Ko darīt, ja tavs bērns zog? 6

 04. augusts 2009 11:50 Speciālista viedoklis  skatījumi: 10529

Vismaz reizi mūžā kaut ko nozagt pamēģina lielākā daļa bērnu, bet tikai nedaudzi zog pastāvīgi. Lietu paņemšana, kas pašam nepieder, mazam bērnam ir ļoti parasta, un tai nav nekāda sakara ar noziedzīgu rīcību. Bērns kaut ko ļoti vēlas, ierauga kāroto lietu kādam citam un vienkārši paņem.



Foto: Viktorija Kuprijanova, www.bernufoto.lv


Izpratni bērnam par to, kas ir mans un kas tavs, vajag veidot pamazām, vecākiem tā ir jāattīsta. Šajā procesā nepieciešams daudz sapratnes un mīlestības pret bērnu. Kādas lietas paņemšanas dēļ viņu nedrīkst tūlīt nodēvēt par zagli. Bērnam pamazām jāmāca, ka nevar visu, kas patīk, vienkārši paņemt.
Arī tad, kad bērni jau var atšķirt jēdzienus „mans” un „tavs”, kārdinājums pēc kaut kā var būt tik stiprs, ka tas ir stiprāks par bailēm no soda. Ja šī vēlēšanās, no vienas puses, ir ļoti stipra, bet, no otras puses, netaisnības apziņa jau ir attīstījusies, tādi bērni var savu pārkāpumu izstumt no apziņas un aizmirst. Viņi spēj ar pilnām tiesībām apgalvot, ka nevarot atcerēties un iedomāties, kā tā lieta, par kuru ir runa, nonākusi viņu kabatā.

Liels skaits bērnu, kas pieķerti zogam atkārtoti, nāk no ģimenēm, kurās trūkst siltuma gan vecāku savstarpējās attiecībās, gan abu vecāku attieksmē pret bērnu.

Atkārtotas zādzības vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem uzskatāmas par paaugstināta riska faktoru bērna turpmākām noziedzīgām darbībām, kuras jau saistītas ar izskatīšanu tiesas zālē. Atkārtotas zādzības liecina, ka bērnam ir emocionālas problēmas. Tad tiek izskatīts arī jautājums, vai bērnam nav kleptomānija, kas ir psihiatriska diagnoze. Liels skaits bērnu, kas pieķerti zogam atkārtoti, nāk no ģimenēm, kurās trūkst siltuma gan vecāku savstarpējās attiecībās, gan abu vecāku attieksmē pret bērnu. Bērni parasti zog, ja nav pietiekami saņēmuši vecāku mīlestību un uzmanību.
Kad zagšanas problēma saasinās, vecākiem cīnīties ar to ir vieglāk, ja viņi liek bērnam pierādīt savu nevainību, nevis paši cenšas pierādīt bērna vainu.

Pazīmes
Ievērojamais psihologs Džeroms Keigens izvirza piecas pazīmes, kuras liecina, ka nākotnē pusaudzis pakļauts riskam tapt krimināli sodāmam:
•     bērnam skolā ir nemainīgi vājas sekmes mācībās,
•     ģimenes locekļu savstarpējās attiecības balstītas uz lamāšanos un vardarbību,
•     bērns viegli pakļaujas vienaudžu spiedienam un pieņem barā valdošās morāles normas,
•     bērns ir nemitīgi tendēts pierādīt savu bezbailību un uzņemties nevajadzīgu risku,
•     bērns audzis ģimenē, kurā noziedzīga rīcība, svešas mantas piesavināšanās tiek uzskatīta par normu.

Neaizmirstiet, ka zagšanu vismaz reizi mūžā izmēģinājis gandrīz katrs bērns. Tāpēc ierindot viņu zagļu kategorijā būtu pārspīlēti. Tā vietā vecākiem vajadzētu darīt bērnam zināmu, ka zagt nav labi, pamatojot, kāpēc.


Kā rīkoties
•     Sacīt: „Ja tu kaut ko vēlies (saldējumu, konfektes u. c.), paprasi man.”
•     Pavisam maziem bērniem, kuri citādā ziņā ir pavisam normāli, pietiek pateikt, ka zagt nav labi: „Šī rotaļlieta nepieder tev. Nedrīkst aiztikt to, kas nav tavs.”
•     „Ja cilvēks veikalā paņem lietu, par kuru nav samaksājis, to sauc par zagšanu. Noliec to atpakaļ plauktā.” Ja bērns noliedz, ka kaut ko ņēmis, vajag bez emocijām, neitrālā tonī minēto atkārtot.
•     Lai ieaudzinātu bērnā godīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli, vajadzētu izmantot jebkuru sadzīves situāciju. „Es tagad ievēroju, ka kasiere man izdeva vairāk naudas, nekā vajadzēja. Aiziesim vēlreiz pie kases, lai šo naudu viņai atdotu.”
•     „Šī nauda domāta viesu apkalpotājiem. To pirms aiziešanas atstāja cilvēki, kuri pie mūsu galdiņa ēda pirms mums. Tā kā šādā situācijā to mierīgi varētu paņemt kāds cits, pārliecināsimies, ka to patiešām saņem cilvēks, kuram tā domāta.”
•     Ja bērns kaut ko ļoti iekārojis, ļaujiet viņam saprast, ka jūtat viņam līdzi, tajā pašā laikā darot bērnam zināmu, ka zagt nedrīkst. „Es redzu kabatā to balonu, kuru apskatījām veikalā. Es zinu, ka tev to ļoti gribas, bet zagt nedrīkst. Tāpēc iesim un atdosim to veikalā atpakaļ.” Ja bērns atsakās atdot balonu, tad tas jāpaņem pašiem un jānoliek vietā.
•     Ja zādzības atkārtojas un kļūst nopietnākas, bērnu vajag sodīt. Ja reizēm bērnam pēc zagšanas izdodas no soda izvairīties, cīnīties ar šo netikumu kļūst jau grūtāk. „Šī šonedēļ ir jau trešā reize, kad es manu, ka no maka tiek paņemta nauda. Divās pirmajās reizēs vainīga/s izrādījies tu. Tā kā es vairs nevaru tev uzticēties, man jādomā, ka tu to paņēmi arī šoreiz. Ja tu nevarēsi pierādīt, ka neesi to ņēmusi/is, tu par sodu nevarēsi skatīties iemīļoto filmu.”
•     Paudiet savas emocijas: „Es tev lūdzu neaiztikt..., tagad esmu dusmīgs un vīlies tevī.” Bērns jutīsies slikti un vēlēsies izpirkt savu vainu.
•     Godīgu rīcību nevajadzētu atstāt neievērotu, bet gan bērnu par to uzslavēt: „Šie cepumi visu laiku atradās uz virtuves galda, bet tu tos neaiztiki, kaut arī tev tie ļoti garšo. Tu zināji, ka tie domāti viesībām. Tas liecina, ka esi godīgs/a un tev var uzticēties.”
•     Vecāki var palūgt iedomāties, kā bērns justos, ja draugs paņemtu viņa mīļāko rotaļlietu vai mīļāko dzīvnieku.
•     Vecāki bērni jāizjautā par viņa motīviem un viņa atbildes jāuztver ļoti nopietni. Bērnam jājautā, kas būtu darāms, lai viņš vairs nezagtu, un šādā izpratnē ar viņu jāvienojas.
•     Ja nozagta lielāka naudas summa, tad var teikt: „Tā kā šī nauda bija domāta kino apmeklējumam (ceļojumam, koncertam, saldumiem), mēs to neapmeklēsim (neēdīsim)!”
•     Var laikus bērnu iesaistīt iepirkšanās procesā, sākumā iepirkties kopā, tad jau uzticēt kaut ko nopirkt bērnam pašam. Tas radīs bērnam apziņu, ka viņam uzticas, viņš redzēs sevi „kā pieaugušo”.
•     Vēlams gādāt par iespēju naudu nopelnīt pašam, t. i., „nedot zivi, bet iedot makšķeri”.
•     Ja problēma ir tāda, ka bērns grib lielāku kabatas naudu, nevajag domāt, ka vecāki, palielinot to, atalgo bērnu par zagšanu, bet gan ar viņu vēlas pagaidu kompromisu. Tas varētu izskatīties šādi: bērns paskaidro, ka visi klasesbiedri saņem nedēļā trīs latus, bet viņam esot tikai viens lats. Kompromiss — vecāki varētu dot divus latus. Turklāt varam norunāt, ka turpmāk, kad viņš kaut ko vēlēsies, vispirms par to aprunāsies ar vecākiem. Tad kopīgi varēs izvērtēt, vai un kā šīs vēlmes piepildīt.

Ko bērnam nevajadzētu teikt
„Tu esi zaglis!” Neaizmirstiet, ka zagšanu vismaz reizi mūžā izmēģinājis gandrīz katrs bērns. Tāpēc ierindot viņu zagļu kategorijā būtu pārspīlēti. Tā vietā vecākiem vajadzētu darīt bērnam zināmu, ka zagt nav labi, pamatojot, kāpēc.
„Ko man ar tevi iesākt? Ārprāts! Ej uz savu istabu!” Ja zādzība izdarīta pirmo reizi un nozagtajai lietai nav īpašas vērtības, šādi komentēt bērna rīcību nevajadzētu. Turpretī, ja zādzības atkārtojas un sāk vecākus nopietni uztraukt, nevajadzētu mirkļa iespaidā bērnu impulsīvi sodīt. Tā vietā bērnam vajadzētu mierīgi pateikt, kāds sods par šādu rīcību gaidāms, un konsekventi to īstenot.
„Ja tu tā turpināsi, tu nokļūsi cietumā.” Tas, ko jūs bērnam sakāt, ir pareizi, bet neiedarbīgi. Bērni, kuriem zagšana draud kļūt par paradumu, nemēdz domāt par iespēju saņemt ilglaicīgu sodu.
Mazākiem bērniem nevajag prasīt: „Kāpēc tu tā izdarīji?” Bērns motivāciju vēl neapzinās, un tas var provocēt bērnu melot.
Ja jūs skaidri zināt, ka bērns ko nozadzis, nevajag jautāt: „Vai tu gadījumā nezini, kurš...?” Ja paši zināt atbildi, nevajag uzdot jautājumu.

Autors: Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs



6 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk