Kāds ir ideālu attiecību noslēpums?

 07. septembris 2009 10:35 Emuāri  skatījumi: 12815

Ir jauki redzēt laimīgus pārus, kas šajās saulainajās dienās dod viens otram jāvārdu un sola mūžīgu mīlestību. Ir tīkami redzēt pārus, kuru acīs mirdz prieks un laime. Tajā pašā laikā ir skumji, ka pēc pāris gadu kopdzīves jaunā ģimene šķiras, jo pietrūka spēka kopt un lolot attiecības... Tāpēc mēģināsim saprast, kas ir veiksmīgu attiecību stūrakmeņi jeb vaļi, uz kuriem balstās savstarpējo attiecību pasaule!



Foto: Edgars Runcis, mammam.lv/tetiem.lv


Runāt, runāt un vēlreiz runāt…
Pirmā lieta, kas ieņem ļoti lielu vietu saskanīgu pāru attiecībās, ir savstarpējā komunikācija. Viens no biežākajiem jautājumiem, ko cilvēki uzdod, ir – vai tiešām mēs nerunājam vienā valodā? Ikdienā mēs it kā sarunājamies latviešu valodā, bet tajā pašā laikā ir kādas psiholoģiskas barjeras, kas traucē pilnvērtīgu komunikāciju un savstarpēju sapratni. Savukārt tas rada domas, ka viņš mani nedzird, viņš mani nesaprot, līdz ar to – viņš mani nemīl. Un viņš var pateikt tieši to pašu: viņa mani neredz, viņa mani nenovērtē, viņa mani nemīl, es viņai neesmu svarīgs.
Attiecības ir kā māja, kurai nepietiek tikai ar fasādes kopšanu, ir jākopj arī tās iekšiene.
Un tas viss tikai tāpēc, ka sarunu līmenī kaut kas nenostrādā vai, precīzāk sakot, netiek pateikts. Nereti pāru sarunās dominē ikdienišķas darbības: ko mēs darīsim, ko nedarīsim, ko ēdīsim, cikos iesim. Partneri aizmirst, ka vienam otru ir jāpabaro arī emocionāli, lai būtu spēks, jo pastāvēt līdzās tomēr nav viegls „darbs”. Būtībā, pāris sastāv no diviem svešiem cilvēkiem, kas viens otru ne tikai bagātina, bet arī tērē. Arī motīvi, kāpēc mēs viens ar otru dzīvojam kopā, katram ir dažādi – reizēm, lai atrisinātu savas problēmas, tāpēc, ka tas ir ērti, tāpēc, ka ir vēlme iegūt kādu konkrētu statusu. Šajā jautājumā katram ir sava atbilde, sava izpratne. Ja motīvi nesakrīt, veidojas priekšstats, ka sliktā ir vairāk nekā labā. Un te var līdzēt tikai savstarpēja komunikācija un savas pozīcijas skaidrošana (bet ne uzspiešana!). Diemžēl daudziem nav spēka piespiesties pie tā piestrādāt. Nav spēka un drosmes sākt komunicēt citādā līmenī, lai samērotu šos iekšējos resursus. Mēs bieži vien esam pārsteidzīgi un pie pirmajām problēmām paceļam balto karogu, lai dotos prom.

Vai tu cieni savu partneri kā individuālu būtni?
Otrs tikpat svarīgs „valis” ir savstarpējā cieņa. Skarot attiecību tēmu, vairāk tiek runāts par mīlestību, kaislību un seksu, bet mazāk par savstarpējo cieņu un respektu. Tomēr pēdējās divas lietas savstarpējai sadarbībai ir lielāka vērtība nekā kaislība. Turklāt mīlestība ar laiku mainās un pārveidojas.
Uzsākot attiecības un kopdzīvi, tomēr būtu jānoslēdz tāds kā „laulības emocionālais līgums” jeb, citiem vārdiem sakot, „jāsasprauž ceļa karodziņi”. Ir jāizrunā, kā mēs kā tandēms dzīvosim, kā sadalīsim savus pienākumus un atbildību, kas ko darīs un ko nedarīs. Ko mēs darīsim ar saviem naudas resursiem, ko darīsim, kad mūsu attiecībās būs konflikts, – vai mēs to „slēgsim skapī” vai apsēdīsimies un risināsim.
Nevajag iedomāties – man ir attiecības, pārējais jau ir pašsaprotami. Pašsaprotami vispār nekas nenotiek! Vienam ir galvā scenārijs: o, es izdomāšu, un otrs to darīs, un es dusmošos, ja viņš nedarīs! Taču tas nenozīmē, ka otrs šo scenāriju automātiski zina. Otram galvā ir pavisam cits „funktieris”, jo jūs esat pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Attiecību veidošana ir smags darbs, tas ir grūtāk nekā izremontēt māju, iekopt dārzu vai izrakt bedri. Attiecības ir kā māja, kurai nepietiek tikai ar fasādes kopšanu, ir jākopj arī tās iekšiene. Tā nekopsies pati no sevis. Mēs esam tendēti saņemt interesi par sevi, lai justos nozīmīgi un atbilstoši otra izvēlei, tomēr šī iedomātā pienākošamies interese nedrīkst būt pašsaprotama, sevišķi jautājumos, kas attiecas uz jūtu pasauli.

Skarot attiecību tēmu, vairāk tiek runāts par mīlestību, kaislību un seksu, bet mazāk par savstarpējo cieņu un respektu.

Pieņem mani tādu, kāds esmu!
Būt daļai no pāra vēl nenozīmē, ka cilvēkam automātiski tiek dotas tiesības būt tādam vai tādai, kāda esi, – šo vārdu primitīvākajā izpausmē. Jūtas ir katra cilvēka ļoti individuāla un privāta daļa. Nereti jūtas nav kontrolējamas vai arī to izdarīt ir ļoti grūti. Tomēr mēs varam cienīt partneri un censties kontrolēt sevi, neizgāžot savas dusmas pār otru, it kā tas būtu pašsaprotami – ja tu man trāpies pa rokai, es „nenobremzēšu”, jo, redziet, ir pašsaprotami izrādīt, ko es jūtu! Tomēr tas nav pašsaprotami. Ir jāapzinās, ka tā tu saindē gaisu, kuru jūs abi elpojat. Ir nedaudz jānokontrolē, ko drīkst pateikt un kā to pateikt. Var mierīgi pateikt, ka esmu dusmīgs vai aizvainots par kādu konkrētu rīcību, bet nedrīkst vienkārši aizcirst durvis vai izrīkoties tā, it kā jūra būtu līdz ceļiem.

Vienošanās par noteikumiem
Viens no labākajiem paņēmieniem, kā sakārtot attiecības jau pašos pirmsākumos, ir pie tases kafijas mierīgi izrunāties un uzrakstīt kopdzīves spēles noteikumus. Tādu kā scenāriju. Kāpēc pāri tā nedara? Tāpēc, ka tas šķiet mākslīgi, jo attiecību sākumā galvenā vērtība ir mīlestība, kuras izbeigšanos neviens pat nepieļauj. Un no citu kļūdām diemžēl neviens nemācās, tāpat arī neklausās padomos no malas, tā teikt – ko jūs, vecie, saprotat! Pāris sāk ieklausīties tikai tad, kad rodas pirmā krīze. Tomēr bieži vien ir par vēlu, abi atjēdzas un sāk uzdot jautājumus – kāpēc es esmu ar šo cilvēku kopā? Viņš ir tik atšķirīgs! Un tad man rodas jautājums – kur tu biji tad, kad kāpi attiecību vilcienā? Kāpēc nesaskaņoji savu biļeti ar partneri? Kāpēc nepajautāji, vai vispār braucat vienā virzienā?

Pārtrauc salīdzināt un gaidīt!
Ir pieredzēti gadījumi, kad sieviete sūdzas: mans draugs mani nemīl, bet draudzenei gan ir paveicies! Viņai tāds vīrietis – kā viņai kaut kur ievajagas nokļūt, viņš uzreiz aizved, pagaida, atved atpakaļ. Pat nakts laikā! Kāpēc manējais tā nevar?
Pirmkārt, šāda salīdzināšana ir liela bērnišķība. Otrkārt, ja kaut kas ir nepieciešams, var izvēlēties pienācīgu formu, kā to pasniegt, lai vīrietis nejustos apvainots un kritizēts. Tajā pašā laikā jāatstāj otram izvēles iespējas! Treškārt, ja ir kāda ekstrēma situācija, kad bez otra palīdzības nevar iztikt, tas ir cits jautājums. Tomēr nav pašsaprotami, ka pieaugusi sieviete pati nespēj organizēt savu dzīvi – nokļūšanu uz darbu, uz skolu, draudzenes apciemojumu vai gājienu uz veikalu. Ja kādam vīrietim patīk aizbildnieciskā tēva loma un viņš saka: es tevi vadāšu visur, kur vien sagribēsi, jo es par tevi uztraucos, – tad viss ir kārtībā. Tomēr, ja sieviete tēlo bērnu un nesagaida atsaucību, tad viņai vienkārši nav atbilstošais partneris, jo uzstādījums nevar būt pašsaprotams – es izdomāšu scenāriju, kas otram ir jādara, taču scenārijs pat neparedz nekādu elastību vai atlaides, vien otra dzīvesveida un režīma pilnīgu kontrolēšanu.

Autore: Aina Poiša,
Premium Medical
ģimenes psihoterapeite
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk