Pirmais, otrais, trešais bērns - kā dzimšanas secība ģimenē ietekmē raksturu? 8

 12. marts 2015 13:00 mammamuntetiem.lv Speciālista viedoklis  skatījumi: 20865

Ir nozīme, vai esi piedzimis kā pirmais, otrais vai trešais bērns ģimenē. Konsultē psihoterapeite Aina Poiša.



Foto: Shutterstock.com

Tāpat kā ģimenē, arī vēlāk dzīvē bērni mēdz ieņemt noteiktas lomas


Pirmais bērns ģimenē ir kroņprincis, princese, karalis, pirmais, vislabākais. Pirmais ir pirmais. Lai ko viņš darītu, viņš vienmēr saņem sajūsmu. Viņam nav līdzinieku. Pirmais solis, pirmais smaids, pirmais vārds — jaunajiem vecākiem tas viss ir pirmo reizi.
Pirmais bērns ātri nonāk pieaugušo pasaulē. Viss kontakts lielākoties ir ar pieaugušajiem. Viņam nav iemesla mācīties dalīties, jo vecāki visu iedod. Tādēļ arī bērnudārzā un skolā vecākajiem bērniem ir grūtāk pieņemt spēles noteikumus. Bērns ar pieaugušajiem agri sāk runāt vienā valodā, viņš ir kā vēl viens pieaugušais, ar atbildības sajūtu un spēju pieņemt lēmumus.

Pieaugušo pasaulē ieejot, pirmais bērns joprojām saglabā līdera pozīcijas. Šie cilvēki dzīvē ir līderi, vadītāji.

 

Bieži vien vecākie bērni ir arī jaunāko bērnu aukles. Vecākiem jāuzmanās, lai savu pirmdzimto par daudz nenoslogotu. Arī viņam ir tiesības uz bērnību un nav jāuztic pārāk daudz pienākumu. Bērns ir vecāku prioritāte, un jaunāko brāļu, māsu auklēšana nav bērna pienākums. Tieši šī iemesla dēļ vecākajiem bērniem pazūd bērnišķība, bezrūpība.
Pieaugušo pasaulē ieejot, pirmais bērns joprojām saglabā līdera pozīcijas. Šie cilvēki dzīvē ir līderi, vadītāji. Lai kurā jomā viņi darbotos, viņi to dara ar pārliecību par sevi un saņem uzslavas. Ja uzslavas izpaliek, viņi nedaudz uzmet lūpu, sāk darboties aktīvāk, lai šo uzslavu iegūtu. Uz viņiem var paļauties, uzticēt darbus, jo viņiem piemīt liela atbildības sajūta.
Pirmie bērni arī dzīvē māk pieņemt lēmumus, viņi skaidri zina, ko grib un kas viņiem pienākas (un parasti pienākas viss). Viņi jau no bērnības iemācījušies paņemt sev laiku un telpu. Darbavietās vecāko bērnu atbildības sajūtu, darbaspējas un neizsīkstošo enerģiju bieži vien izmanto. Ļoti svarīga ir sajūta būt lietas kursā par visu, «turēt roku uz pulsa».
Lielajā dzīvē, darbā, attiecībās šiem bērniem jāiemācās atpūsties, atslābt, slāpēt iniciatīvu. Jāapsēžas un sev jāpajautā: «Vai pasaule apstāsies, ja es atpūtīšos?» Godīga atbilde būs — nē!


Vidējie bērni – tautā saukti par sendvičbērniem. Tie ir bērni, kuriem jācīnās par savu vietu zem saules. Tēlaini runājot — viņš ierodas pasaulē, bet tronis jau ir aizņemts. Atliek divi varianti — samierināties ar galminieka lomu vai mēģināt nogāzt no troņa karali. Dažkārt gadās, ka otrais bērns ir tik aktīvs un apņēmības pilns, ka ieņem vecākā bērna vietu. Bieži arī kļūst par vecāku mīluli, jo vecāki beidzot ir gatavi bērnam. Pirmdzimtais, lai cik skarbi tas skanētu, ir eksperiments. Ar otro bērnu vecāki beidzot kļūst par mammu un tēti. Nepieļauj kļūdas, mazāk uztraucas.

Piedzimt kā otrajam bērnam ģimenē ir gluži tāpat kā olimpiskās spēlēs iegūt sudrabu. Priekšā ir zelta medaļas ieguvējs, uzvarētājs — pirmais bērns, kas otrajam ir labs dzinulis un virzītājspēks. Viņš vēlas nonākt tur, kur ir goda pjedestāls. Arī viņš grib būt pirmais. Ja pirmajam bērnam viss sanāk viegli, tad otrajam par visu ir jācīnās, jākaļ plāni, jāiekaro uzmanība par katru cenu. Tie, kas piedzimuši otrie, māk dalīties, māk zaudēt un māk no zaudējuma ātri atgūties un iet uz mērķi.

Dažkārt gadās, ka otrais bērns ir tik aktīvs un apņēmības pilns, ka ieņem vecākā bērna vietu. Bieži arī kļūst par vecāku mīluli, jo vecāki beidzot ir gatavi bērnam. Pirmdzimtais, lai cik skarbi tas skanētu, ir eksperiments

 

Negatīvā puse ir greizsirdība un uzmanības trūkums, arī neizlēmība izdarīt izvēli. Ja otrais bērns ir arī vidējais bērns ģimenē, tad viņš pieslienas vienam vai otram no brāļiem/māsām. Tam, kura pusē ir izdevīgāk tobrīd būt. No vienas puses, viņš ir starp dzirnakmeņiem, no otras puses, tas ir kā gulēt trijatā ar vienu segu — tas, kurš guļ vidū, vienmēr būs apsegts.
Pieauguši viņi ir labi komandas biedri, ar viņiem ir labi sastrādāties, uz viņiem var paļauties. Otrie bērni labāki ir kā izpildītāji, nevis kā līderi. Viņi tiecas uz līdera pozīciju, bet, kad tā sasniegta, kļūst garlaicīgi un viņi meklē nākamo izaicinājumu. Vidējam bērnam dzīvē parasti nav problēmu iekļauties jebkurā kolektīvā un pieņemt tā noteikumus. Vidējie bērni ir izcili laulātie draugi, jo māk sadzīvot gan ar vecāko, gan jaunāko bērnu, un šīs spēles izspēlē arī laulībā.
Otrie bērni nereti ir labi sportisti, zinātnieki. Viņi, tiecoties panākt uzvarētāju, paši par tādiem kļūst. Cenšoties pārspēt kādu zinātnisku atklājumu, atklāj zāles kādai slimībai.
Viņiem ļoti svarīgas ir autoritātes, uz ko tiekties.
 

Jaunākajiem bērniem, atšķirībā no vecākajiem, nav jāpiepilda vecāku sapņi, nav jājūtas atbildīgiem par kaut ko. Viņi visvairāk no visiem bērniem var būt viņi paši.


Jaunākie bērni - luteklīši, visas ģimenes mīlulīši, vecāku gulbju dziesma, pastarīši. Viņiem parasti tiek veltīti vismaigākie, skaistākie vārdi deminutīva formā.
Piedzimstot ģimenē jaunākajam bērnam, visai ģimenei tiek dots signāls — lutināsim viņu, viņš ir maziņš, tāds mīļš. pūkains. Mūsu brīnumiņš. Jo lielāka gadu starpība ir starp bērniem, jo lielāka lutināšana. Jaunāko bērnu, kam ir divu gadu atstarpe ar vecāko, nekad nelutinās tā kā 10 gadus jaunāku.
Jaunākajam bērnam tiek dotas lielākas atlaides, kas dažkārt nodara sliktu. Bērns var izaugt dzīvei nesagatavots, nedaudz infantils. Viņš neuzņemas atbildību, viņam patīk spēlēties, jokoties, ne par ko neuztraukties. Mazais bērns tik ļoti ir pieradis pie uzmanības, ka vēlas to saņemt visu dzīvi un nereti kļūst par upuri, kļūst atkarīgs no uzmanības. Viņš ir gatavs darīt jebko, lai tikai saņemtu uzmanību, apbrīnu un aplausus. Gadās arī, ka ģimene ir pārāk aizņemta, lai pievērstu uzmanību jaunākajam bērnam, tad viņš paliek uz iekšu vērsts, daudz fantazē, dzīvo savā pasaulē. Šādi cilvēki kļūst par rakstniekiem. Kā piemēru var minēt mūsu pašu Raini, Jaunsudrabiņu, Brigaderi, kuri arī bija jaunākie bērni ģimenē.
Kad jaunākie bērni — luteklīši — izaug, sirdī viņi joprojām paliek tie mazie bumbulīši un pūkainīši. Viņi ir sabiedrības dvēsele, viņiem patīk būt uzmanības centrā, dziedāt, dejot, koķetēt. Tādēļ jaunākos bērnus var atrast aktieru, sportistu un mākslinieku aprindās. Viņos nav nokauta radošā dzirksts, viņi atļaujas būt viņi paši, viņiem patīk atzinība un apbalvojumi, slavas saulīte un uz to viņi arī tiecas. Jaunākajiem bērniem, atšķirībā no vecākajiem, nav jāpiepilda vecāku sapņi, nav jājūtas atbildīgiem par kaut ko. Viņi visvairāk no visiem bērniem var būt viņi paši.

Autore: Kristīne Alberte, žurnāls Una

 



8 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk