Teicu, ka būs dvīnīši. Un ir!

 04. februāris 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 16182

Bērnam pavisam noteikti nebijām gatavi. Es nebiju. Viņam bija patstāvīgs darbs jau vairāk kā 5 gadus. Bijām runājuši par bērniem, bet noteikti tos vēl neplānojām, man taču bija jāpabeidz vidusskola.



Foto: Shutterstock.com


Vidusskolniece

Biju 12 klases skolniece, nesen aiz muguras 1. septembris... Mēs ar draugu kopā bijām nepilnu gadu, nu nav jau diez ko ilgi.. Nesen bijām atgriezušies no ceļojuma pa Itāliju, kur bijām kopā ar tautisko deju kolektīvu. Bet...  tā nu sanāca, ka man izpalika mēnešreizes. Un tad jau es sapratu, ka nav labi. Nopirku veselus divus grūtniecības testus, ja nu nepareizi rāda... Un abos parādījās divas svītriņas. Es izgāju ārā, draugs nāca līdzi. Sēdēju ārā un tikai raudāju, raudāju un raudāju. Teicu, ka negribu. Draugs, protams, gribēja bērniņu, bet nelika man izvēlēties vai nu attiecības ar bērniņu, vai attiecību bez bērniņa nebūs. Man bija tik grūti. Pēc pāris dienām pateicu, ka bērniņš būs. Draugs bija tik priecīgs. Tā nu sākās garais, bet tajā pašā laikā īsais grūtniecības un bērniņa gaidīšanas laiks. :)

Nopirku veselus divus grūtniecības testus, ja nu nepareizi rāda... Un abos parādījās divas svītriņas.

Pirmā ultrasonogrāfija
Pienāca pirmā USG reize. Biju patīkami satraukta. Draugs līdzi netika, jo viņam bija  jāstrādā. Pirms tam viņam vairākas reizes jokojoties biju teikusi, ka mums būs dvīnīši. Viņš teica nevar tā būt, jo mums nevienam rados dvīnīšu nav. Bet tā jau laikam bija mana topošās mātes intuīcija, jo daktere man teica, lai paskatos monitorā… Un tad es ieraudzīju divus, tādus mazus punktiņus, kas peld… Man palika karsti un es atgūlos. Tas bija liels pārsteigums. Vēlāk draugam mājās teicu: „Uzmini, kas mums būs!” Viņš: „Puisītis.” Teicu, ka nē. Viņš: „Nu tad meitenīte.” Es atkal - nē. Viņš bija ļoti izbrīnīts: „Kas tad?” Kad pateicu, ka dvīnīši, viņš no laimes bija gatavs visu pasauli apņemt. Tad mums sekoja daudzās reizes slimnīcās, saglabāšana. Piecus mēnešus no gandrīz deviņiem es nogulēju slimnīcā. Divas nedēļas pirms dzemdībām mani izlaida no slimnīcas. Ar bērniņiem viss bija kārtībā, sirsniņas veselas un arī viss pārējais.

 

Lēkme

Nepacietīgi gaidījām to mirkli, mazākā sāpīte lika domāt, ka drīz sāksies, bet nekā. Tas bija klusums pirms vētras. Man bija ļoti liels vēders, nevarēju ar draugu vienā gultā sagulēt tāpēc aizgāju uz otru istabu gulēt. Mazliet sāpēja galva. Mani tas nesatrauca, jo man galvassāpes ir ierasta lieta. No sākuma nepievērsu uzmanību, bet kad sāka sāpēt stiprāk sāku satraukties. Negribēju draugu celt augšā, viņam nākamajā dienā bija uz darbu. (Vēlāk viņš man to pārmeta, ka viņu necēlu). Iedzēru paraceptamolu, bet sāpes nerimās, tās tikai pieņēmās spēkā. Kas beidzot nolēmu iet pēc palīdzības, sāpes jau bija tik trakas, ka neko nesapratu. Ieskrēju galdā, jo man rādījās, ka galds stāv citur, ieskrēju skapī ar savu lielo vēderu, sāku no bailēm raudāt, jo zināju, ka nav labi. Beigās uzticējos tikai savām rokām un taustei. Tiku līdz vīram, teicu, ka mums nav labi. Viņš piecēlās un tad es jutu, ka tūlīt vemšu. Teicu, lai palīdz man tikt līdz tualetei, bet ceļš līdz tai man jau vairs nebija miglā tīts vai ar halucinācijām, bet biju GALĪGI akla. Protams, novēmu garām podam.

Ieskrēju galdā, jo man rādījās, ka galds stāv citur, ieskrēju skapī ar savu lielo vēderu, sāku no bailēm raudāt, jo zināju, ka nav labi.

Reanimācija
Pēc vemšanas neko vairs neatceros līdz brīdim kad uz pāris sekundēm pamodos reanimācijā. Vīrs bija mūs nonesis līdz mašīnai un aizvedis uz slimnīcu. Tika izsaukti pieci ginekologi naktī uz slimnīcu, ķirurgi, anesteziologi. Daktere vīram teica, vēl piecas minūtes un es būšu mirusi. Viņš, protams, parakstīja dokumentus operācijai. Man bija eklampsijas (nepārprotiet - tā nav epilepsijas) lēkme, kas var būt tikai grūtniecēm. No  rīta dvīnīši bija 4:35 un 4:36 klāt. Es gulēju reanimācijā. Trīs dienas nogulēju pilnīgā bezsamaņā pieslēgta pie aparātiem. Ar to vēl viss nebeidzās. Kad trešajā dienā pamodos ieraudzīju, ka man nav vairs vēdera. Jautāju sanitārei, kur mani bērniņi. Viņa man, ņemot vērā, ka vēl guļu reanimācijā, necilvēciski atbildēja: „Nesatraucies, viens bērniņš ir vesels un ar tēti guļ palātā, bet otrs ir Rīgā reanimācijā.” Es momentā atslēdzos. Vēl veselu diennakti nogulēju. Man pat tagad birst asaras, jums rakstot… Otram bērniņam izrādās bija ļoti smaga iedzimta sirdskaite. Pēc dzemdībām viņu uzreiz pārveda uz Rīgu. Paši dzīvojam Valmierā. Man tikai pēc nedēļas bija spēks paņemt bērniņu rokās. Tētis bija Rīgā pie otra bērniņa. Pēc divām nedēļām viņu izrakstīja.

 

Dēliņi
Mazuļi bija tik maziņi un mīļi.. Vēl tagad ir!! :) Vienīgā atšķirība, viņiem jau ir 3 gadiņi un 8 mēneši. Un viņi piedzima likumsakarīgā dienā – 1. jūnijā. Bērnu aizsardzības dienā. :) Mēs esam ļoti laimīga ģimene. Bērniņam, protams, ir jāapmeklē ārsti, un gatavojamies operācijai, bet viņš ir tik dzīvespriecīgs. Un tas mūs visus dara laimīgus. Viņu smiekli. Un es ne par 0.00000000001%  nenožēloju, ka man viņi ir. Zinu, ka visu mūžu nožēlotu, ja man viņu nebūtu! Un jā - Viņus sauc Ralfs un Raivo..... Lāči!!!  :))

 

Iesūtījusi Anda Anna Pētersone



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk