiedāvā kāds pašcieņu negraujošs atkāpšanās ceļš. Tā tas palika. No kambarīša iznācu tikai naktī, un svētki mums visiem bija sabojāti. Taču es jau toreiz sapratu, ka kaut ko esmu izturējusi. Jā, varbūt tā nebija laba uzvedība, bet dzīvē apjausma par savu spēju izturēt ir noderējusi.

Kāpēc nevajag savaldīt?
Kaut vai tāpēc, ka ikviena pieauguša cilvēka dzīvē var atnākt notikumi, kuros (vai pēc kuriem) tie, kam pietrūkst spīta, kļūst par zaudētājiem.
Viņi izstājas, atkāpjas, neuzdrošinās, samierinās. Padodas. Jo salūzt ir viegli. Būt gļēvam patiesībā arī ir daudz vieglāk un vienkāršāk nekā drosmīgam. Daudz, daudz vieglāk. Un arī to mēs apgūstam jau bērnībā. Visiem vecākiem prieks par paklausīgiem bērniem. Tā vienkārši ir ērtāk dzīvot. Bet kāpēc vecākiem brīnums, ja pieauguši viņu “ērtie” dēli un meitas mēdz padoties pie pirmajām grūtībām?
Ja bērnam iemāci pareizās dzīves vērtības, izpratni par labo un ļauno, mēģini viņu pārliecināt, nevis lauzt, ar laiku viss tāpat nostājas savās vietās. Nav cilvēciņā par katru cenu jāiedzen pārliecība, ka uzvar tas, kurš lielāks un fiziski spēcīgāks. Tā notiek tikai ielu kautiņos, un arī tur – ne vienmēr.
Pašai brīnums – izdevās! Bet ja es būtu padevusies? Ja vecāki mani jau mazu būtu pārliecinājuši, ka padoties, pakļauties apstākļiem ir vieglāk?
Izaugušas spītīgās meitenes vairs savu laiku netērēs, stundām raudot tumšos kambaros, un prasmi spītēt pielietos lietderīgāk.
Es, piemēram, nekautrējos atzīt, ka savā dzīvē ļoti daudz esmu izdarījusi tieši ar spītu. Un ar Debesu “kancelejas” akceptu, protams. Pasakiet tikai man kaut ko no sērijas: “Nu, nez, vai TU to varēsi...” Vēlams, iespējami neticīgā tonī. Un es to VARĒŠU. Tiesa, ar nosacījumu, ka tas vai nu šķitīs interesanti, vai arī būs ārkārtīgi nepieciešams. Reiz pat izveseļojos par spīti ārstei, kura mani saniknoja, apgalvojot, ka nez vai izdosies. Un atceros šo gadījumu, kas notika drīz pēc mana jaunākā dēla piedzimšanas, ik reizi, kad uznāk dabisks kārdinājums ar kaut ko vienkārši samierināties. Toreiz akadēmiski gudrā, bet cilvēciski vīzdegunīgā daktere pareģoja, ka lietošu kādu medikamentu visu mūžu. Zināju, ka tas ir vieglākais, bet ne vienīgais ceļš. Mājās aizgājusi, izmetu tabletes miskastē un meklēju citus veidus, kā tikt vaļā no neveselības. Pašai brīnums – izdevās! Bet ja es būtu padevusies? Ja vecāki mani jau mazu būtu pārliecinājuši, ka padoties, pakļauties apstākļiem ir vieglāk?
Man negribas par to domāt, jo padošanās ir kā tāda liela, smaga ķēde. Viena reize velk līdzi nākamo, tā atkal nākamo, un beigās attopies, ka esi savažots un vairs nespēj paspert soli.

Mēs katrs zinām cilvēkus, kam izdevies tikt uz kājām pat pēc ļoti lieliem dzīves pārbaudījumiem. Un zinām diemžēl arī tādus, kas nekad vairs nepieceļas pat pēc salīdzinoši sīkiem klupieniem. To varam vienlīdz attiecināt kā uz fiziskām, tā emocionālām traumām.
Šekspīra luga, protams, ir ļoti aizraujoša. Filma ar Čelentāno tāpat. Tomēr, ja tev tiešām mīļa kāda spītniece vai spītnieks, nevajag, tiešām nevajag mēģināt savaldīt!
Spītnieki piecelsies pat pēc smagākā kritiena. Nokratīs dubļus un ies tālāk. Spītnieces nepacietīs izmantošanu vai vardarbīgu vīrieti un nesāks dzert, ja tuvs cilvēks izrādīsies gļēvs nodevējs. Spītnieks nelēks atvarā pat tad, ja krīze būs sagrāvusi visu viņa gadiem rūpīgi būvēto labklājību. Viņš nekļūs par alkoholiķi vai neciešamu īgņu. Viņš vienkārši sāks atkal visu no gala.
Starp citu, spītnieki un tiepšas nepavisam nav viens un tas pats. Un es nebūt neaicinu uz visatļautību bērnu uzvedībā. Kas teica, ka spītīgam cilvēkam nav vajadzīgas labas manieres un iejūtīga sirds?
 
Inga Gorbunova, izdevniecības
Dienas žurnāli
galvenā redaktore un direktore
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Veselība
Ienāc!
Veselība.lv

Abonē VESELĪBU 2010.gadam, un saņem par brīvu īpašo VESELĪBAS kalendāru, vērtīgos tematiskos pielikumus, kā arī dāvanu karti no ekokosmetika.lv 5 latu vērtībā!
Visizdevīgāk abonēt !



7 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk