Randiņš nu jau trīsdesmit viena gada garumā...

 31. jūlijs 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 5274

„Pašā ziemas spelgonī februāra vidū, kad kolhoznieki visus darbus apdarījuši, gadu noslēguši un priecājas par padarīto, pāris lielu meitēnu nolēma piebiedroties kolhozniekiem. Tā teikt, sevi parādīt un citus aplūkot, un varbūt sirdi sasildīt,” raksta Indra, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībniece.



Foto: Laura Saliete


Garlaicīgais referāts un vienīgais smukais vīrietis

Ieradāmies pavēlu. Referāts jau bija sācies — kolhoza priekšsēdētājs monotoni uzskaitīja rezultātus un uzteica labākos. Gunta, kas tajā kolhozā bija dzimusi, klausījās ar interesi, bet man bija ļooooti garlaicīgi, jo arī redzēt neko nevarēja — mēs sēdējām pie durvīm papildvietās. Vienreiz jau visi pakauši bija nopētīti, līdz viens pagriezās profilā, un es ieraudzīju vīrieti (vienīgo redzamības zonā), pie kura tiešām skatiens aizķērās — uzvalks ar baltu kreklu un kaklasaiti, svaigi frizēts un gludi skūts, bet pats galvenais — bakenes, kas uzskrullētas radziņā. Uz vispārējā kolhoznieku fona šis vīrietis izskatījās, kā saules stariņš!
Pēc svinīgā koncerta, kuru klausījos jau diezgan neuzmanīgi, jo mazs satraukuma velniņš jau lēkāja pa pakrūti — iznāks? neiznāks?
 

Nu tad nāciet pie mūsējā!

Beidzot visi sasēdušies pie bagātīgi klātiem galdiem, muzikanti aizņēmuši skatuvi, zāle slīgst puskrēslā, un atskan pirmā deja, bet mans vakara sapnis — Jānis — nekur nav redzams. Veicot vispārēju izlūkošanu, Jāni atrodam foajē: ejam klāt, un Gunta mūs iepazīstina, piesakot, ka šī esot dāmu deja, Jānis neatsaka, un mēs ejam uz deju zāli.
Dejojam. Pēc dejas esmu nedaudz izbrīnīta, jo deja beigusies, bet mēs neesam pārmijuši ne vārda. Jau otrreiz šajā vakarā vajadzēja ņemt iniciatīvu savās rokās un tāpēc pajautāju: "Kā tagad pieklājība prasa: es vedīšu Jūs uz Jūsu vietu vai Jūs mani vedīsiet uz manu vietu?” Jānis atbildēja, ka viņam vēl šovakar nav atrasta vieta pie galdiņa.
“Nu tad nāciet pie mūsējā!” 

Un es ieraudzīju vīrieti, pie kura tiešām skatiens aizķērās — uzvalks ar baltu kreklu un kaklasaiti, svaigi frizēts un gludi skūts, bet pats galvenais — bakenes, kas uzskrullētas radziņā.

Otra pudele un trīs domas

Iekārtojāmies pie galdiņa ļoti omulīgi, sākās vispārējas sarunas, jo visi pazīstami (es sēdēju pie Guntas ģimenes), tikām arī līdz tostam. Jānis atnesa no bufetes plūmju punšu. Glāzītes bija lielas un mēs ar Guntu vienojāmies dzert uz pusēm. Es tiešām arī godīgi nodzēru pusi un atdevu glāzīti Guntai, un te nu dzirdu Jāņa balsi: "Šausmas! Šitik daudz dzert! Tā jau man būs jāiet pēc otras pudeles!”
Ja cilvēki stāsta, ka pirms nāves visa dzīve parādoties domās kā kinofilma, tad man ne visa dzīve, bet trīs domas, viena steidzīgāka par otru, nozibēja smadzenēs:
1) Ka vajadzētu piecelties, pateikt paldies par jauko vakaru un aiziet;
2) Sals ap mīnuss divdesmit, kājās kurpes (jo atveda mūs ar mašīnu), laukā tumšs (ap pusnakti), nav ne mazākā apjēga, uz kuru pusi mājas un pats galvenais kā svešinieku vidū atrast cilvēku, kas labprātīgi pamestu galdu, lai aizvestu mani mājās neprāts!
3) Jānorij apvainojums un, neko neizrādot, jāpaliek sēžot.
 

Tā arī izdarīju. Asaru pilnas acis, parunāt nevarēju, bet, par laimi, neviens manu apjukumu un asaras neievēroja, jo apkārt valdīja puskrēsla un jautrība. Tā arī nodejojām visu nakti un pat randiņu norunājām!
Randiņš ir ievilcies nu jau trīsdesmit viena gada garumā...

 

Iesūtījusi: Indra, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībniece

 

Citus kāzu stāstus un idejas skati sadaļā Noderīgi & interesanti/Kāzas


 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1088