Nepērkam mašīnu, bet precamies? Bildinājuma stāsts 2

 05. augusts 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 15087

Es dzīvoju ar apziņu, ka interneta iepazīšanās ir tikai un vienīgi muļķības, neticēju tiem, kas stāstīja, ka tā var sastapt savu mīlestību... bet nu tam ticu. :) Jo tieši interneta portālā draugiem.lv sastapu savu īsto un vienīgo mīlestību!



Foto: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Attēlā redzamais pāris nav šī stāsta varoņi.


Sākumā tas viss bija kā joks, nekas nopietns. Vēstule pēc vēstules, vārds pa vārdam, līdz interese vienam par otru sāka kļūt aizvien lielāka un lielāka un sāku saprast, ka pēc visiem mīļajiem vārdiem vēstulēs vēlos iepazīties ar viņu, un viņam bija tāpat. Satikāmies skaistā dienā pašā Rīgas centrā. Uz tiltiņa pie Brīvības pieminekļa viņš gaidīja mani ar sarkanām rozēm rokās, un tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņš man iekrita sirdī, domās, sapņos, un bija tādas dienas, kad nevarēju sagaidīt, kad beidzot atkal tiksimies. Ar katru dienu vairāk pieķēru sevi domājam par viņu... Un tad atcerējos kādu sen lasītu atziņu „Ja tev par kādu nemitīgi jādomā, tad tu viņu mīli”, tāpēc uzdevu sev jautājumu: „Vai tiešām es viņu mīlu?” Jo iepriekš ar mani tā nekad nebija noticis. Un sapratu, ka tā patiešām ir mīlestība.

Uz tiltiņa pie Brīvības pieminekļa viņš gaidīja mani ar sarkanām rozēm rokās, un tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.


Gāja laiks, līdz sākām dzīvot kopā, un kādu dienu viņš mani bildināja! Tas bija neparasti, bet skaisti! Mēs plānojām pirkt automašīnu, jo vecā vairs nebija tik laba. Bijām jau izplānojuši, kas un kā, sapelnīta naudiņa. Tā kādu vakaru viņš mani pievilka sev tuvu, tuvu klāt un teica: varbūt nepērkam mašīnu, bet apprecamies? Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm, apjuku, bet sirdī jutos laimīga, jo kura meitene negaida, kad puisis viņu bildinās. Beigās nolēmām, ka jā, precēsimies un savienosim savas dzīves kopā. Un tā kādu dienu lietainā vakarā viņš to visu izdarīja oficiāli. Bija vēls vasaras vakars, lija lietus, mēs sēdējām mašīnā, skanēja lēna mūzika, viņš izkāpa ārā, pienāca pie manām durvīm, attaisīja tās un nometās ceļos, izvilka no kabatas kastīti un atvēra to... Ieraugot gredzenu, man sāka ritēt asaras, un viņš izmircis, slapjām drēbēm jautāja: „Kļūsi par manu sievu?” Tas bija tik romantiski un skaisti, ka tagad pat atceroties asaras sariešas acīs!

Kad sadevāmies rokās, viņš man ausī iečukstēja: „Tu esi tik ļoti skaista! Es mīlu tevi!”.

Mūsu kāzu diena bija 28. jūlijs. Kāzas svinējām pie manas mātes laukos, skaistā vietā, dabā. Rīts iesākās skaisti. Pavēru acis, paskatījos laukā — spīdēja saule, un sirdī bija tāds siltums un miers, jo šī diena bija tikai mūsu un arī laiks mīlēja mūs. Izgāju ārā, visur valdīja steiga. Viens skrēja garām, kaut ko meklēdams, otrs nevarēja atrast savu šlipsi uzvalkam, trešais skrēja uz virtuvi, ceturtais jau rosījās ap kāzu auto, pielabodams noformējumu uz kapota, un man bija patīkami vērot visu, kā tas notika, jo galvā bija doma: redz, ko mēs, divi mīlētāji, esam radījuši — steigu, stresu citiem cilvēkiem, kas cenšas un pūlas tikai tādēļ, lai mums viss būtu neaizmirstams. Tas bija ļoti jauki un patīkami. Aizsteidzos pie friziera, bet mans topošais vīrs tikmēr jau ģērbās un taisījās pēc līgavas pušķa uz pilsētu! Satikāmies ceļā. Es braucu mājup no friziera, bet viņš uz pilsētu pēc pušķa. Smaidīdams mans topošais vīrs sūtīja gaisa skūpstu, kas manai sirdij lika pukstēt vēl straujāk. Atbraucu mājā un sāku ģērbties, saucu palīgā nākamā vīra māsu, jo vienai bija grūti sataisīties. Kad biju gatava, pavēros spogulī un jutos brīnišķīgi, jo tas brīdis tuvojās. Ārā izdzirdēju troksni un lielu čalošanu, bija sākusies līgavu tirgošana — ar sultānu un pircēju. Vedējs vīram piedāvāja pirkt visādas meitas, bet vīrs bija izvēlīgs. Līdz nācu es un, izejot pa durvīm, redzēju, kā vīram iemirdzējās acis. Tās bija tik skaistas, un sejā uzreiz uzplauka smaids, un par mani viņš deva visu banku ar naudu! Kad sadevāmies rokās, viņš man ausī iečukstēja: „Tu esi tik ļoti skaista! Es mīlu tevi!” Tā mēs devāmies uz zagsu, rokās sadevušies, sēdējām automašīnā un smaidījām.

Nezinu, vai tā bija kāda zīme vai tikai sagadīšanās, bet viss šajā dienā bija pa septiņi.


Kad mūs sareģistrēja, mana sirds tā dauzījās, beidzot mēs bijām viens vesels, vīrs un sieva. Visa kāzu diena pagāja tik skaisti... Visur, kur braucām, spīdēja saule, bet, paveroties apkārt, bija tik tumši mākoņi, varēja redzēt, ka citur gāž lietus, bet mums spīdēja saule. Braucām meklēt septiņus tiltus. Sēdējām mašīnā, joprojām sadevušies rokās, un es visu laiku smaidīju, nezinu, kāpēc... Vienkārši sēdēju un smaidīju... Sirdī bija tāds prieks un laime. Pavēros vīrā, un viņš arī smaidīja, skatījās ārā pa logu, un seju rotāja smaids. Meklēdami septiņus tiltus, pa ceļam satikām septiņus stārķus. Nezinu, vai tā bija kāda zīme vai tikai sagadīšanās, bet viss šajā dienā bija pa septiņi. Pat šķīvis, ejot svinību vietā, saplīsa septiņos gabalos! Īstenībā interesanti, jo septiņi ir mans mīļākais skaitlis!

Kāzas bija vienkārši burvīgas! Daudzreiz pieķeru sevi pie domas, ka vēlētos to dienu izdzīvot vēl un vēl, atgriezties tajā dienā, jo tā bija tik īpaša... Mēs bijām galvenajās lomās, un viss notika tikai par un ap mums! Tā sajūta ir tik apburoša... Novēlu katrai sievietei izdzīvot savu Laimes dienu, jo katra no mums to ir pelnījusi. :)

Rakstu iesūtījusi Pūkainīte



2 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk