Aurēlija Anužīte-Lauciņa lasa pasaku "Zalktis"

 24. jūlijs 2009 13:00 Pasaka  skatījumi: 7467

Latviešu tautas pasaka: Zalktis.

Var noklausīties arī pasakas audio versiju, teicēja: Aurēlija Anužīte-Lauciņa.

Klausīties pasaku



Ilustrators: Anna Pižova


 

Kādam saimniekam bijušas trīs meitas: divas bijušas skaistas, trešā - jaunākā - bijusi vēl skaistāka. Reiz tēvs uz pilsētu braukdams, atprasījis meitām, ko katra vēloties, lai no pilsētas pārvestu. Vecākā vēlējusēs vaiņagu, vidējā vilnanīti, bet jaunākā to, ko tēvs atpakaļ braucot, pirmo ceļmalā ieraudzīšot.

   Pilsētā tēvs nu nopircis vecākajai vaiņagu, vidējai vilnainīti un tad trešajā dienā braucis atpakaļ. Visu ceļu neredzējis nevienas dzīvas dvēselītes, bet līdz ko griezies mājā iekšā - ieraudzījis uz ceļa zalkti. To paņēmis priekš jaunākās meitas. Istabā tēvs izdalījis dāvanas - vecākajai iedevis vaiņagu, vidējai vilnanīti un jaunākai zalkti. Līdz ko jaunākā paņēmuse zalkti rokā, tā zalktis aptinies meičai gar kaklu. Savalkājuse zalkti ilgu laiku, tik tad zalktis atritinājies no kakla, kad meita rītos, vakaros gājuse pie avotiņa mazgāties - kamēr šī mazgājusēs, zalktis gulējis avotiņa malā, kā ritenis, bet tikko noslaucījusēs - tad tas tūlīt aptinies atkal ap kaklu.

   Reiz avotiņa malā notikuši brīnumi - kamēr meita mazgājusēs, slaucījusēs, zalktis tai aiz muguras pārvērties par daiļu jaunekli. Meita tīri sabijusēs, ieraudzīdama dzidrajā avotiņa ūdenī, ka aiz muguras daiļš jauneklis gadījies. Viņa pagriezusēs un prasījuse: "Daiļo puisīt, no kurienes nāci?"

   "Daiļā meitiņa, esmu tavs zalktis. Biju noburts, bet šodien mans laiks beidzies. Laime, ka tu mani valkāji gar savu kaklu, citādi ne mūžam nebūtu vaļā ticis. Še tev tagad, meitiņa, viena sakts un viens gredzens, paņem tos un solies man par līgaviņu. Es steigšos uz mājam pie tēva - ķēniņa - un lūgšos, lai viņš atvēl man precēties. Bet tik viena nelaime - man bail, ka ragana tev spītēdama, neatņem man atmiņu, neliek man tevi aizmirst. Ja tas notiktu, tad steidzies uz ķēniņa pili ar sakti un gredzenu. Sakts tad sprāgs trīs reizes un gredzens spīdēs saules spožumā."

 

 To teicis, daiļais ķēniņa dēls atstājis jaunāko meitu un aizsteidzies pie tēva, ķēniņa.
Jaunākā meita nodzīvojuse vienu laiku, otru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, otru dienu, bet ķēniņa dēla ne redzēt, ne dzirdēt. Meita sākuse baiļoties, ka tik ragana nav atņēmuse atmiņu. Viņa aizsūtījuse savu sunīti uz pili, lai noklausītos, apskatītos, kā pa pili iet. Sunītis attecējis atpakaļ un stāstījis: "Pēc trim nedēļām ķēniņa dēlam kāzas ar citu līgavu."

   To dzirdēdama, jaunākā meita pārģērbusēs vīriešu drēbēs, iebāzuse sakti, gredzenu kabatā, paņēmuse sunīti un steigusēs uz pili. Nogājuse tur un kaulējusēs, lai jaunais ķēniņš pieņemot viņu par sulaini. Ķēniņš to pieņēmis. Bet trešā dienā citi sulaiņi iegājuši pie jaunā ķēniņa un stāstījuši - viņiem esot parādījies sapnī, ka jaunais sulainis neesot vis vīrietis, bet sieviete. Jaunais ķēniņš atteicis: "Es gan to neticu, bet ja nu tā sakiet, tad izmēģināšu šitā - vakarā nobēršu priekšnamā zirņus un likšu jaunajam sulainim man vakariņas nest. Par zirņiem ejot, sulainim būs jākrīt un tad nu dzirdēs - ja būs vīrietis, tad krītot nospļausies, ja sieviete, tad iebļausies."

   Sunītis pie durvīm noklausījies šo noruņu. Tas ietecējis pie jaunākās meitas - sulaiņa un izteicis visu. Vakarā pa zirņiem kāpjot, jaunākā meita - sulainis, tīši nospļāvies. Citi sulaiņi to dzirdēdami, tūlīt teikuši: "Ir gan vīrietis! Eij nu, tici sapņiem!"
   Drīzi trīs nedēļas bijušas pagalam. Tā kā rītu ķēniņa dēlam bija jābūt kāzas. No rīta ķēniņa dēls iesēdies ar savu otru līgavu karītē, paņēmis jaunāko sulaini uz buku un braucis laulāties. Uz ceļa sulainim sakts vienreiz sprāguse. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaini, vaj nesalūza rati?"

   "Ne, ne, mīlestība salūza!" sulainis atbildējis.

   Uz ceļa sulainim sakts otrreiz sprāguse. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaini, vaj nesalūza rati?"

   "Ne, ne, mīlestība salūza!" sulainis atbildējis.

   Uz ceļa sulainim sakts trešo reizi sprāguse. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaini, vaj nesalūza rati?"
    "Ne, ne, mīlestība salūza!" sulainis atbildējis.

   Pie laulībām sulainis uzmaucis to gredzenu uz pirkstu, ko ķēniņa dēls toreiz pie avotiņa iedevis un tad nostājies ķēniņa dēlam aiz muguras. Līdz ko nu laulības sākušās, tā gredzens spīdējis saulītes spožumā. Ķēniņa dēls tūlīt pagriezies, paskatījies uz gredzenu, paskatījies uz sulaini un uz reizi kā zvīņi nokrituši tam no acīm - tas pazinis savu īsto līgaviņu un atminējies, ko toreiz solījies. Nu licis pārģērbties, un apprecējis īsto līgavu, kurai pie avotiņa solījies.

   Abi dzīvojuši laimīgi jo laimīgi.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk