Mammu atklātie pieredzes stāsti: Es vienu bērnu mīlu vairāk...

 20. aprīlis 2015 18:00 Raksts  skatījumi: 22063

Rūgtas pagātnes atmiņas, nepieņemama bērna uzvedība, paša „skeleti” skapī, var radīt izjūtu, ka viens bērns ir mīļāks par otru. Kā izprast pašai sevi un nenodarīt pāri bērnam, kurš pēkšņi tev šķiet mazāk mīļš par otru?



Foto: Shutterstock.com

Attieksmi pret bērnu ietekmē dažādi aspekti, tostarp arī bērna gaidīšanas laiks, piedzimšanas apstākļi.


Mīļāks vēl nedzimušais mazulis
Agnese, 28 gadi

Ar pirmo bērnu stāvoklī paliku nejauši, turklāt brīdī, kad izjuka attiecības ar draugu. Biju ļoti jauna - tikko 20 gadi. Sapratu, ka neesmu spējīga izdarīt abortu un vēlos savu mazuli. Tomēr bērniņu gaidīju viena, patiesībā daudzus gadus arī audzināju un rūpējos par viņu viena pati. Tas bija ļoti grūts laiks, pastāvīgi biju pārgurusi. Pa dienu strādāju, vakarā mācījos, vēl pēc tam līdz vēlai naktij auklēju meitu. Nezinu vai manas uzmanības trūkuma dēļ, vai vienkārši tāpēc, ka tā bija iekārtojies meitas dienas režīms, bet pa dienu, kad viņa bija kopā ar auklīti, meita kārtīgi izgulējās, bet naktīs viņa aizmiga tikai ap vieniem, diviem, turklāt tikai tad, ja stundām viņu nēsāju uz rokām. Biju pārgurusi un brīžam secināju, ka esmu dusmīga uz meitu par to, ka man ar viņu ir tik grūti un ka līdz ar viņas piedzimšanu man savas dzīves tikpat kā vairs nav. Pašlaik gaidu otru mazuli. Šis bērniņš ir plānots un ļoti gaidīts. Turklāt viņu vēlos ne tikai es, bet arī mans vīrs. Jūtu, ka jau pašlaik šis bērniņš man ir mīļāks par pirmo bērnu, jo radies lielā abpusējā mīlestībā. Pateicoties vīram, jūtos droša, laimīga. Vienīgi man bail, vai nenodarīšu pāri vecākajai meitai...

 

Patiesībā mēs visus savus bērnus mīlam vienādi, taču grūtības mums rada kādas konkrētas īpašības, ko savā bērnā esam pamanījuši.


Mainīgās izjūtas
Ilze, 35 gadi

Nekas šajā dzīvē nav absolūts. Agrāk sev pārmetu, ka līdz ar meitiņas piedzimšanu, kļuvu atturīgāka pret dēlu. Meitiņa bija mana mīlule. Es vienmēr esmu gribējusi meitenīti, un kad viņa piedzima, no laimes lidoju. Bieži ar prātu apzinoties, ka nedrīkstu otru bērnu atstāt novārtā, arī viņam veltīju uzmanību, lai gan jutu – meitiņa man ir mīļāka. Kad abi paaugās, piefiksēju, ka abi bērni ir kļuvuši vienlīdz mīļi, toties pašlaik, kad meitai sācies spurainais tīņu vecums, daudz labprātāk laiku pavadu kopā ar dēlu. Viņš ir nosvērts puisis ar skaidriem nākotnes mērķiem, ar viņu var runāt kā ar līdzvērtīgu cilvēku. Toties meita mani var traku padarīt. Viņai vairs nekas nav labi – vecāki viņu nesaprot, tiklīdz domājam savādāk, sākas klaigāšana un demonstratīva durvju ciršana. Un tad vēl meitas prasības! Drēbes noteikt jāpērk konkrētos modes veikalos, citādi viņa nevarot iekļauties starp vienaudžiem. Visi mūsu iebildumi, ka jāņem vērā visu ģimenes locekļu vajadzības, atduras kā pret sienu. Tāpēc šobrīd tiešām atviegloti nopūšos un domāju, cik labi, ka man vēl ir arī dēls!

Otro bērnu mīlu par maz
Inese, 26 gadi

Jautājums par to, ka vienu bērnu es varētu mīlēt vairāk, mani nomāc, kopš uzzināju, ka gaidu otru mazuli... Pirmais bērniņš ir plānots, ļoti gaidīts kā no manas, tā vīra puses. Kad viņš vēl bija puncī, ar gaidāmo mazuli runājos ik dienas. Kad mazais piedzima, gandrīz divus gadus puisēnu baroju ar krūti, uz rokām vien nēsāju un nemitīgi samīļoju un sabučoju. Un man ir bail un es jūtos vainīga, ka gaidāmais bērns mani atņems lielajam bērnam, ka viņam vairs netiks tik daudz uzmanības kā agrāk, ka viņš tiks apdalīts. Turklāt, gaidot otru bērnu vairs nejūtu tādu pacēlumu, kā tas bija pirmo reizi. Patiesībā vainīga jūtos arī otra bērna priekšā, man bail, ka vairs nespēšu ar tādu prieku viņu ucināt, diez vai gribēšu viņu tik ilgi barot ar krūti. Man šķiet, ka otrajam bērnam nespēšu dot tik daudz mīļuma un nesavtīga prieka kā pirmajam. 

Netieku galā
Anete, 28

Man ir divi bērni – viens ir trīs gadus, bet otrs - sešus mēnešus vecs. Cik vecākais ir aktīvs, tik jaunākais mierīgs. Meita mani neklausa nemaz, no rīta ģērbties negrib, braukt uz dārziņu arī nē, kad mēģinu viņu paņemt uz rokām, sāk locīties un spārdīties kā negudra. Uz veikalu ar viņu izvairos iet, jo tas ir pārlieku liels pārbaudījums man. Tad viņa grābj visu, ko vēlas un ja neļauju ņemt, kliedz tik skaļi, ka visi cilvēki sāk skatīties. Tas pats notiek parkā - ja jādodas mājās, bet meita to nevēlas, viņa krīt gar zemi, spārdās un kliedz, kamēr vien var pabļaut. Jūtos bezspēcīga, jo netieku ar savu bērnu galā. Ar tēti un vectētiņu meita ir vienkārši ideāls bērns, visu ar viņu var sarunāt, bet ar mani – īsts velnēns. Man savukārt pret meitu kaut kāds nīgrums parādījies. Tiešām izbaudu to laiku, kad viņa ir bērnu dārzā un mēs abi ar puiku varam mierīgi dzīvot pa māju, iet staigāt, doties iepirkties. Jo ar viņu šādu problēmu nav. Kādreiz domāju, kāpēc gan man nevarēja abi bērni būt tādi kā dēliņš?

Vainas izjūta
«Patiesībā mēs visus savus bērnus mīlam vienādi, taču grūtības mums rada kādas konkrētas īpašības, ko savā bērnā esam pamanījuši. Taču bērnu nevajadzētu ar tām identificēt, jo īpašības un reakcijas parāda cilvēka uzvedību noteiktos brīžos, taču tās neliecina par cilvēku kopumā. Šaubas par to, ka bērnus nemīlam vienādi, parasti rodas brīžos, kad vecāki konstatē, ka viņiem nepatīk bērna rīcība un viņi automātiski pieņem, ka tādējādi viņiem nepatīk pats bērns. Tas ir greizi,» uzsver psihoterapeite Aelita Vagale.
Parasti mums bērnos un arī citos cilvēkos nepatīk īpašības, kuras nevēlamies redzēt paši sevī un ar kurām neesam tikuši galā. Neatrisinātās izjūtas rada gaidas, ka mans bērns būs citādāks nekā es, ka viņā būs tikai to īpašību kopums, ko spēju akceptēt. Dažkārt bērni izceļ gaismā arī nepatīkamus pagātnes momentus. Piemēram, bērns vizuāli atgādina bargo vectētiņu, pret kuru kāds no vecākiem joprojām jūt aizvainojumu, vai arī bērna rīcība atgādina, piemēram, šķirto vīru, kurš konflikta situācijās bijis nesavaldīgs. Iznāk apburtais loks, vecāki jūtas vainīgi, ka bērnu mīl mazāk, jo bērns nerīkojas tā, kā vecākam gribētos, tai pat laikā viņš nespēj bērnam palīdzēt un par to jūtas vēl vainīgāks. Vainas izjūta ir tā, kas signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, taču pati par sevi tā neko neatrisina. Tādēļ vispirms vecākiem vajadzētu konkretizēt, kas tieši man liek domāt, ka vienu bērnu es mīlu mazāk?
 

Izaicinošā uzvedība
Attieksmi pret bērnu ietekmē dažādi aspekti, tostarp arī bērna gaidīšanas laiks, piedzimšanas apstākļi. Piemēram, grūtniecības laikā vai dzemdībās sievietei bijuši sarežģījumi. Vecāki baidās par bērnu, vairāk pievērš viņam uzmanību, un jūtas vainīgi, ka otram bērnam netiek tik daudz rūpju. Bet rūpes un mīlestība ir divas dažādas lietas. Ja vecāki vairāk rūpējas par vienu bērnu, tas nenozīmē, ka viņš tiek arī vairāk mīlēts.
Ja vecākiem netīk kādas bērna reakcijas, svarīgi apzināties, ka bērni ir kā mūsu spogulis, kas parāda tās izpausmes, kuras paši nepiefiksējam. Ja vecākiem nepatīk, kā bērns dusmojas, der kritiski sevi pavērot no malas, vai es pats konkrētos brīžos nereaģēju gluži tāpat kā bērns? «Visbiežāk jautājums nav par to, kas man patīk vai nepatīk bērnā, bet ar ko es tieku vai netieku galā,» uzsver Aelita Vagale. Sieviete var būt laba mamma maziem bērniem, bet netikt galā ar pusaudzi. Viņa pati, iespējams, pusaudžu vecumā tikusi vai nu pārlieku ierobežota, vai arī viņai nav noteiktas nekādas robežas. Vecāki, kas paši nav izdzīvojuši sarežģīto pusaudžu vecumu, var būt neizpratnē, ko darīt ar bērnu, kas pastāv uz savu taisnību, kas patiesībā ir normāla pusaudža uzvedība. Vecāki, kuri veselīgi izdzīvojuši pusaudžu gadus, raugoties uz saviem bērniem saka: «Es jau biju tāds pats!». Nezinot, kā rīkoties, vecāki nereti nonāk galējībās: nesaprotot, ko iesākt, bērnam tiek dota pārmērīga brīvība vai arī bērns tiek pārmēru apspiests. Problēmas rodas attiecības, kur vecākiem ir reaktīva uzvedība – es nevis vēroju savu bērnu un mēģinu saprast, ko viņam vajag, bet reaģēju uz to, ko viņš dara. « Ja bērns saņem vecāku uzmanību, viņam nav vajadzības to piesaistīt papildus, demonstrējot negatīvu uzvedību. Bērnam svarīgi just, ka neatkarīgi no domstarpībām, kas ik pa laikam parādās attiecībās ar vecākiem, viņš ir pieņemts un vecāki priecājas par to, ka viņiem ir šis bērns,» stāsta Aelita Vagale.

Ja vecāki vairāk rūpējas par vienu bērnu, tas nenozīmē, ka viņš tiek arī vairāk mīlēts.

 

 


Vecāku attiecību grūtības ar pusaudžiem ir liela mūsu sabiedrības problēma, jo vecāku pašu pusaudžu gadu reakcijas lielākoties tika apspiestas. «Rezultātā izaugusi komformistiska paaudze, kas labi prot pielāgoties, bet nespēj sevi aizstāvēt. Tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz alkoholisma atkarīgo, vai depresīvo cilvēku, kuri nespēj savas emocijas vērst uz āru,» uzsver Aelita Vagale.

Neveselīgā konkurence
Nevienlīdzīgu attieksmi bērni visbiežāk sāk apzināties, ja vecāki brāļus un māsas sāk salīdzināt un ja vecāki saka, nevis, ka otrs labāk uzvedas, bet gan, ka otrs bērns ir labāks.
Dažkārt situācija ģimenē kļūst paradoksāla. Vecāki it kā bērnu ar problemātisko uzvedību mīl vairāk, taču, lai sev to neatzītu, viņi vairāk uzmanību sāk pievērst otram bērnam. Jūtot vecāku neviennozīmīgo attieksmi, „labais” bērns ar šo situāciju sāk manipulēt, lai iegūtu sev labumu. Savu viņš panāk caur to, ka vecāki abus bērnus salīdzina un viņš var spekulēt ar saviem labajiem darbiem, sūdzēties par otru vai arī novelt paša nodarījumus uz otru. Bērns par katru cenu cenšas sevi izcelt, lai saņemtu vecāku uzmanību. Taču vecāki, kuri ar vārdiem pauž: «Tu mums esi teicamnieks, labais bērns, ar tevi nav nekādu problēmu», sirdī ir otra bērna pusē.
Dažkārt nevienlīdzīgā attieksme pret bērniem tiek demonstrēta citu iemeslu dēļ un to var izrādīt kā vecāki, tā arī vecvecāki. Piemēram, ģimenē liela vērtība ir vīrieši un vecvecāki pieņem, ka viss labākais ir jādod puisīšiem. Var būt arī gluži cita situācija, kad vairākās paaudzēs dzimuši dēli un beidzot pasaulē nākusi meitenīte, kas tiek pārspīlēti mīļota. Šādi ģimenē tiek veicināta neveselīga konkurence starp bērniem. Arī tālākajā dzīvē tas var radīt bērniem problēmas. Viņi var sacensties ar partneri par varu ģimenē, mēģināt nostiprināt savas pozīcijas, jo pastāvīgi jutīsies apdraudēti.

Nejūtos mīlēts
Terapijā tie ir grūtākie jautājumi, kad cilvēki atceras nevienlīdzīgo vecāku attieksmi. Viņos gadiem ilgi var saglabāties liela netaisnības izjūta. Subjektīvā izjūta, ka esmu vai neesmu ticis pieņemts no vecāku puses, ir viena no pamatizjūtām, kas ļoti svarīga jebkuram cilvēkam. Ja bērns nav pietiekoši izjutis mīlestību un pieņemšanu, šo robu viņš cenšas aizpildīt savā turpmākajā dzīvē caur pastāvīgu pašapliecināšanos, taču arī tā parasti nedod gandarījumu. Cilvēkam ir izjūta, ka viņu mīl par maz. Citi cilvēki saka: «Tevi taču visi mīl, tu sabiedrībā esi iemīļots, tu esi arī mūsu kompānijas dvēsele!», bet cilvēks atbild: «Saprotu, ka citi mani mīl, taču es to nejūtu». Tā ir lielākā bēda cilvēkam, ja viņš nespēj justies mīlēts. Arī partneris nejūtas laimīgs, jo no viņa tiek prasīts vairāk, nekā viņš spēj dot. Sajūta, ka mani nemīl pietiekoši, ir subjektīva, tā nav atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem un šis iztrūkums nāk līdzi no bērnības.

Bērns kā pagātnes atspulgs
Nereti vecāki bērnam sāk piedēvēt bijušā partnera rakstura īpašības. Tā vecāki nerīkojas apzināti, tas ir aizsargmehānisms, jo vieglāk ir dusmoties uz bērnu, nekā sev atzīt, ka joprojām nav spējuši atlaist partneri, kurš ir aizgājis. Attiecībās bērnam ir lielas grūtības, ja vecāks nepārstāj ar viņu risināt to konfliktu, kas nav atrisināts bijušajās attiecībās. Bērns nevar būt viņš pats, jo viņš tiek iesaistīts gluži citā lomā. Bērns sāk spēlēt to lomu, ko no viņa gaida pieaugušais. Piemēram, konflikta gadījumā viņš pārņem mātes izturēšanos un nerunā dienām ilgi, bet māte viņam pārmet, ka viņš rīkojas gluži kā viņa tēvs. Tā kā sieviete nav mainījusi savas reakcijas, bērns, kas ir emocionāli tuvs cilvēks, viņai sāk piespēlēt. Arī pieaugot, šie bērni bieži jūtas par sevi nedroši, viņi vēro citu reakcijas un mēģina uzminēt, kā pašiem būtu jāuzvedas. Tas tādēļ, ka cilvēks nav radis pie attiecībām, kur viņu pieņem tādu, kāds viņš ir.

Jaunas dzīves sākums
Ja vecāki sevī pamana negatīvu attieksmi pret kādām bērna reakcijām, svarīgi ir saprast, kas manī to ir izraisījis. Pārsvarā „spoku” izceļot no tumsas, tas pazūd. Saprotot, kas izraisa vainas izjūtu pret bērnu, vecākiem ir vieglāk bērnam atvainoties situācijās, kad viņi ir pāršāvuši pār strīpu vai gluži pretēji – palikt nelokāmiem, ja viņi apzināsies, ka rīkojas pareizi.
Dažkārt var nomākt situācija, kad nevienlīdzīgu attieksmi pret bērniem demonstrē partneris. Tad svarīgi, ka vecāks, kurš redz objektīvo situāciju, ir spējīgs nostāties bērna pusē. Svarīgi ir pateikt: «Kaut arī tētis tā pateica, tās ir viņa domas, bet es domāju savādāk.» Tas palīdz bērnam radīt drošības izjūtu, pamatu, ka netaisna attieksme netiek uztverta kā pašsaprotama.
Profesionāla palīdzība būtu jāmeklē tad, ja viens vai abi vecāki pret bērnu pastāvīgi jūt negatīvu attieksmi. Taču vecākiem nebūtu jāuztraucas tajā gadījumā, ja kādā brīdī viņus pārņem izjūta:«Mans bērns ir briesmīgs», bet jau pēc brīža viņi bērnā ierauga arī daudz pozitīvā.
«Pārsvarā vecāki spēj bērnus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Mēs nemīlam grūtības, kuras rada bērni, nevis pašus bērnus,» uzsver Aelita Vagale. Atrisinot sarežģījumus attiecībās, vecāki parasti spēj ieraudzīt, ka visi bērni viņiem ir vienlīdz mīļi.

Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv


Izlasi arī:
Vai vecāki katru bērnu mīl atšķirīgi?



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

#MīlaRestart. Iemīlies no jauna!

Jaunākie rakstiLasīt vairāk