Viņš atrada mani pēc sludinājuma

 21. jūlijs 2009 17:00 Pieredze  skatījumi: 11404

Kurš netic mīlestībai no pirmā acu skatiena? Šie konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā  dalībnieki viens otru iemīlēja vēl pirms satikšanās klātienē, jau pirmajā randiņā izskanēja bildinājums, pēc otrā randiņa viņi sāka dzīvot kopā, bet pēc diviem mēnešiem pieteicās abu mīlestības bērniņš...



Foto: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv


Slapjais oktobris un visapkārt valdošais pelēkums atstāja savu iespaidu arī uz mani. Šķita, ka dzīve ir apstājusies un pati esmu iekritusi kaut kādā sev neizskaidrojamā apātijā, kurā spēju tikai eksistēt. Man likās, ka neprotu vairs dzīvot, drīzāk velku sev dienas līdzi.
No pelēkuma mani nespēja pasargāt pat interesantais darbs, ko nupat biju sākusi stradāt. Tik ļoti vēlējos kādu plecu, kuram skumjās piekļauties! Izslāpusi pēc dzīves un izmisuma dzīta, vēlējos iepazīties un klusībā cerēju, ka satikšu kādu, kas varbūt ienesīs gaišumu un prieku manā ikdienā. Tāpēc oktobra beigās aizpildīju iepazīšanās anketu un nosūtīju IEVAS Stāstiem. Man par patīkamu pārsteigumu jau nākamajā dienā pēc žurnāla iznākšanas zvanīja kāds puisis, kurš, šķirstīdams mammas žurnālu, esot uzgājis manu sludinajumu. Vēl šodien atceros, viņš piezvanīja 2006. gada 21. oktobrī. Puisis šķita pārliecināts, jo uzreiz teica, ka vēlas ar mani iepazīties. Saruna ritēja raiti un par visdažādākajām tēmām, un šķiet, ka loģiski nonācām pie nākamā soļa - sarunājām randiņu. Viņš ierosināja tikties, un es, ne mirkli nešauboties, piekritu.

Izslāpusi pēc dzīves un izmisuma dzīta, vēlējos iepazīties un klusībā cerēju, ka satikšu kādu, kas varbūt ienesīs gaišumu un prieku manā ikdienā.

 

Ik dienu gaidīju no viņa kādu ziņu, telefona zvanu vai īsziņu, un šķita, ka sāku jau iemīlēties svešiniekā. Dažbrīd sevi klusām norāju, ka muļķīgi būtu iemīlēties puisī, ar kuru tikai dažas reizes esmu sazvanījusies. Tobrīd tik ļoti gribēju kādam pieķerties, taču tajā pat laikā mans veselais saprāts signalizēja: piesargies, jo vari nodarīt sev pāri! Taču, kā vēlāk atklājās, arī nepazīstamais puisis bija manī samīlējies līdz ausīm jau tad, kad sazvanījāmies. Tikai sargādamies otru aizbaidīt, par savām jūtām abi klusējām. Lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, sarunājām, ka pirms mūsu tikšanās apmainīsimies fotogrāfijām, taču es viņa foto saņēmu tikai nākamajā dienā pēc mūsu pirmā randiņa. Tomēr tas, ka laikus nesaņēmu bildi, mani neatturēja ar Aini tikties.

Kad bijām pacēlušies gaisa tramvajiņā virs koku galotnēm, Ainis mani pārsteidza - nometās ceļos un lūdza, lai kļūstu viņa sieva.

 

Jau mūsu pirmajā randiņā atklājās, ka Ainis ir ļoti pacietīgs. Pirms tikšanās vēlējos labi izskatīties, tādēļ jau iepriekš pieteicos pie friziera un manikīra speciālista. Taču kavējās sabiedriskais transports. Zvanīju Ainim, lai brīdinātu par kavēšanos, bažījos ka puisis būs vīlies un nodomās, ka patiesībā velku laiku un nevēlos ar viņu tikties. Taču Ainis pārliecinoši atbildēja " Ja vajadzēs, gaidīšu kaut vai piecas stundas!" Bija tik patīkami dzirdēt, ka vējainā rudens dienā kāds gatvs mani gaidīt! Uz norunāto tikšanās vietu - pie " Laimas pulksteņa - sapucēta teju vai atlidoju, taču ar pusotras stundas nokavēšanos. Bet viņš mani gaidīja! Kaut arī Ainis nebija vienīgais puisis placī ap pulksteni, uzreiz zināju, kurš no viņiem ir ĪSTAIS. Pirmo reizi satiekoties, mums nebija nekāda mulsuma, šķita, ka esmu pazinusi Aini jau veselu mūžību. Nolēmām, ka brauksim uz Siguldu, pareizāk sakot, to piedāvāju es, jo rudens, lietus un radiņš, man ļoti asociējās ar Siguldu un romantiku. Nepārtraukti čalojām. Es ik pa laikam atvainojos, ka liku viņam salt pie " Laimas pulksteņa", bet Ainis smaidīdams atbildēja, ka bijis vērts ilgi gaidīt. Viņš vairākas reizes atkārtoja, ka esmu tik jauka, ka viņam ir tik labi ar mani kopā, ka viņš vēlētos, lai tā būtu mūžīgi... Tobrīd gan uztvēru to kā koķetēriju un atbildēju ar to pašu.

 

No pārsteiguma man noreiba galva, un es skaļi jautāju: vai tiešām tas notiek ar mani?

Kad bijām pacēlušies gaisa tramvajiņā virs koku galotnēm, Ainis mani pārsteidza - nometās ceļos un lūdza, lai kļūstu viņa sieva. No pārsteiguma man noreiba galva, un es skaļi jautāju: vai tiešām tas notiek ar mani? Gaisa tramvajiņā bijām mēs divi un sieviete, kas pieskatīja vizināšanās procesu. Viņa smaidīja. Vietu un laiku bildināšanai Ainis bija izvēlējies brīnišķīgu. Es burtiski lidoju. Tā kā Ainis nedzīvo Rīgā, pēc garajām pastaigām pa Siguldu viņš palika pa nakti pie manis. Šķiet, ikviens, kurš tajā dienā palūkojās uz manu pusi, redzēja, ka lidinos mazliet virs zemes. Viss pēkšņi bija kļuvis tik skaists un brīnišķīgs! Pat lietus, kas visu mūsu pastaigas laiku Siguldā smidzināja, netraucēja baudīt brīnišķīgus mirkļus. Kailie koku zari neuzdzina šermuļus kā citkārt, un mēs ar prieku bridām pa krāsainajām lapām. Laiks līdz mūsu nākamajam randiņam vilkās kā mūžība, skaitīju dienas, stundas, kad atkal varēšu sēdēt Ainim līdzās, lūkoties viņam acīs, sajust viņa roku pieskārienu. Man atkal gribējās dzīvot! Nākamajā tikšanās reizē iepazinos ar viņa vecākiem, jo drauga ģimene bija atbraukusi uz Rīgu skatīties mūziklu. Var teikt, ka kopš otrās tikšanās reizes mēs sākām dzīvot kopā. Neviens nepārmeta, ka viss notiek pārak ātri, arī mums pašiem tā nelikās. ja kāds skeptiķis man ko tādu teica, atbildēju, ka pietiekami esmu VIŅU gaidījusi un tagd, kad esmu satikusi savu ĪSTO, netaisos viņu laist vaļā.

Var teikt, ka kopš otrās tikšanās reizes mēs sākām dzīvot kopā. Neviens nepārmeta, ka viss notiek pārak ātri, arī mums pašiem tā nelikās.

Ainis atrada darbu Rīgā, mēs ik dienu varējām baudīt viens otra sabiedrību: daudz kur gājām kopā, daudz runājām, taču es joprojām visu laiku biju izslāpus pēc sava mīļotā, vēlējos vēl biežāk viņu samīļot, vēl tuvāk pieglausties... un būt vienmēr blakus. Smejoties teicu Ainim, ka ar savu lielo mīlestību viņu aizbaidīšu. Bet viņš man atbildēja, ka vēl nekad mūžā nav piedzīvojis tik skaistas jūtas. Mūsu mīlestības bērniņš pieteicās jau otrajā kopdzīves mēnesī, taču uzzinājām par to 14. februārī – Mīlestības dienā. Lai cik dīvaini tas varbūt kādm liktos, mēs jau pirmajā kopdzīves mēnesī runājām, ka gribētu bērniņu, sapņojām par mūsu dzīvokli, ko noteikti pirksim. Kad man radās aizdomas par grūtniecību, to tūdaļ izstāstīju savam mīļotajam, un viņš smaidīdams atbildēja: cik jauki, ka es būšu tētis! Tā kā abi vēlējāmies, lai bērniņš pasaulē nāk īstā ģimenē, kur mamma un tētis ir precējušies, svelmainā un skaistā 28. jūlija dienā svinējām kāzas. Saaicinātie radi un draugi nespēja noticēt, ka mūsdienās joprojām gadās tādi brīnumi – tik ātri uzplaukst skaista mīlestība. Visu gūtniecības laiku tiku lutināta un ucināta. Ainis par mani tā rūpējās, tik ļoti uzpasēja, ka dažbrīd sāka šķist - esmu slimniece, nevis grūtniece. Par spīti maniem centieniem pārliecināt viņu, ka iepirkumu maisiņu pati varu atnest no veikala, viņš vienmēr visu nesamo atņēma un lika būt ļoti uzmanīgai pret sevi un gaidāmo bērniņu. Es nebiju  nekāda cimperlīgā grūtniece, jo mani nemocīja nelaba dūša, nekritu ģībonī, tieši otrādi, visu laiku jutos kā uzlādēta baterija, un citiem atlik vien nobrīnīties par manu neizsīkstošo enerģiju. Un 27. septembrī piedzima mūsu dēliņš! Visi pārdzīvojumi un dzemdību sāpes ir pupu mizas salīdzinājumā ar to bezgalīgo laimes izjūtu, kad skaties uz trauslo dzīvībiņu un sava mīļotā acīs redzi laimes asaras...
 

Iesūtījusi: Diāna Belugina, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībniece

Vairāk par konkursu lasi šeit.

 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk