Precēta vīrieša mīļākā aizstāvas: Es neesmu vainīga, viņš pats atnāca! 25

 11. augusts 2009 8:00 Pieredze  skatījumi: 21132

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Antrai ir 31 gads, viņa ir kopā ar Intaru, ar kuru iepazinās, kad viņš jau divus gadus bija precējies ar citu sievieti. Antrai pārmeta, ka viņa Intaru ir aizvīlusi no sievas, bet viņa pati tam nepiekrīt un saka – es neesmu vainīga, viņš pats atnāca!



Foto iesūtījusi Laura Saliete


Vīrietis bez gredzena
Man bija 28 gadi, kad iepazinos ar Intaru. Tas notika visai tradicionāli – kādā paziņu ballītē, kurā viesojos kopā ar dažiem tuvākajiem kolēģiem. Viņš ieradās tāds jauns, izskatīgs un neliegšos – iekārojams vīrietis. Es viņu ievēroju uzreiz, viņš ir mans tips – bezgala vīrišķīgs, garš, slaids, pusgariem matiem, brūnām acīm un zemu, patīkamu balsi. Man vienmēr tādi ir patikuši, vienmēr esmu uz tiem uzķērusies kā zivs un āķa – ātri un nāvējoši. Uzķēros arī šoreiz un sāku flirtēt, tiklīdz viņš uz mani paskatījās. Un man izdevās. Intars mani ievēroja. Es, protams, uzreiz novērtēju, vai viņa zeltnesi nerotā gredzens, jo precētie mani nekad nav vilinājuši. Nu, kam man vajadzīgs vīrietis, kuru nevaru dabūt pavisam? Gribēju nopietnas attiecības, ilgojos pēc ģimenes un gluži loģiski, ka ar precētu vīrieti izveidot ģimeni varētu būt pagrūti.
To vakaru mēs pavadījām lieliski – dzērām sausu itāļu vīnu un dejojām gandrīz līdz pašam rītam. Intars man čukstēja ausī, ka esmu viņa ideālā sieviete, ka visu mūžu mani ir gaidījis.

 

Sāku flirtēt, tiklīdz viņš uz mani paskatījās. Un man izdevās. Intars mani ievēroja. Es, protams, uzreiz novērtēju, vai viņa zeltnesi nerotā gredzens, jo precētie mani nekad nav vilinājuši.


Nākamās dienas vakarā sarunājām satikties. Domāju, vai viņš izrādīsies tikpat apburošs kā tas vīrietis, kāds viņš bija ballītes eiforijā? Tici vai ne, bet viņš bija apburošs. Labākais, kādu jebkad biju satikusi. Un es to nesaku tikai toreizējo emociju iespaidā. Man ar viņu bija pa īstam interesanti. Atceros, mēs satikāmies parkā, sēdējām uz soliņa vairākas stundas no vietas un vienkārši sarunājāmies. Man bija tā savādā sajūta, par kuru agrāk bija stāstījušas draudzenes – it kā es būtu satikusi cilvēku, kuru pazīstu jau simt gadus. Nekad līdz šim ar mani nekas tāds nebija noticis, vīrieši, ar kuriem esmu bijusi kopā, pirms satiku Intaru, nebija tik labi sarunu biedri. Viņiem bija tā latviešu vīriešiem raksturīgā īpašība – noslēgtība un nespēja runāt par savām jūtām. Bet Intars to varēja, turklāt viņš to nedarīja tā, kā to dara franči. Tu taču zini, ka franči ir šarmanti meļi, viņi ir gatavi aizrunāties līdz Milānai, ja vien tā var tevi pavedināt. Intars vienkārši bija ļoti atklāts un godīgs. Godīgs it visā.
Un tā mūsu pirmajā randiņā, kad bijām uz parka soliņa pavadījuši jau divas stundas, viņš man izstāstīja, ka ir precējies. Ak dievs, kāda vilšanās mani pārņēma! Tur viņš bija – mans ideālais vīrietis, bet... precējies. Redzēju, ka viņš tiecas pie manis, vēlas būt kopā, nešķirties, turpināt sarunāties un sazin ko vēl, bet es viņu nevarēju dabūt pavisam.
Pēc tam, kad Intars bija pastāstījis, ka ir precējies, viņš uzreiz teica, ka nav laimīgs ar savu sievu un vēlas šķirties. Tad gan man šķita, ka viņš pūš miglu acīs, lai varētu ievilkt gultā un pēc tam pamest. Tāpēc nolēmu – nekā nebija, tik vienkārši tu mani nedabūsi. Tovakar mēs šķīrāmies tādi mazliet nelaimīgi. Nezinu, par ko nelaimīgs bija viņš, gribētos domāt – par to, ka nav mani saticis agrāk. Tā domāju es, kad tovakar aizmigu savā pieraudātajā spilvenā.

Zvans no viņa sievas
Mēs turpinājām satikties, jo abi jutām, ka esam viens otrā atraduši lieliskus sarunu biedrus. Katru tikšanās reizi Intars man stāstīja, cik nelaimīgs ir kopā ar savu sievu, visu laiku runāja par šķiršanos, bet neko reāli nedarīja, lai galu galā izšķirtos. Es nospraudu robežas mūsu attiecībām – būsim tikai draugi, jo es nespēju izjaukt ģimeni, kaut arī Intars teica, ka nevaru izjaukt to, kas bija izjucis, pirms viņš satika mani. Tomēr no viņa stāstītā sapratu, ka Intara sieva joprojām cer saglabāt laulību, kaut arī viņas metodes bija visai apšaubāmas – viņa draudēja izdarīt pašnāvību, ja Intars viņu pametīs, kaut faktiski tas jau bija noticis – aptuveni divus mēnešus pēc tam, kad bijām iepazinušies, Intars izvācās no dzīvokļa, kurā dzīvoja kopā ar sievu, un noīrēja vienistabas dzīvoklīti. Bet viņš man stāstīja arī to, ka turpina ar sievu tikties, jo manta taču kaut kā esot jāsadala.

 

Ar kādu nolūku jūs sūtāt īsziņas manam vīram tad, kad viņš guļ man blakus gultā? Šobrīd man par to nāk smiekli, arī visas manas draudzenes, kurām esmu to stāstījusi, ir gardi smējušās, bet tobrīd man smiekli it nemaz nenāca.


Mēs regulāri viens otram sūtījām īsziņas, un reiz Intars man pastāstīja, ka sieva pārbaudījusi viņa telefonu un atradusi manas īsziņas. Nekā tāda jau tajās nebija. Īsziņu saturs nebija nozīmīgāks par – kā tev šodien klājas, un kad tiksimies? Un tomēr meitenei tas bija ķēries pie sirds. Kad Intars to izstāstīja, man nez kāpēc ienāca prātā – tā sieviete man varētu piezvanīt. Un man izrādījās taisnība – kādā svētdienas rītā atklāju, ka manā mobilajā telefonā ir pieci neatbildēti zvani no nepazīstama numura. Sākumā nobijos, domāju, ka kaut kas slikts noticis, ja kādam nezināmam cilvēkam mani tik ļoti vajag brīvdienas rītā. Tāpēc uzreiz atzvanīju. Satraukta sievietes balss stādījās priekšā kā Intara sieva. Viņa gribēja noskaidrot, kādas ir mūsu attiecības, jo neticēja Intaram, kurš bija teicis, ka esam tikai draugi. Tajā brīdī man šķita: es taču varētu viņai visu paskaidrot un nomierināt, bet tad man atkal likās – nē, es negribu būt tajā iesaistīta. Tāpēc pateicu, lai runā par to ar savu vīru un prasa paskaidrojumus viņam, nevis man. Tad sekoja jautājums, kuru, manuprāt, viņa bija uzrakstījusi uz lapiņas, jo kaut ko tādu uz vietas izdomāt man likās nereāli. Jautājums bija šāds – ar kādu nolūku jūs sūtāt īsziņas manam vīram tad, kad viņš guļ man blakus gultā? Šobrīd man par to nāk smiekli, arī visas manas draudzenes, kurām esmu to stāstījusi, ir gardi smējušās, bet tobrīd man smiekli it nemaz nenāca. Es vispār nesapratu, kā kaut ko tādu var pajautāt un kāpēc man ir nepieciešams iemesls, lai es kādam no saviem draugiem nosūtītu īsziņu. Teicu, lai par visiem jautājumiem diskutē ar savu vīru un ģimenes problēmas risina ģimenē, diez vai es būšu tā, kura varēs palīdzēt. Mūsu saruna beidzās ar iestudētu frāzi no viņas puses – paldies par atklātību. Paldies dievam, tā bija pirmā un pēdējā mūsu saruna. Vismaz līdz šim. Intars, protams, bija pārskaities, kad izstāstīju, ka man zvanījusi viņa sieva.
 
Palikt godīgai pret sevi
Kaut bijām vienojušies, ka esam draugi, starp mums tomēr bija kas vairāk. Un kādā atklātības brīdī, kad atkal dzērām sausu itāļu vīnu, mēs par to izrunājāmies. Sēdējām manā dzīvoklī, un Intars tā vienkārši pateica – es tevi mīlu. Tā vietā, lai priecātos, sāku raudāt. Es arī viņu mīlēju, bet viņš bija precējies, un man precēti vīrieši (vienalga – laimīgi vai nelaimīgi precēti) vienmēr bija tabu. Negribēju to, ko reiz piedzīvoja mana māsa, kad sagāja kopā ar precētu vīrieti – viņu gandrīz nolinčoja par to, ka viņa ir aizvīlusi vīru no sievas ar diviem bērniem. Nezinu, vai būtu tik stipra, lai to izturētu. Protams, Intaram nebija bērnu, bet tik un tā es to negribēju. Izstāstīju gadījumu ar savu māsu un teicu, ka neko ar viņu neuzsākšu, kamēr viņš būs precējies. Gribēju būt godīga gan pret sevi, gan pret viņu un galu galā pret viņa sievu.
Pēc divām dienām Intars man pateica, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību. Es biju laimīga. Bija jāgaida divi mēneši, līdz viņus izšķirs. Šos divus mēnešus viņš mani baroja ar stāstiem par to, cik laimīgi mēs būsim kopā, ka apprecēsimies. Jā, viņš mani bildināja, bet es viņam neteicu “jā”. Nu, kā es varu teikt “jā” precētam vīrietim? Tas taču ir absurdi!
Divi mēneši paskrēja vēja spārniem, es dzīvoju pastāvīgās gaidās, kad pienāks tā diena, kad Intars beidzot būs brīvs vīrietis. Tās dienas vakarā, kad tas notika, viņš ieradās pie manis ar ziediem, teica, ka ir izšķīries un nu ir brīvs. Es sen nebiju dzirdējusi neko labāku.

Sods par manu izvēli
Mēs apprecējāmies pēc pusgada. Savās kāzās jutos kā Pelnrušķīte, kura beidzot ir izcīnījusi cīņu par savu mīlestību, nopelnījusi laimi un kļuvusi par princesi. Negribu, lai kāds noskauž, bet tiešām domāju, ka esam viens no laimīgākajiem pāriem. Mēs esam kā cimds ar roku, kā podiņš ar vāciņu. Es to nesaku iemīlēšanās eiforijā, mēs galu galā esam precējušies jau divus gadus un zināmu pārbaudes laiku esam izturējuši. Bet mūsu attiecībās ir viens liels “bet”. Mēs nevaram tikt pie bērniņa. Jau īsi pirms kāzām nolēmām, kad gribam bērniņu uzreiz, jo mums abiem bija gandrīz trīsdesmit. Sākumā neuztraucāmies par to, ka nekas nesanāk, bet kādu pusgadu pēc kāzām gaidīšana kļuva mokoša, un tā kā mēs abi visu varam mierīgi izrunāt, norunājām, ka aiziesim pārbaudīties – varbūt ir kāda problēma, ko var viegli atrisināt. Pārbaudes liecināja, ka abi esam pilnīgi veseli un nav nekādu šķēršļu, lai mēs kļūtu par vecākiem. Tas deva cerību. Ir pagājis vēl pusotrs gads, bet es joprojām neesmu stāvoklī.
Daudz esmu domājusi par to, kāpēc mums nav bērnu. Viss taču ir tik ideāli. Atkal un atkal nonāku pie vienas un tās pašas atziņas – tas ir sods par to, ko mēs nodarījām Intara sievai. Tas ir sods, ko saņemu par to, ka izvēlējos precētu vīrieti. Jā, es neuzsāku ar viņu nekādas attiecības līdz brīdim, kad viņš bija izšķīries, bet tik un tā ģimene izjuka, un es tajā piedalījos, kaut arī pastarpināti.
Pašlaik mēs ar vīru esam sākuši runāt par iespēju adoptēt bērniņu, jo ļoti vēlamies pilnu ģimeni, bet galīgo lēmumu neesam pieņēmuši. Mēs joprojām ceram, ka mums izdosies pašiem radīt bērnu. Esmu lasījusi citu sieviešu ieteikumus, ka vajag emocionāli atslābināties, un tad jau mazais pats būs klāt. Esmu mēģinājusi to darīt, bet man neizdodas. Manā galvā griežas tikai viena doma – gribu bērnu, gribu bērnu, gribu bērnu. Nu jā, un tad ir arī vēl otra doma – tas man par ģimenes izjaukšanu. Tāda nolemtība, bet es ticu, ka Dievs mums palīdzēs šo situāciju atrisināt.

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv


 



25 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk