Kas mudina latvietes precēt ārzemniekus 29

 02. augusts 2009 11:40 Pieredze  skatījumi: 12880

Turku puisis paklausīgi šiverē latvietes biznesā, itālis asimilējies tā, ka brīvi runā latviski, mazs ķīniešu bērniņš ir latvietis līdz kaulam. Kas mudina latvietes precēt ārzemniekus — bailes no vientulības, eksotikas valdzinājums vai tomēr mīlestība? Un ko par to saka svešzemju vīrieši?



Dace, viņas vīrs itālis Enriko un dēls Dante. Foto: www.kasjauns.lv


To, ka esam stipras, skaistas un varenas, zinām ļoti labi. Vietējie vīrieši uz to skatās kā nu kurš — cits paklausīgi piekrīt, cits apsmaida, cits uzmet lūpu. Bet ārzemnieki ir viegli savaldzināmi. Viņi tik eksotiski pelēkus putnus kā latvietes redz reti. Tomēr — tos pašus sievišķīgos ieročus vien mēs izmantojam, tikai spēks tajos ir tāds — kā rūdījās tērauds...

Mēdz teikt, ka grūti diviem cilvēkiem sadzīvot — katram savs kosmoss. Bet ko darīt, ja otrs ir no citas galaktikas — audzis tik ļoti atšķirīgās tradīcijās, ka dažkārt šķiet — viņi pat elpo citādāk? Kad pirmā sajūsma par svešzemju putnu noplok, ir maz pāru, kuri dzīvo tik saskanīgi, kā cerēts. Kā teica viena no sievām — dzīvot ar ārzemnieku dažreiz ir interesanti, biežāk grūti, bet vēl biežāk — pavisam grūti... Cita domāšana un uztvere, cits priekšstats par lomu sadalījumu ģimenē, attiecībām ar radiem, draugiem, bērniem; galu galā — pilnīgi cits skatījums uz dzīves kārtību un cita vērtību sistēma. Pat visstiprākā mīla nespēj kalpot par nebeidzamu saistvielu, ja reizēm teju visa diena paiet, lai mīļotajam paskaidrotu un argumentētu, kāpēc es daru tā un nevaru darīt tā, kā gribi tu... Tā dzīvojot, noturēties kopā ir divtik grūti, varbūt pat neiespējami.
Tomēr pieredzes ir dažādas. Šoreiz — trīs stāsti, kad svešzemnieks saka: mana sieva ir latviete. Itālis, turks, ķīnietis. Trīs dzīves. Trīs noskaņas un pēcskaņas.

Enriko runāja franciski un itāliski, es — latviski, krieviski un angliski. Iztikām ar žestiem.


Latvijā tu būsi bomzis!
Eksotiska ir ikkatra internacionāla savienība, taču Enriko un Daces Pecoli duetu jo krāšņāku dara abu dzirksteļojošais temperaments, kā arī viņu nodarbošanās — viņi ir burvju mākslinieki. Pecoli mājās izskatās kā iluzionista dārgumu glabātavā. Viņu dēlēns Dante ik pa brīdim pienāk pie mums. Mēs pārtraucam sarunu, lai noskatītos kādu viņa rādītu triku, tad aplaudējam un smejamies.
“Ar Daci iepazināmies Vācijā, mazā pilsētiņā Lingenā, kurā notika Eiropas līmeņa seminārs,” stāsta Enriko. “Man tajā laikā bija sava teātra kompānija, kurā mācīju bērnus. Par Latviju nezināju neko — vienīgi tik daudz, ka trīs Baltijas valstis ir atdalījušās no Krievijas. Visa mana ģimene dzīvo Turīnā. Smuka pilsēta, bet nav atvērta jaunām biznesa iespējām. Universitātē mācījos Boloņā, esmu teātra režisors un aktieris. Itālijā strādāju arī par burvju mākslinieku.”
“Iznāca tā, ka aizbraucu uz Vāciju un satiku savu otro pusīti,” smaida Dace. “Seminārā bijām dažas meitenes no Rīgas, vienās vakariņās skatāmies — kādi džeki sabraukuši? Par Enriko (tad viņš bija tievāks) meitenēm teicu — it kā simpātisks ģīmītis, bet nu maziņš knariņš...”
Enriko smejas: “Otrā pusē sēdējām mēs ar draugu un darījām to pašu — vērtējām meitenes. — Kā tu domā?  — viņš jautāja par Daci. Forša meitene, es saku, bet par garu...”
“Tajā laikā man bija briesmīgs imidžs,” atceras Dace. “Lielas brilles, oranža, nograuzta čolka. Bet Enriko saka — viņš toreiz izlobījis mani no sīpola miziņām kā Šreks. Enriko runāja franciski un itāliski, es — latviski, krieviski un angliski. Iztikām ar žestiem. Viņš, kāpjot pa trepēm, man iebakstīja, sāka itāliski dziedāt, parādīja kādu triku...” Enriko smejas: “Dace teica, ka labi zinot vienu itāļu dziesmu no Albano un Rominas repertuāra — Feličita. Bet viņa to dziedāja ar tādiem vārdiem, ka es nesapratu, kas tā par valodu!”
“Kad nometne beidzās, vienīgais, ko Enriko bija iemācījies angliski, — non stop! Tā liekot manīt, ka grib turpināt attiecības,” stāsta Dace. “Bet es domāju — kā tad, es obligāti ticu itāļu puišiem, nu tik gaidīšu un cerēšu... Skaidrs, ka būs — čau, bambino! Bet tad... Viņš, mācoties dienu un nakti, bija apguvis angļu valodu un zvana — esmu tev noorganizējis darbiņu, brauc šurp! Viņš nokārtoja manu braukšanu uz Itāliju un pieņēma radikālus lēmumus — iemācījās angļu valodu, aizgāja no vecākiem, atrada dzīvokli... To visu — pusotra mēneša laikā. Tas liecināja, ka laikam taču viss ir nopietni... Es tolaik biju skolotāja, naudiņas nebija, par mēnešalgu varēju nopirkt kurpju pāri. Draugi aizdeva naudu, lai būtu atpakaļceļam — ja nu kas misējas... To viņam tikai beigās pateicu, tad viņš bija dusmīgs — kā, tu man neuzticējies?! Bet es viņu testēju, pētīju. Sākumā jau pārpratumi bija, dažādas kultūras tomēr... Piemēram, itāļi ar lielu vieglumu lieto vārdu kretīns. Tagad esmu pieradusi, bet tad man šķita, ka kretīns ir šausmīgi smags vārds. Otrs — es tolaik vispār nekrāsojos, jo pēc pārliecības biju tautumeita, man patika Iļģi. Bet Enriko teica — varbūt tu varētu kādreiz uzkrāsoties... Nē! Mēs, latvietes, ar savu dabisko, iekšējo skaistumu! Pat raudāju — ja nekrāsošos, vai tad viņam nepatikšu?!”
Te Enriko nevar nociesties: “Jā, bet tagad tu esi... kā veca Bārbija!”

 

Es tolaik vispār nekrāsojos, jo pēc pārliecības biju tautumeita, man patika Iļģi. Bet Enriko teica — varbūt tu varētu kādreiz uzkrāsoties... Nē! Mēs, latvietes, ar savu dabisko, iekšējo skaistumu!


“Vispirms sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā (starp citu, viņa mamma mani pirmā bildināja), pēc gada — Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā,” stāsta Dace. “Biju luterāne, un, lai varētu salaulāties, man nācās konvertēties. Enriko tas ne visai patika. Tagad mums ir puisītis Dante. Gribējām spēcīgu vārdu — kā Dante Aligjeri. Turklāt Dante sākas ar D — tāpat kā Dace — mamma svarīgāka, vai ne? (Dace šķelmīgi skatās uz Enriko) un beidzas ar E — Enriko. Mēs viņu it kā no abām pusēm sargājam. Kā jutos Enriko ģimenē Itālijā? Divējādi. Enriko mamma ir neapoliete — ļoti atvērta un ekstraverta, viņa mani pieņēma momentāni, un mēs tiešām esam uz vienas stīgas. Tētis ir vecāka gadagājuma, dzīvojis citās tradīcijās, noslēgtāks. Sākotnēji bija sajūta, ka viņš mani nepieņem. Iespējams, domāja — uzradusies izmantotāja no plašās Krievzemes, Austrumeiropas. Enriko ģimene ir turīgi cilvēki. Man nācās iekarot Enriko tēva mīlestību ar dažādiem gājieniem. Pirmais — aizbraucām dzīvot uz Latviju. Tēvs domāja: ahā, tātad viņa nebrauca šurp Itālijas dēļ. Un viens šaubu mākonis nozuda. Otrais — Enriko atbrauca uz Latvija ar vienu koferīti, sākām no mazumiņa. Ā, viņi dzīvo no sava darba, tātad uz manu naudu viņa necierē — vēl viena šaubu svītriņa nost... Tēvs bija atbraucis, kad es kā mājturības un kultūras vēstures skolotāja beidzu Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Nu viņš domāja — ahā, viņa mācās, nav muļķīte. Tā soli pa solītim es viņam pierādīju, ka arī Austrumeiropas cilvēki var apprecēties mīlestības dēļ! (Abi skaļi smejas.)
Gribu teikt, ka divu tautību savienība ir interesanta. Bet katram sanāk no kaut kā bišķi atteikties un pie kaut kā pierast. Un nebija tā, uzreiz — jā, precēšu nost, īstais un vienīgais. Pagāja laiks, kamēr visu izskenēju.

Un tagad slavens burvju mākslinieku pāris...
Citi brīnās: jūs 24 stundas dienā esat kopā. Bet, ja mēs jūtamies labi... Cik tad mums vispār ir dots no augšas šis kopā būšanas laiks? Ja vari to piepildīt optimāli – lieliski! Tas nu gan ir tiesa – itāļi vairāk lutina savas sievas. Tā ir vēl viens, ko testēju, — skatījos, kā Enriko brāļi un tēvs izturas pret savām sievām. Tas bija baigais rādītājs,” atzīst Dace.
“Piecdesmitajos gados Itālijā ģimenes bija ļoti stipras,” piekrīt Enriko. “Tagad visi cīnās par iztikšanu, domā gan par biznesu, gan ģimeni. Man ir trīs brāļi, visiem labs darbs, bet arī sievas ir aktīvas savā karjerā.”
“Enriko tēvs ļoti mīl savu sievu,” turpina Dace. “Viņa ir kā puķīte rozīte. Grib jaunas rotas un tērpus? Viņš — jā, jā, manai sievietei tas ir vajadzīgs. Es šajā jomā esmu ļoti pieticīga.
Taču ir kaut kas, ar ko nevarēju samierināties. Enriko tēva nostāja bija, ka sievietei jāklusē, jo “neviena sieviete nav inteliģenta”. Es ar viņu strīdējos. Teicu — atvainojos, vai jūs to sakāt par savu mīļoto sievu? Un vai Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nav inteliģenta? No vienas puses, tas viņam bija pārsteigums – kā tāda meitenīte var spuroties; no otras puses, man šķiet, viņam cīņas ar mani pat patika — tāds sportiņš!”
“Kādreiz Itālijā tiešām bija tā, ka sieviete strādāja vienīgi mājās,” atzīst Enriko. “Manai mātei visu mūžu ir bijuši cilvēki, kas palīdz tikt galā ar mājas darbiem, ar bērniem. Nu, ir itāļu sievietes, kurām tas patīk, un ir tādas, kurām nepatīk. Manai mammai patika. Bet tas vairāk raksturīgs vecajai paaudzei. Tagad visi vairāk domā par karjeru.”
“To redzēju arī viņu ģimenē — mamma organizē mājas dzīvi, strādā kā ezītis, bet tētis maksā,” atzīst Dace.
“Nevar pelnīt un vēl strādāt mājās,” uzskata Enriko. “Mēs bijām četri bērni, bija grūti. Pie mums vēl dzīvoja tante, maltītes vajadzēja gatavot septiņiem cilvēkiem. Trīs reizes dienā un vairākus ēdienus katrā ēdienreizē.”
Dace saka: “Enriko mamma gatavo visādus šedevrus — kā augstākās klases restorānā.” “Jā, tas mammai patīk. Bet man mājas darbi nepatīk, un Dace to zina. Dacei paveicies, ka neesmu tradicionāls itālis, kurš grib, lai sieviete sēž mājās,” nosmej Enriko.
“Starp citu, runāt itāliski man iemācīja vīramāte,” stāsta Dace. “Kad biju tur pusgadu nodzīvojusi, mani sāka kaunināt, ka vēl nerunāju, es teicu — momento! Es kā švamme sasūcu to valodu pa pilītei iekšā un tikai tad, kad jau pilēja ārā, sāku runāt brīvi. Vēl iepriekšējā vakarā viņa draugi ar mani runāja kā ar ābečnieku, es tikai māju ar galvu, bet jau nākamajā runāju normālā itāļu valodā. Tas viņiem bija pārsteigums.”
“Domāju, ka pirms desmit gadiem Dace kā sieviete bija ļoti laba. Viņai nepatika krāsoties, apkārties rotaslietām. Viņa bija naturāla... Bet tagad — pirkšu to un pirkšu šito...” smejas Enriko.
“Es jau tikai skatuves tēla dēļ, iekšēji esmu tā pati Anniņa,” smaidot taisnojas Dace.
“Itālijā daudziem patīk apģērbi ar vārdu, smuki gredzeni. Dace man patika, jo bija pieticīga,” jau nopietnāk piebilst Enriko. “Runa nav tikai par naudu un ekonomēšanu, man patīk mentalitāte. Kādreiz gan varbūt kļūst par traku — kad viņa saka: ekonomēsim piecus latus... Man Itālijā nemaz nebija viegli. Jā, laba ģimene, darbs, bet visu gribēju darīt pats, bez palīdzības.”
“Tētis viņam teica — Latvijā tu būsi bomzis!” iestarpina Dace.
“Viņš baidījās, ka braucu tik tālu,” atzīst Enriko. “Itālijā viņš būtu varējis kontrolēt situāciju. Forši, ka viņš tagad saprot, ka mēs darījām, kā gribējām. Bet Latvijā man uzreiz patika. Arī auksti nebija. Dažkārt šķiet, ka Turīnā ir aukstāk nekā Latvijā, jo tur ir augsts mitruma līmenis.”
“Mēs esam vīrs un sieva, mīļākais un mīļākā, kolēģi, draugi, čomi, garīgas būtnes. Tas ir svarīgi, ka vari izrunāties, ka vīrs ir draugs un garīgais balsts,” domā Dace. “Tas ir brīnums, ka esam tik tuvi, ka dažkārt mums viena un tā pati ideja iešaujas prātā vienlaikus,” piebilst Enriko.
“Ja viņa ko negrib teikt, es momentāni jūtu un mudinu — nu, saki — es zinu, ka kaut kas ir uz sirds! Protams, sanāk arī pastrīdēties. Mums abiem ir karstas galvas. Citreiz varam uzšvirkstēt no sīkuma.”
“Gadās arī absurdie strīdi,” tā Dace. “Piemēram, kad biju stāvoklī, nopietni sastrīdējāmies, no cik gadiem bērnam uzticēsim mājas atslēgas. Vai arī — kad būvējām māju, strīdējāmies, kurā pusē mūsu dēls turēs bārdas nazīti...”
“Vai Latvijā cilvēki nav pārāk noslēgti? Kad sāku dzīvot Latvijā, gāju uz dažādām aģentūrām un teicu, ka pārstāvu komisko iluzionismu. Man atbildēja — nē, Latvijas cilvēki ir intraverti, viņiem šis stils nepatiks. Tagad jau vienpadsmito gadu strādājam, un izrādās — patīk! Runājot par Itāliju, tā nemaz nav, ka Dienviditālijā cilvēki ir baigi atvērti. Mazajās pilsētiņās mafijas dēļ viņi ir ļoti noslēgti, pat tiešā nozīmē — lai ar kādu parunātos, logu atver tikai mazā šķirbiņā.”
“Attiecībās ir ļoti svarīgi, lai būtu kopīgas vērtības,” uzskata Dace. “Tad arī strīdiņi nav galīgi nekas. Bet, ja strīdi ir par fundamentālām dzīves vērtībām, tad ir „hana”, tad man šķiet – tur neko vairs nevar salīmēt.
Vai Enriko ir greizsirdīgs? Ir gan! Bet es nedodu iemeslu. Protams, ja aizbraucu kaut kur viena, viņš pārdzīvo... Bet arī es esmu greizsirdīga un esmu viņam pateikusi, ka nepiedošu pat vienu reizi. Tavas mantas lidos ne tikai no pirmā stāva... Es tās uznesīšu augšā un nolidināšu no otrā stāva!”  

Daces stāstu par kopdzīvi ar turku un Ilzes stāstu par mīlestību ar ķīnieti lasi šeit www.kasjauns.lv.

Autore: Sandra Landorfa, www.kasjauns.lv



29 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk