Saderināšanās gredzens konfektēs

 28. jūlijs 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 6860

"Mūsu ģimenes lielais sākums bija maijā, kad pieteicās 3250 gramus smagā un 50 centimetrus garā meitiņa Kate. Pienāca ziema, kad ar Kati, kurai tobrīd bija septiņi mēneši, nokļuvām slimnīcā ar rota vīrusu un bronhītu. Un bija pagājusi nedēļa kopš kavējās mēnešreizes. Paņēmu kalendāru un skaitīju. Skaitīju vēlreiz… Kļūdas nebija — tiešām kavējas. Norakstīju to uz stresu, jo bērns slimnīcā, sistēmas, adatas... Pēc divām nedēļām bijām mājās. Es steigšus devos uz aptieku pēc grūtniecības testa. POZITĪVS!" stāsta Tauriņu ģimene, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībnieki.



Foto: no personīgā arhīva


Mani pārņēma panika un jautājums, ko lai tagad iesāk. Zvanīju mammai, izstāstīju. Bet ko darīja mamma? Smējās! Bet man smiekli nenāca un manam draugam arī ne! Dzīvojām vienistabas dzīvoklī, kur vēl otrs bērns?! Pēc garām un ilgām diskusijām nolēmām, ja reiz mazais ir pieteicies, tad tam tā arī bija jānotiek!

Bildinājums Ziemassvētkos
Pienāca Ziemassvētki, vieni no gada skaistākajiem svētkiem. Katru gadu šo dienu pavadām pie vīramātes, arī šis gads nebija izņēmums. Taisījāmies ceļā... Pēkšņi draugs nez no kurienes izvilka Rafaello konfekšu kasti un sniedza to man. Izbrīns, bet pieņēmu, pateicu paldies un vēru vaļā, jo pirms ceļa tieši gribējās uzēst kaut ko saldu. Sniedzos pēc konfektes, bet roka juta ko citu — ko apjomīgāku. Vilku ārā — lādīte. Atvēru to — iekšā gredzentiņš! Topošais vīriņš metās ceļos un lika gredzentiņu pirkstā… Tālāk devāmies pie vīramātes, kur ik gadu skaitām dzejoļus un apspriežam aizvadītā gada notikumus, ko esam paveikuši un kas vēl paliek uz nākamo gadiņu.

Laiks gāja, mans vēders auga un pirmdzimtā sāka mācīties staigāt. Tā pienāca maijs — meitiņas dzimšanas diena. Viņai palika gadiņš, tāpēc bijām lepni un pacilāti! Tajā pašā laikā man bija grūti, jo, vēderam augot, lielāka slodze mugurai, arī lielajai meitiņai joprojām patika pa rokām. Kāda maija dienā nolēmām, ka būtu jauki apprecēties, sākām meklēt pat gredzentiņus. Domāts — darīts, nākamajā dienā gājām uz dzimtsarakstu nodaļu pieteikt laulību. Datumu nolikām uz 27.jūniju, līdz ar to bija palicis mēnesis, lai visam sagatavotos! Turklāt nolēmām — vecākiem ne vārda!

Kāzu priekšvakaru katrs pavada atsevišķi
Sākās gatavošanās laiks. Gredzenu pasūtīšana bija pati svarīgākā no darbiņiem, kas bija jāizdara. Izvēlējāmies zeltu un sudrabu, kas iet kā žodziņš, turklāt katrs „žoga” dēlītis mijas zeltā un sudrabā, kas, mūsuprāt, apzīmēja mūsu ģimenes ligzdiņu!
Vēders auga lielumā ar katru dienu, tāpēc bija grūti sameklēt kleitu, bet tomēr izdevās! Kā nosaka tradīcija, vīrs manu kleitu un aksesuārus netika redzējis līdz pat kāzu dienai. Kāzu priekšvakaru, protams, pavadījām atsevišķi. Draudzene palika pie manis, topošais vīriņš - pie draudzenes vīra. Tā teikt, bijām samainījušies vietām!

Kāzās piedalās jaunais pāris, vedēji un bērniņi
Kāzu rīts. Steigšus uz frizētavu! Dodoties mājās no frizētavas, raudāju, jo frizūra mani neapmierināja, bet jāņem vērā, ka biju stāvoklī, un tanī laikā mani saraudināt bija tīrais nieks! Vilku kleitu, pucēju meitiņu, stress sāka pārņemt mani ne pa jokam! Stāvēju pie loga un elpoju svaigu gaisu, lai nomierinātos. Gaidījām taksometru, tas kavēja... Kad taksis beidzot veiksmīgi bija klāt, šoferītis, saprazdams situāciju, bija laipns un gatavs skriet ātri, lai mēs paspētu laikā!!!

 

Sākās runa, un nepagāja ne sekunde, kad es sāku raudāt! Asaras lija kā pupas, nevarēju tās valdīt!


Vīriņš bija apstulbis ne pa jokam, ieraugot mani kleitā, kurpēs un frizūrā!!! Sabučojāmies un es piespraudu puķīti no pušķa. Ceremonija varēja sākties. Iepriekš jokojām, ka tik nesākam smieties, bet viss izvērtās citādāk… Gājām pa zaļo paklāju, kāzu maršam skanot. Vedējiem pa vidu viņu meitiņa, mums pa vidu — mūsu! Sākās runa, un nepagāja ne sekunde, kad es sāku raudāt! Asaras lija kā pupas, nevarēju tās valdīt! Uz ceremonijas vadītāju vairāk neskatījos, tikai klausījos, jo asaras nepārstāja un nepārstāja birt…

Ceremonija bija galā, papīri parakstīti un nu oficiāli esam Tauriņu ģimene! Ārā fotografēšanās. Iekāpām taksī, vērām vaļā šampanieti. Es iedzēru malciņu, vedēji un nu jau vīriņš pa kārtīgai glāzei. Braucām uz Lido dzirnavām svētku vakariņās! Esot galamērķī un labi paēduši, apzvanījām radus — ziņojām vēsti, ka bērni nu ir precēti! Šoks visiem liels, pārdzīvojums arī, bet visi laimīgi! Septembrī bijām jau četri. Māsiņai tagad ir brālītis — Kristers!

Ģimenes bildes skati galerijā!
Iesūtījusi:
Tauriņu ģimene, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībnieki
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1088