Vieglās dzemdības

 03. februāris 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 32581

Par savu brīnumaino piedzīvojumu nolēmu uzrakstīt tādēļ, lai pārliecinātu topošos vecākus par to, ka vieglas dzemdības var būt katras sievietes izvēle. Lai izvairītos no vēlākiem pārmetumiem, tad uzreiz piebildīšu, ka šis apgalvojums, protams, attiecas uz visiem tiem gadījumiem, kad grūtniecība noritējusi normāli, bez liekiem sarežģījumiem. Bet sākšu no paša sākuma...




Sākums

Kopš mūsu kāzām bija pagājis jau vesels gads, un mūsos abos bija sākusi briest doma, ka pienācis laiks mazulim. Drīz vien pēc šīs apņemšanās mazais brīnums arī pieteicās. Lai arī to bijām gaidījuši mēs abi, pēc priecīgās vēsts saņemšanas mani pēkšņi pārņēma nepārvaramas bailes, bailes par gaidāmajām dzemdībām. Šīs bailes man neļāva pat mierīgi iemigt. Divas nedēļas pēc tam, kad biju ieraudzījusi sava mūža pirmās divas svītriņas, man sākās spēcīga asiņošana, bija maza cerība, ka grūtniecība būs vēl saglabājusies. Asaru jūra... Vai nu būs jāgaida pus gads, pirms atkal varēsim mēģināt? 

Beidzot pienāca diena ārsta vizītei, uz kuru devos, nevis ar domu, ka gaidu bērniņu, kura mani pavadīja laikā, kad vizītei pieteicos, bet gan ar cerību, ka nebūs jāveic dzemdes tīrīšana, par kuru jau biju daudz  lasījusi, un savus mēģinājums mēs varēsim turpināt uzreiz.

"Nē, te viss ir tīrs. Jums droši vien ir hormonālie traucējumi, tādēļ arī grūtniecības tests uzrādījās pozitīvs un arī asinsanalīzes uzrāda paaugstinātu hCG līmeni."  Šādiem ārsta apgalvojumiem neticēju ne brīdi un jau tās pašas dienas vakarā pierunāju vīru mēģināt vēlreiz. Pagāja mēnesis un mēnešreižu nebija. Veicu testu - divas svītriņas. Šoreiz bailes par gaidāmajām dzemdībām manī brīnumainā kārtā vairs neuzradās. Pirmā neveiksmīgā pieredze man bija likusi saprast, ka šis mazais, jaunais pasaules pilsonis ir tieši tas, ko es vēlos un pēc kura tik ļoti ilgojos par spīti visam, kas mani vēl sagaida.

Jums droši vien ir hormonālie traucējumi, tādēļ arī grūtniecības tests uzrādījās pozitīvs un arī asinsanalīzes uzrāda paaugstinātu hCG līmeni.

Atklāsme

Jau ritēja grūtniecības 28. nedēļa, bijām nosprieduši apmeklēt topošajiem vecākiem domātus kursus par dzemdību norisi.

„Šeit ir dzemdes kakls,” vecmāte, kas vadīja lekciju, rādīja ģipsī lietu maketu. „Kad dzemde saraujas, tā grūž bērniņu pret to, tādējādi liekot pavērties dzemdību ceļiem,” viņa turpināja. „Ja tajā brīdī, kad dzemde ir sarāvusies, jūs saspringstat, dzemdes kakls sažņaudzas un sāpīte ir izsāpējusi gluži veltīgi, jo dzemde nav varējusi atvērties ne pa kripatiņu. Katra dzemdes kontrakcija nozīmē dzemdes kakla atvēršanos par kādu milimetru, saspringstot jūs šo procesu kavējat. Dzemdību sāpes ir vienīgās sāpes, kurām ir jēga, kurām ir sava misija," skaidroja vecmāte. Šī bija tā lekcija un tie vārdi, uz kuriem balstu visu savu dzemdību teoriju, kuru tik aizrautīgi esmu skandinājusi interneta forumos, diskusijās un komentāros, iespējams tādējādi aizkaitinot dažas māmiņas, kurām bijušas smagas dzemdības, jo dzemdes kakls par spīti sāpēm vienkārši nav vēries vaļā.

 

TĀ diena

Bija vasaras vidus, pirmdiena, un bija sākusies 41. grūtniecības nedēļa. Mans sieviešu ārsts bija devies atvaļinājumā, pirms tam piekodinot, ja 41. nedēļā grūtniecība vēl turpinās, dodieties uz dzemdību namu un lūdziet sevi pārbaudīt.

Uzmodos jau ap astoņiem, pavadīju vīru uz darbu, paēdu brokastis. Pirms došanās uz dzemdību namu vēl izmazgāju matus. Pulkstenis rādīja ap deviņiem, kad jutu, kā saraujas mans vēders. Iepriekš neko tādu nebiju jutusi. Hm, vai tas varētu būt....? Iesēdos autobusā un turpmākās 40 minūtes pavadīju ceļā uz slimnīcu. Vēdera saraušanās turpinājās ik pēc 10 minūtēm. „Katram gadījumam jāsāk iztēloties, kā atslābinās mana vēdera lejasdaļa,” es nospriedu.  Piezvanīju vecmātei: "Esmu gandrīz dzemdību namā, iešu uz uzņemšanu. Šodien, šķiet, kaut kas ir sācis notikt.”

Uzņemšanā satiku savu vecmāti. „Vai tev ārsta nosūtījums ir?” viņa vaicāja. „Nē, mans ārsts devās atvaļinājumā, droši vien nevēlējās bez liekas vajadzības rakstīt nosūtījumu.” Vecmāte devās apspriesties ar uzņemšanas ārstu, kurš kategoriski atteicās mani pieņemt. „41. nedēļa taču vēl nav nekas, lai tik staigā tālāk,” man izdevās saklausīt ārsta sacīto. „Nāc, es tevi pati pārbaudīšu,” teica vecmāte, uzveda mani dzemdību nodaļā un uzlika KTG. „Jā, kaut kas jau notiek. Vai tev nemaz nesāp?” Reizēs, kad vēders savilkās, bija tāda nepatīkama sajūta, taču nekas briesmīgs. 

Aizgāju uz pieturu, stāvēju, gaidīju autobusu, neaizmirsdama kontrakciju laikā neuzkrītoši, taču dziļi elpot un iedomāties, kā mana dzemde veras vaļā.

Pēc konsultēšanās ar nodaļas ārstu vecmāte paziņoja, ka gadījumā, ja jūtos labi un to vēlos, varu doties atpakaļ mājās un atgriezties tad, kad kontrakcijas kļūs biežākas un sāpes spēcīgākas. Biju ar mieru, jo tiešām jutos lieliski. Aizgāju uz pieturu, stāvēju, gaidīju autobusu, neaizmirsdama kontrakciju laikā neuzkrītoši, taču dziļi elpot un iedomāties, kā mana dzemde veras vaļā.

 

Uz mājām

Ieradās autobuss, pilns, neviens neiedomājās man piedāvāt sēdvietu, bet es arī to nemaz nevēlējos – stāvot tiek veicināta dzemdes ātrāka atvēršanās, biju pārliecināta. „Interesanti, ko šie cilvēki domātu, ja zinātu, ka man sākušās dzemdības,” es klusām pie sevis smīkņāju.

Izkāpusi no autobusa, piezvanīju vīram, lai brauc mājās, iespējams, ka drīz vien būs jābrauc uz slimnīcu. Uzsildīju zupu un sāku pierakstīt kontrakciju intervālus.

Kad ap pulksten diviem pēcpusdienā ieradās vīrs, kontrakciju starplaiks bija kļuvis ļoti īss, mani pārņēma slikta dūša un piemetās caureja. Nedaudz vēlāk caureja pierima, bet sliktā dūša mani nepameta, darot mani ļoti vāju (mans Ahileja papēdis...). Teicu vīram, ka vairs nevaru, lai piezvana vecmātei un braucam. „Varbūt vēl jāpagaida,” vīrs noteica, jo bija dzirdējis stāstus, kad dzemdētājām ir šķitis, ka nu jau jābūt, bet pēc tam tiek sūtītas atpakaļ uz mājām. Vecmāte neatbildēja uz zvanu, teicu, ka jābrauc tāpat.

 

Slimnīcā

Pirms pulksten trijiem nonācām dzemdību namā, arī vecmāti izdevās sazvanīt. Uzņemšanā jāaizpilda dokumenti. Labi, ka vīrs līdzi... Vecmāte, mani ieraugot, laikam bija šokēta, jo sliktās dūšas dēļ izskatījos nomocīta. "Kas tad tev notika?" viņa bija pārsteigta. "Slikta dūša..." es noteicu. "Tas jau labi," viņa smaidot atrauca. Devāmies uz liftu. „Varbūt jāprasa anestēziju?” es klusītēm vīram puspajokam vaicāju. "Es gribu vannu," paziņoju vecmātei. Par laimi, tieši viena vanna (lai arī ne tā labākā) bija brīva. Mēs tikām atstāti kādā dzemdību palātā, kamēr vecmāte gāja noorganizēt man vannu. Es atgūlos gultā uz kreisā sāna. Vīrs centās tuvoties, lai sāktu likt lietā topošo vecāku lekcijās gūtās zināšanas par dzemdību sāpju atvieglošanu ar masāžas palīdzību. "Neaiztiec mani!" es teicu, tomēr klusībā pateikdamās par vīra klātbūtni. Aizvēru acis, nīdu slikto dūšu, taču nepārtraukti atsaucu sev atmiņā mantru: „Atslābinies! Atslābinies!”

Atnāca nodaļas sieviešu ārsts pārbaudīt atvērumu - 7 centimetri. „Tagad varētu pārdurt ūdeņus,” ārsts noteica vecmātei. Jau sabijos, jo biju vēlējusies, lai viss notiek pēc iespējas dabiskāk, taču nomierinājos, tikko paskatījos uz vecmātes iebildumos saraukto seju: „Viņa gribēja vannu...”

„Interesanti, ko šie cilvēki domātu, ja zinātu, ka man sākušās dzemdības,” es klusām pie sevis smīkņāju.

 Zaļie ūdeņi

Beidzot tiku vannā. „Tā jau ir labāk,” es svētlaimē ieslīdēju ūdenī un jutu, kā mans ķermenis atslābst. Neilgi pēc iekļūšanas vannā, mani pārņēma spiešanas sajūta, pēc kuras man pēkšņi izšļācās ūdeņi. „Zaļi...” skumīgi noteica vecmāte. Biju apmeklējusi ūdens dzemdību lekciju un zināju, ka nu būs jākāpj no ūdens laukā. „Viņš ir tepat,” noteica vecmāte pēc tam, kad bija pārbaudījusi, cik tālu bērniņš pavirzījies dzemdību ceļos. Tiku pavadīta uz dzemdību krēslu, vecmāte lika spiest. Tajā brīdī nesapratu, kādēļ tieku steidzināta, tikai vēlāk vīrs paskaidroja, ka vecmātei nebija patikuši bērna sirds toņi (nez, kādēļ es nebiju dzirdējusi viņu to sakām). Ar spiešanu negāja viegli, jo nespēju iejusties dzemdes ritmā. "Šoreiz tev jāmēģina izspiest, ja neizdosies, tad būs jāgriež," sacīja vecmāte. Spiedu, bet nekā, laikam pa starpu bija jāievelk vēl viena elpa. Vecmāte veica iegriezumu un bērniņš bija klāt. Vīram acīs asaras, man uz punča zilgans kunkulītis un sejā neizpratne un neticība - vai tad jau klāt? Pulkstenis bija 17:45...

Mātes pasē kā dzemdību ilgums tika ierakstītas 4 stundas no brīža, kad kontrakcijas bija kļuvušas biežākas un sāpes spēcīgākas. No pirmās kontrakcijas, kuru sajutu, bija pagājušas gandrīz deviņas stundas. Vecmāte bija pārliecināta, ka manu dzemdību raito norisi nodrošināja tas, ka nolēmu atgriezties mājās. Arī es viņai piekritu, tomēr ticu, ka palīdzēja arī tas, ka neļāvu sev aizmirst atslābināties.

 

Lūk, tāpēc es arī no sirds ticu, ka vieglas dzemdības var būt katras sievietes izvēle, ir tikai sevī jāieklausās, jāiemācās valdīt pār savu ķermeni un jānotic, ka tas tiešām ir iespējams...

 

Iesūtījusi Anda Zūle - Lapimaa, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk