Jautras dzemdības, kas ilga 13 minūtes 47

 17. augusts 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 34081

Kad man jautā par pēdējo dzemdību pieredzi saku, ka bija jautri. Diezgan daudzi ir nesaprašanā, jo kas gan tur var būt jautrs?



Foto no personīgā arhīva. Attēlā Ievas jaunākā meitiņa Una.


Sākšu ar to, ka visi mani bērni ir dzimuši pirmdienā un visiem dzimšanas diena ir kādā divdesmitajā datumā (precīzāk, 20., 25. un 27.) un visi ir dzimuši nākamajā dienā pēc kādas manu radinieku vārda dienas. Visas dzemdības sākās 6:00, vienīgi jaunākā meita "nobīdījās" par 12 stundām un dzemdības sākās 18:00. Arī paši dzemdību stāsti neiztiek bez piedzīvojumiem, bet nu spilgtākās atmiņas tomēr ir par pašu nesenāko. Jau tikai gaidot trešās dzemdības par mani visi smējās, ka, ja izdodas "pārdzīvot" pirmdienu, tad atlikušo nedēļu vari būt mierīga. Pienāca 27.jūlija rīts (pirmdiena). Tā kā viss šķita mierīgi, tad nolēmu, ka laikam beidzot būs "nobīde" no statistikas.
 
Tieši sešos mājās ieradās vīrs. Cēlos viņu sagaidīt, kad pēkšņi jutu, ka man noiet ūdeņi.
 
Pa dienu ar abiem vecākajiem bērniem izbraukājām veikalus, nopirkām pēdējās vajadzīgās lietas. Pēcpusdienā iekārtojos pagalmā uz sedziņas un skatījos kā bērni dauzās. Tieši sešos mājās ieradās vīrs. Cēlos viņu sagaidīt, kad pēkšņi jutu, ka man noiet ūdeņi. No iepriekšējās pieredzes zināju, ka kontrakcijas varu arī nejust. Sazvanīju vecmāti un sarunāju, ka aizbraukšu līdz Bulduriem pārbaudīties (man bija noslēgts līgums ar vecmāti). Pēdējā vizītē pie savas ārstes nejauši uzzināju, ka arī viņa tagad reizēm dežūrē Bulduros. Man par lieliem priekiem izrādījās, ka viņas dežūra bija tieši šajā pirmdienā. Tad nu aizvedām vecākos bērnus pie manas krustmātes un paši ar vīru aizbraucām uz Bulduriem. Daktere mani apskatīja un secināja.. Nu jā — 6-7cm atvērums. Pieslēdza mani aparatūrai, lai paklausītos bērna tonīšus. Sirsniņa strādāja kā pulkstenis, bet no kontrakcijām ne miņas. Abi ar vīru aizgājām uz palātu, iekārtojāmies un gaidījām vecmāti. Viņa ieradās ap pusdeviņiem. Kontrakciju joprojām nebija. Sarunājām, ka viņa sarakstīs papīrus un ap deviņiem iesim skatīties, kas notiek.
 Sēdēju palātā, vīlēju nagus, lasīju ilustrēto vēsturi un klačojos ar vīru. Deviņos ienāca vecmāte un mēs ar viņu devāmies uz dzemdību zāli. Dzemdību ceļi bija vaļā, bet kontrakciju tā arī nebija. Sarunājām, ka apēdīšu kādas trīs tabletes (cik saprotu, tas bija stimulants dzemdes darbībai). Lēnā garā, sēžot uz bumbas, apēdu zāles, dzinām humoru ar vecmāti un sarakstījām atlikušos dokumentus. Beidzot 21:30 sāku just pirmās kontrakcijas. Kādas 10 minūtes tās bija vieglas un tad kādas divas bija stiprākas. Paskatījos pulkstenī — 21:45. Sarunājām ar vecmāti vēl divas sagaidīt un tad skatīties, kā mazajam iet. Bet tā sēžot es sapratu, ka vairs jau nav ko gaidīt. Vecmāte mani trakā tempā uzrāva uz dzemdību galda un skrēja saukt bērnu ārsti. Lai gan durvis bija turpat blakus, es tik atceros, ka saucu, lai nāk ātrāk atpakaļ, jo bērns dzimst. Vecmāte atskrēja, tieši uz kontrakcijas sākumu, bet vidū lika man apstāties, lai bērnu nesamoka, jo pārāk strauji viņš virzoties. Ar nākamo kontrakciju piedzima mana jaunākā meitiņa. Pulkstens rādīja 21:58. Manas dzemdības bija ilgušas knapi 13 minūtes, ja rēķina no pirmo vērā ņemamo kontrakciju sākuma. Nu jau meitiņai divas nedēļas, bet joprojām šo savu piedzīvojumu atceros ar smaidu uz lūpām. Ja man nebūtu nogājuši ūdeņi, vai es maz būtu paspējusi tikt līdz slimnīcai? :)


Foto: Ditmārs Kalējs
 



47 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk