Katrīna Valtere: Vairs nedzīvoju citu cilvēku dzīvi!

 13. augusts 2009 10:00 Intervija  skatījumi: 16012

Kad viņai būs 34 gadi, meita svinēs 18. dzimšanas dienu. Viņai patīk, ja luksoforā deg sarkanā gaisma. Viņa ir nopirkusi desmit grāmatas Mūks, kas pārdeva savu Ferrari... Katrīna Valtere. Izdzīvojusi pēc skandāliem un nākotnē raugās optimistiski.

 



Foto: Jānis Deinats "Fotocentrs"


“Dzīve sastāv no atmiņām!” – Katrīna to pasaka tā, it kā viņai būtu 60 gadu, lai gan šobrīd viņa ir tikai 25 gadus veca. Katrīna ilgi nepiekrita intervijai – veselu pusgadu! Jo, pēc pašas vārdiem, viņa neesot nekas īpašs, viņas bijušais vīrs un draugs ir zināmi basketbolisti, ne viņa. “Kam interesē lasīt par mani? Ne es esmu aktrise, ne mūziķe. Man tā nepatīk uzmanība! Esmu jau dzirdējusi, ka apkārtējie saka – atradusies te viena, sākusi strādāt un izreklamējusi to jau pa puspasauli. Bet vai es kādam bāžos virsū?” Mums likās svarīgi uzzināt, kā šķiršanās no vīra, jauna mīlestība un atkal šķiršanās, turklāt publiska, ir ietekmējusi viņas dzīvi. Turklāt tam visam pa vidu bija viņas mazā meitiņa Luīze. Katrīnas šķiršanās lietām sekojusi līdzi teju puse Latvijas – vispirms no vīra basketbolista Sanda Valtera, pēc diviem gadiem no cita basketbolista – miljonāra Andra Biedriņa. Interneta vidē un dzīvē aprunāta, zākāta un ķengāta. Katrīna savulaik atteicās no intervijas, jo viņai esot pārāk sāpīgi. Viņa raudāšot. Tāpēc intervija nenotiek... Viņa piebilst – varbūt kādreiz... Tam kādreiz sekoja vēl citi kādreiz. Nu viņa ir nostājusies uz kājām, sajutusi jaunu dzīves garšu, sākusi strādāt apģērbu veikalā (turklāt strādā viņa pirmo reizi dzīvē) un nokārtojusi attiecības ar sev tik tuvajiem un svarīgajiem cilvēkiem. Un mēs beidzot varam tikties. Bez asarām gan neiztiekam...

 

Parasti saka – tās meitenes, kas agri apprecējušās, nav iztrakojušās jaunībā un tad vēlas baudīt dzīvi...

Man liekas, ka īsti traka neesmu bijusi ne pirms, ne pēc mazās piedzimšanas, ne arī tagad. Kad paklausos draudzeņu stāstos, ko tik visu viņas nav darījušas, saprotu, ka esmu bijusi samērā klusa. Protams, šad un tad gribas kaut kur aiziet, un mēs savulaik gājām kopā ar Sandi, tagad ar draudzenēm. Bet vairāk tomēr esmu mājas cilvēks. Es labāk sēžu mājās un nelienu ārā.

Tagad, kad tu aizej uz tusiņu, dzeltenā prese tevi noķer un nofotografē – varbūt tāpēc liekas, ka tu visu laiku tusē.

Es, tāpat kā citi, eju uz teātriem, koncertiem. Kā man viena žurnāliste teica – tu biji teātrī... Bet tur bija arī Žagars un Vaira Vīķe-Freiberga. Es viņai saku – bet kāpēc jūs par to nerakstāt, bet mani ķengājat? Kāpēc? Ko es jums esmu nodarījusi?

Tu esi malta preses slejās, tava privātā dzīve aprakstīta krustām šķērsām, tu tiec aprunāta. Kā jūties?

Protams, ka ir sāpīgi. Ļoti! Tagad jau spēju pasmieties. Bet es labi zinu, ka no nekā var uztaisīt visu ko. Tagad atveru žurnālu, apskatos – bilde laba, super, un veru ciet... Es uzskatu, ka katrs dzīvo, kā grib, un katrs mēs dzīvē maksājam par to, ko esam izdarījuši.

Par ko tu maksā?

To es vēl nezinu. Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu ko nodarījusi. Es parasti saku, ka zemeslode ir apaļa un neviens nepaliek nesodīts. Ne jau man citus nosodīt, ne jau man citiem taisnoties vai pārmest. Dzīve visu noliek savās vietās. OK, viens mani šodien “apliek”, rītdien cits... Nu, cik ilgi negatīvo rakstīs? Cik? Tagad tā jau visiem ir grūti. Rakstiet kaut ko pozitīvu! Kāpēc jūs nerakstāt, ka kādam superīgi iet!? Nē, uzsverat tikai slikto!

Izklausās, ka žurnālisti tev pāri darījuši.

Uzskatu, ka jā! Man, maniem vecākiem, tuviniekiem. Par ko viņiem tas? Protams, ka viņi zina, kāda esmu vai neesmu.

Pastāsti, cik tev bija gadu, kad apprecējies? Tu taču biji baigais skuķis!

(Pasmaida.) Man bija 16 gadu. Apskatos bildēs – ārprāts, cik es biju jauna! Sandis ir piecus gadus vecāks. Kaut kā viss notika pats par sevi. Paliku stāvoklī, pateicu Sandim, un viņam pat nebija divu jautājumu – nu, forši, mums būs mazais! Tagad katrā Luīzes dzimšanas dienā es no rīta uzrakstu īsziņā Sandim paldies. Viņš zina, par ko... Par to, ka mums ir mazā!

Ik gadus Luīzes dzimšanas dienā es Sandim uzrakstu īsziņā "paldies". Viņš zina, par ko... Par to, ka mums ir mazā!

Varbūt tev bija citi, piemēram, karjeras, plāni? Varbūt tu savu dzīvi biji iztēlojusies citādu?

Nē, es nekad neesmu bijusi karjeriste un diezin vai būšu. Es, protams, priecājos, ka man šobrīd ir darbs. Nekad neesmu baidījusies no darba, taču līdz šim man nekad nav bijusi vajadzība strādāt. Mācījos vidusskolā, tad apprecējos, piedzima Luīze, pabeidzu vidusskolu, pēc tam uzreiz iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, studēju psiholoģiju, audzināju meitu... Pirms diviem gadiem aizbraucu uz Ameriku, sekoja šķiršanās... Man bija 22 gadi, kad izšķīros. Un es domāju – ārprāts, man ir tikai 22 gadi un es jau tik daudz esmu pieredzējusi! Kas vēl būs priekšā? Tagad varu teikt – viss tikai sācies!

Tu noteikti zini sievietes pēc 30 gadu vecuma, kuras nekad nav bijušas precējušās un kurām vēl nav bērnu... Viņas pieradušas pie vientulības.

Es esmu ģimenes cilvēks, nevaru būt viena. Labi, tagad esmu viena, bet man ir mazā. Protams, gribas otru pusīti, cilvēku, kas samīļo, un visu sākt no jauna. Bet es zinu, ka tas brīdis pienāks, droši vien nav īstais laiks. Laikam neesmu vēl īsti gatava, vai arī nav nācis cilvēks, kas mani mīl. Šobrīd es baudu dzīvi. Kad būs, tad būs! Es drīzāk vēl gribu pabūt viena. Vienmēr esmu ar kādu dzīvojusi kopā. No vecāku ligzdiņas aizgāju pie Sanda. No sākuma dzīvojām ar Sanda mammu, pēc tam ar Sanda tēti, tad – atsevišķi no vecākiem. Pēc tam no Sanda pie Andra... Sanāk, ka es kā tāds zaķītis no vienas mājiņas uz otru, no vienas ligzdiņas uz citu... (Pasmaida.)

Kur tagad ir tava ligzdiņa?

Mēs ar draudzeni īrējam dzīvokli, meita dzīvo pie manis. Protams, mums palīdz omītes un opīši. Kamēr Sandis bija prom, Itālijā, sanāca būt ļoti daudz kopā ar mazo. Neko vairāk par darbu un mazo neredzēju. Tagad Sandis ir atpakaļ, Rīgā. Mazā jau paziņoja – mammu, tu tikai neapvainojies, bet, kad tētis atbrauks, es iešu pie tēta dzīvot.

Kā tu reaģē?

Tāpat zinu, ka viņa nekur nedēsies, tāpat gribēs pie manis. Padzīvo pāris dienu pie Sanda, zvana – mammu, es gribu pie tevis. Viņa jau ir tik liela, ka pati izplāno savas brīvdienas. Vienudien pēc skolas viņa saka – es zvanīju opītim, sen neesmu bijusi Ķekavā, šajās brīvdienās braukšu uz turieni. Pati saorganizē, pie kā braukt. Viņai ir daudz radu – opīši, omītes. Es to uztveru vienkārši – tātad man būs brīvs brīdis. Turklāt atceros, kā es bērnībā gribēju pie omēm, visas vasaras dzīvoju laukos – pie vistām, cūkām, govīm. Man neko citu nevajadzēja – varēju sešpadsmit kilometru dienā staigāt. Luīze ir dabas bērns – arī viņa grib dzīvoties ar vistām un rukšiem. Vienu vistu viņa pat pieradinājusi.

Kādā intervijā lasīju, ka Sandis saka – pēc meitas uzvedības var redzēt, pie kā viņa dzīvojusi. Tu arī to jūti?

Omītes grib būt labas, palutināt, opītis, piemēram, atļauj kolu dzert. Mēs, kā jau vecāki, mēģinām turēt Luīzi rāmjos, un tad ļoti labi var redzēt, ka bērns ir mazliet pasprucis. Jāpiebilst, ka bērnu audzināšanā mums ar Sandi ir vienota pozīcija. Protams, bērns jau visādi mēģina, piemēram, saka: “Tētis man ļauj, tētis man nelika tik daudz mācīties!”Aizbrauc pie Sanda un saka: “Mamma man nelika tik daudz uzdevumus mācīties...” (Smejas.)

Savulaik mīlestības dēļ tu izvēlējies aiziet no ģimenes, aizbrauci uz Ameriku, atstāji meitu... Vai tas ir ietekmējis jūsu attiecības?

Patiesībā mēs ar Luīzi jau bijām aizgājušas prom no Sanda, dzīvojām pie manas mammas, ar Andri ilgu laiku sarakstījāmies, sazvanījāmies. Meita zināja, ka man bija Andža. Pēc tam aizbraucu uz Ameriku. Neuzskatu, ka būtu meitu pametusi. Mēnesi biju tur, Amerikā, mēnesi šeit, Latvijā, lai būtu kopā ar bērnu. Meita pat ciemojās pie mums Amerikā. Tā es lidinājos... Visi baigi gudri spriež – aizbraukusi, bērnu atstājusi šeit... Tajā pašā laikā kāda hokejista sieva nevarēja dabūt zaļo karti, pat būdama precējusies...Par ko vispār ir runa?! Es nevarēju bērnu paņemt uz turieni, jo pati tur nevarēju dzīvot pastāvīgi. Tāpat mēs katru dienu sazvanījāmies. Vasarā dzīvojām Latvijā. Man liekas, ka ne jau kvantitātē ir nozīme, bet kvalitātē. Turklāt zināju, ka viņa ir drošās rokās – tētis viņai ir Dieva vietā. Turklāt man liekas, ka toreiz es vairāk ar meitu biju kopā nekā tagad, kad esmu darbā un viņa ir skolā. Un tagad es esmu labā, jo strādāju?

Vai tu strādā tādēļ, ka nav vairs neviena, kas finansiāli palīdzētu?

Finansiāli man palīdz Sandis, bet strādāt vairāk sāku tādēļ, lai būtu cilvēkos. Pirms tam dzīvoju otram cilvēkam – vispirms Sandim, pēc tam Andrim, un man vienmēr bijis, ko darīt – ģimenes dzīve, remonti, viss kaut kas. Diena bija tik aizpildīta, ka dažreiz pat savas lietas nepaguvu izdarīt. Līdz šim es esmu dzīvoju citu cilvēku dzīvi. Dzīvot ar sportistu nozīmē dzīvot viņa dzīvi. Tādēļ braucu arī līdzi Andrim uz Ameriku. Pat šeit, Latvijā, dzīvojot ar Sandi, dzīves ritms bija savādāks nekā citiem. No rīta viņš pamostas, aiziet uz treniņu, guļ pusdienas laiku. Un, ja man būtu darbs, es vakarā būtu nākusi mājās, bet viņš atkal brauktu projām. Tādā gadījumā tu otru cilvēku neredzi vispār. Sportistam brīvdienas ir spēļu starplaikos, bet es taču darbā nevarētu izvēlēties brīvdienas, kad man ienāk prātā.

Līdz šim esmu dzīvojusi citu cilvēku dzīvi. Dzīvot ar sportistu nozīmē dzīvot viņa dzīvi.

Tu teici – sportista sievai jādzīvo cita cilvēka dzīve... Bet tas taču ir grūti!

Visus gadus tā ir bijis. Tāpēc pēc šķiršanās no Andra bija tik smagi. Likās, nu kā es bez viņa?! Ko es darīšu? Ja tev ir darbs, tev sāp, tu ej uz darbu un turpini savu dzīvi. Bet es biju pilnībā izsista no līdzsvara, dzīve beigusies! Tikai vēlāk tu saproti, ka īstenībā taču dzīve nav beigusies, ka tā turpinās un viss sākas atkal no jauna. Ir tik daudz iespēju! Līdz tam man tikpat kā nebija draudzeņu, bet tagad esmu kļuvusi sabiedriska, vairāk atvērta. Agrāk es no daudz kā baidījos, visu laiku biju maliņā. Domāju, ka jāsēž mājās, jābūt kārtīgai sievai vai draudzenei. Tagad domāju – ārprāts, es taču būtu varējusi iet un darīt kaut ko! Bet es baidījos, ka iziešu un pēc tam teiks, ka redzējuši mani ar to un to. Gribējās būt labai... Tā sanāk, ka visu laiku dzīvoju līdzās.

Vai Sanda mamma savulaik tev deva padomus, kāda ir sportista sievas dzīve?

Padomus vairāk deva bērnu audzināšanā. Prasīja, vai apģērbs nav par siltu, vai uzvilkti cimdiņi. Bija viens grūts posms. Bet tagad saprotu, cik patiesībā viņiem bija grūti pieņemt, ka man 16 gados piedzima mazā.

Vai tu ļāvies, ka tevi pamāca, vai spurojies pretī?

Es it kā ļāvos. Es paklausos. Droši vien paklausos, reizēm izdaru, kā man saka, un reizēm izdaru pa savam...

Tu pirms tam minēji, ka gribēji būt laba. Tagad, skatoties atpakaļ, tev neliekas, ka sevi bremzēji?

Es sevi nebremzēju. Es tiešām gribēju būt kopā tikai ar otru cilvēku, un man neko vairāk nevajadzēja. No šodienas viedokļa raugoties, es noteikti būtu kaut ko darījusi un man būtu vienalga, ko citi padomātu, jo es jau neko sliktu nedaru un nebūtu darījusi.

Tu noteikti zini, ka vairumā gadījumā attiecības ir kā kaķa – peles spēle. Ja tu visu laiku esi kaķis, tad otrs bēg... Jo vairāk tu esi atdevīga, jo...

... mazāk esi otram vajadzīga! Jā, to es esmu sapratusi, bet diemžēl tikai tagad. Bet principā es nevaru piespiest sevi būt nemīļai, darīt kaut ko tāpēc, ka tā būtu pareizāk. Uzskatu, ka būs cilvēks, kurš mani novērtēs. Es esmu mīļa un gribu, lai pret mani arī tā izturas. Tagad liekas – vajadzēja iet un darīt, vajadzēja to un šo. Bet tolaik es tā jutos un vēlējos būt pēc iespējas vairāk kopā ar otru. Es vienmēr daru tā, kā jūtos. Tas man likās pareizākais! Man teica – aizej patusē ar draudzenēm! Bet man nebija ne tuvu draudzeņu, ne arī gribējās... Toreiz man bija divas draudzenes, sportistu sievas, bet mēs satikāmies tikai vasarās un arī tad kopā ar vīriem.

Tu vairāk esi jūtu vai prāta cilvēks?

Jūtu.

Jūtu cilvēki bieži vien aplaužas.

Jā, tāpēc es esmu aplauzusies. Ja attiecībās jāsāk domāt pārāk daudz, tad tas ir aprēķins... Es nemāku. Varbūt to kādreiz nožēlošu. Varbūt pēc gadiem kādam būs četrdesmitgadnieku krīze un es sēdēšu mājās viena pati un raudāšu... Bet es zinu, ka vēlos būt kopā ar cilvēku, ar ko tiešām vēlos būt kopā. Un citādi nemāku. Es varu attiecībās būt tikai par visiem 100%.

Šobrīd tu vairs nedzīvo citu cilvēku dzīvi... Tagad tu dzīvo savējo. Vai darbs liek tev justies vajadzīgai?

Jā, noderīgai. Man ļoti patīk mans darbs. Nevarēju iedomāties, ka iešu uz darbu ar tādu prieku. Draugi jau sen man teica – tev vajag strādāt, kaut ko darīt, tev būs pavisam cita dzīve. Atceros, ka ar vienu draudzeni gāju gar jūru un viņa teica – Kača, sāc strādāt! Visgrūtāk bija ar CV rakstīšanu, jo man nebija nekādas darba pieredzes. Es visiem apkārtējiem teicu – ja dzirdat, ka kāds meklē darbinieku, sakiet! Tā sanāca, ka man piedāvāja darbu.

Varbūt tev vajadzēja kļūt par psihologu, to taču mācījies.

Savulaik, uzsākot studijas, psiholoģiju neizvēlējos kā profesiju, jo vēlējos šīs zināšanas vairāk sev. Vecāki arī teica – ja tagad nemācīsies, tad vēlāk vairs neiestāsies augstskolā. Bet es zinu, ka Luīzei noteikti neuzstāšu uzreiz pēc skolas studēt, ja viņa pati īsti nezinās, ko vēlas studēt. Jo nav jēgas! Protams, ikvienas zināšanas noder, bet jāzina, manuprāt, ko vēlies. Piemēram, tikai tagad zinu, ka es gribētu studēt dizainu vai kosmetoloģiju, jo mani tas interesē.

Vai tu esi domājusi, kāpēc Sandis tev finansiāli palīdz joprojām – pat pēc šķiršanās? Varbūt viņš tevi mīl?

(Pasmaida.) Mums droši vien ir mīlestība, un mēs viens otru vilksim visu mūžu. Dažreiz domāju, ka man bijuši paši labākie vīrieši. Viss kaut kas pa vidu piedzīvots, bet pa lielam – skaista dzīve.

Vai esi izvērtējusi, kas neizdevās tavā laulībā?

Droši vien par jaunu bijām. Man liekas, ka tas ir vienīgais. Man bija 16 gadu... Kas tur tai galviņā notiek? Dažkārt domāju – kas mums traucēja kopā dzīvot!? Citiem taču iet trakāk! Bet varbūt viens neiztusējies, otrs –tāpat... Es pat nezinu, kas. Vienkārši jauni un stulbi! Ko lai citu saka!?

Kādas jums tagad attiecības? Tu taču aizgāji no viņa pie cita..

No sākuma Sandis bija aizvainots, jo tas viss nāca kā lavīna. Īstenībā mēs jau dzīvojām atsevišķi, sen bija skaidrs, ka šķiršanās ir neizbēgama. Sākumā bija grūtāk, pirmajos mēnešos biežākie vārdi bija jā, nē, nezinu. Bet laika gaitā mūsu attiecības nokārtojās. Šobrīd tās ir vienkārši ideālas, nekad mums nav bijušas tik labas attiecības – sazvanāmies, izrunājamies, pastāstām viens otram, kā iet... Mēs varam satikties pusdienās, aizbraukt uz laukiem, svētkus svinam kopā. Bez visiem ikdienas kašķiem. Turklāt mēs viens otru nekontrolējam. Pēc būtības esmu šausmīgi greizsirdīga. Agrāk domāju – visām viņu vajag! Ārprāts! Tagad domāju pilnīgi citādi – nu, ej taču! Ja otrs gribēs aiziet, es viņu nenoturēšu. Toreiz prašņāju: “Kur tu esi?”, “Kad tu būsi?” Tagad man liekas – nu, pilnīgi stulbi. Protams, ja jūti, ka kaut kas attiecībās nav, tad, protams, esi nemierīga...

Interneta vidē Sandis tiek dēvēts par vienu no iekārojamākajiem vecpuišiem.

Piekrītu. Viņš ir superīgs džeks!

Tev nekad nav pazibējusi doma – varbūt viss vēl nav nokavēts? Varbūt jāmet kauliņi kopā...

(Domā.) Nezinu. Man ir bail atkal visu sabojāt.

Portālā www.draugiem.lv tu esi uzrakstījusi šādu vārdus: “Mīli! Un pasaule atsmaidīs pretī daudz sirsnīgāk. Piedod tiem, kas darījuši tev pāri. Uzsmaidi tiem, kas tevi aizmirsuši. Pasaki labu vārdu tiem, kas tevi nolieguši. Atver durvis tiem, kas savējās tavā priekšā aizvēruši.”

Tā es arī dzīvoju! Es esmu gan piedevusi, gan uzsmaidījusi tiem, kas mani aizmirsuši. Es neturu ļaunu prātu un nekad neatceros slikto. Es dažkārt domāju – kāpēc es vispār ar Sandi izšķīros? Es vienkārši esmu aizmirsusi slikto, esmu to nogriezusi kā ar nazi un izmetusi no galvas... Izdzēsusi no atmiņām. Slikto es vienkārši neatceros. Un tad rodas loģisks jautājums – bet kāpēc es vispār šķīros?!

Kad tu brauci uz Ameriku, kā reaģēja tava un Sanda ģimene?

Sanda mamma man ļoti palīdzēja pēc tam, kad presē parādījās ziņas, ka esmu izjaukusi ģimeni un esmu kopā ar Andri. Viņa prasīja – ko tu tagad darīsi? Brauksi uz Ameriku? Uztvēru šo jautājumu ar atvieglojumu... Viņa pati pajautāja, man nebija speciāli jāiet un jāsaka. Sanda mamma mierināja – pa visiem tiksim galā! Es teicu, ka gribētu uz mēnesi aizbraukt. Man bija bail pat uz ielas iziet – attieksme bija tāda, it kā es būtu valsts nodevēja. Tikpat labi mans vīrs vai nākamais draugs varēja būt traktorists Juris. Vai arī tad būtu tik liela interese?

Ko tu sacītu tiem, kas teica, ka Valterei vajadzēja vien miljonāra naudu... Tagad tev nav samazinājušās prasības?

Man liekas, ka man arī pirms tam nebija nekādas milzu prasības. Mašīna ir nepieciešama, it īpaši, ja ir bērns. Vienā vietā apsmej, ka piecus gadus staigāju ar vienu somu, otrā zākājas, ka man interesē tikai nauda. Protams, tagad vairāk nākas piedomāt.

Zinot to, kā beidzās tavas un Andra attiecības, vai tu vēlreiz būtu braukusi viņam līdzi uz Ameriku?

Jā. Es vienmēr daru to, ko saka mana sirds. Tie bija superīgi divi gadi! Visu laiku jutos pusotru metru virs zemes. Bez nolaišanās. Viss bija tik skaisti, ka man likās – tik skaisti nemaz nevar būt!

Bet tu biji spiesta nolaisties...

Sāpīgi. Nebiju plānojusi, ka tā beigsies. Ja viss ir skaisti, tu nedomā par beigām. Tu nedzīvo kopā, ja domā, ka būs jašķiras.

Kā tu tiki ar sevi galā – šķiršanās notika publiski.

Kā redzi, esmu dzīva un laimīga, dzīve turpinās... Draugi man palīdzēja – vilka ārā no mājas, lai gan tolaik man vispār negribējās nekur iet. Bet draugi aiz ausīm vilka ārā. Lasīju grāmatas. Mēs ar Andri šķīrāmies cilvēcīgi – apsēdāmies un izrunājāmies, ka tā būs labāk. Viņš bija jauns. Atkal tas pats stāsts! Viņš gribēja vēl skriet. Jā, mēs kādu laiku pēc tam nesarunājāmies. Bet vairāk tādēļ, lai nebūtu sāpīgi, grūti taču tāpat bija. Ikviena šķiršanās ir sāpīga.

Kādas jums tagad ir attiecības?

Superīgas! Kad sazvanāmies, varam pat stundu norunāt. Mums nekad attiecības nav bijušas uz nažiem, vienkārši tolaik pēc šķiršanās sapratām, ka labāk vienam otru neredzēt. Jo tiklīdz sāc kontaktēties, tā atkal asmeņi lien laukā. Nav jau tik vienkārši, attiecības bija ilgušas divus gadus.

Skatoties atpakaļ, tu būtu kaut ko citādi darījusi?

Neko! Cik esmu domājusi par to – es vienmēr esmu rīkojusies, kā tajā brīdī esmu uzskatījusi par pareizu. Kā man sirds saka. Kā jūtu.

Kas ir skaistākais, kas ar tevi noticis?

Noteikti mazās piedzimšana. Tas vispār ir kaut kāds brīnums...

Neesi domājusi, ka dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek? Ja tev ar Andri viss būtu kārtībā, varbūt tavās un meitas attiecībās rastos liela plaisa, ko būtu radījis attālums?

Es vienmēr esmu teikusi, ka dzīvē viss notiek tikai uz labu. Protams, ir laiks, kad tev liekas – ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Kāds uz labu!? Kad tad būs tas labais? Bet lielos vilcienos zinu, ka visam ir kāda jēga. Uzskatu, ka vairāk jāsmaida un jādomā pozitīvi. Starp citu, tagad lasu Normena Vinsenta Pīla grāmatu Pozitīvās domāšanas spēks. (Katrīna no somas izvelk grāmatu – aut.) Baigi labā grāmata! Mana favorītgrāmata ir Kosmiskā enerģija. Vai zini grāmatu Mūks, kas pārdeva savu Ferrari? Vienkārši perfekta. Esmu nopirkusi kādas desmit grāmatas un izdalījusi saviem draugiem... Tur ir par to pašu pozitīvo domāšanu! Es to grāmatu varu lasīt un lasīt. Ļoti priecājos, kad ielās ir mašīnu sastrēgumi, gaidu, kad luksoforā iedegsies sarkanā gaisma. Citi grib skriet... Bet es atveru savu grāmatu un lasu.

Tev būs vēl kāzas un princešu kleita?

Būs!

Pārliecinoši. Un vēl kāds bērns?

Būs! Es noteikti gribētu vēl kādu bērniņu...

 

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv

 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

#MīlaRestart. Iemīlies no jauna!

Jaunākie rakstiLasīt vairāk