Manu mīluļu nedarbi

 17. jūlijs 2009 15:00 Raksts  skatījumi: 5309

Mani mīluļi jau labu brīdi kā devušies uz Mūžīgiem medību laukiem un kopā ar eņģeļiem skraida pa skaistajām debesu pļavām, ķerot kociņu, ko tiem pasviedis kāds cits. Es skumstu, ka nevaru vairs ielūkoties viņu uzticīgajās acīs, paņemt klēpī un noglaudīt garās, zīdainās ausis. Kad ļoti sāp sirds, cenšos domāt par to, cik daudz mīlestības, laimes un prieka viņi man ir devuši, cik daudz jautru brīžu esam kopā pavadījuši šajos garajos gados, cik nedarbu pastrādāts! Un man gribas atgriezties priecīgās atmiņās.



Foto: mammamuntetiem.lv


Tik dažādi...   
Tāpat kā cilvēki, arī suņi, pat vienas šķirnes, pēc dabas un rakstura ir ļoti dažādi. Vieni ir nopietni un cēli kā mans Bosītis, ar lielu pašcieņu, saviem principiem un uzskatiem par pasauli un lietu kārtību tajā. Viņi visu zina, raugās mazliet no augšas un īpaši necenšas pielāgoties citiem sugas brāļiem. Daži ļoti alkst uzmanības un mīlestības un cenšas izdomāt dažādas viltības, lai to izpelnītos, kā mans Oskariņš. Citi visu mūžu paliek bērna prātā, kā mans Dēvidiņš, un tā vien liekas, ka viņu dzīves aicinājums un vienīgā rūpe ir dažādu nedarbu un delveribu izdomāšana un to realizēšana. Līdz pat sirmam un cienījamam vecumam. Ir vēl arī provokatori, kā pa pusei mans Moriciņš. Viņi kā mazi gailēni grozās visiem pa vidu un nemitīgi cenšas izprovocēt uz kādu dialogu vai strīdu. Ja nav sabiedrības un nekas nenotiek, dzīve zaudē jēgu.

Mazais egoists
Dēvidiņš vienmēr bija uzmanības centrā. Līdzko viņš apzinājās sevi par pieaugušu un nobriedušu, viņš atteicās jebko, bet pats galvenais - saimnieci (t. i., mani), dalīt ar kādu no draugiem. Viņš vienbalsīgi izlēma, ka saimniece, tāpat kā daudz kas cits - dīvāns, istaba utt. - pieder tikai un vienīgi viņam. Būdams vismazākais un maigākais, turklāt bez īpašām varonības pazīmēm, par galveno dārgumu - saimnieci - bija gatavs drosmīgi cīnīties un mirt. Savas tiesības stūrgalvīgi aizstāvēja tik ilgi, kamēr panāca savu - vismaz istaba (un, viņaprāt, arī saimniece) piederēja viņam.
Dēvida mīļākais patvērums bija plastmasas būdiņa, kurā viņš atceļoja no dzimtās Somijas. Par būdas interjeru viņam bija personisks viedoklis, kuru arī pēc sava prāta realizēja. Visnoderīgākie interjera priekšmeti bija saimnieces apģērba gabali, cepures, kurpes, cimdi un viss, ko vien nebēdnis spēja sadabūt. Neizprotamā veidā viņš pamanījās pārvietot pa istabu priekšmetus, kas lieluma un pat svara ziņā krietni pārspēja pašu. Ne reizi vien nevarēju atvērt istabas durvis, jo mazais palaidnieks bija tās aizbarikādējis ar sagāztu, nokritušu un atvilktu priekšmetu kaudzēm, uz kurām pats bija omulīgi iekārtojies.

Interjera darbi Dēvidam ļoti patika, taču viņa sirdslieta bija - kauns teikt - zagšana. Viņš bija kleptomāns. Pilnīgi nopietni. Parasti par suņu zādzību objektiem kļūst tikai gastronomiski izstrādājumi, kas nepārvarami vilina ar kārdinošu smaržu.

Gulēt tāpat vien atpūtas krēslā vai dīvānā Dēvids nekad neatļāvās. Vispirms viņš sarūpēja omulīgu ligzdiņu no visiem dīvāna spilveniem, bet zem galviņas noteikti palika vismīkstāko un vēl kādu saimnieces mantu, kaut vai briļļu maciņu. Par gulēšanu uz grīdas nevarēja būt ne runas — pēc Dēvida domām, tas ir zem suņa goda, vismaz zem viņa goda. Tiesa, vairakas reizes Dēvids mēģināja uz grīdas iekārtot vēl vienu dīvānu — savāca visus spilvenus, izvilka no būdas tās saturu un centās uzkonstruēt mīkstu guļvietu.
Neapmierināts ar rezultātu, viņš tomēr nolēma palikt uz dīvāna, bet kurš gan var gulēt uz dīvāna bez spilveniem zem galvas un visapkārt? Nācās pašam visus lielos spilvenus ņemt zobos un uzdabūt atpakaļ. Nepievēršot man lielu uzmanību, viņš ar apbrīnojamu neatlaidību cīnījās ar spilveniem, kamēr dažus no tiem, pašus nepieciešamākos, ko palikt zem galvas, pēdīgi pierunāja. Nostrādājies un gandarīts par labi padarītu darbu, viņš nolika galviņu uz puķainā spilvena un apmierināts aizmiga.

 

Kleptomānija ir ļoti nopietna lieta
Interjera darbi Dēvidam ļoti patika, taču viņa sirdslieta bija - kauns teikt - zagšana. Viņš bija kleptomāns. Pilnīgi nopietni. Parasti par suņu zādzību objektiem kļūst tikai gastronomiski izstrādājumi, kas nepārvarami vilina ar kārdinošu smaržu. Dēvids zaga visu, vienmēr un visur. Tā bija viņa dzīves jēga.
Ik brīdi viņa draiskulīgais skats modri lūkojās pēc objekta. Viss nozagtais tika rūpīgi nogādāts būdā un kārtīgi paslēpts zem sedziņas vai spilvena. Viņa virtuozitāte bija apbrīnojama. Gandrīz neiespējami bija pamanīt mirkli, kad viņš neuzkrītoši, klusi paņem kāroto mantu, noslēpj, atgriežas vietā un turpina nevainīgi gulēt uz spilvena.
Ja nevarēju kaut ko atrast, vienmēr zināju, kur meklēt. Viņa uzmanības lokā bija šalles, cimdi, lakati, kurpes, zābaki, somas, maki, brilles, karotes, dakšiņas un viss, ko vien var paņemt zobos, pacelt vai vismaz pavilkt. Interesantākais bija tas, ka Dēvids nekad un neko negrauza un nesaplēsa - ar plīstošajām lietām viņš bija ļoti prātīgs. Ļoti saimniecisks. Ik pa brīdim viņa būdiņa bija tik pilna, ka pašam vairs nebija vietas, un tad viņš apmierināts apgūlās pie ieejas uz kāda nočiepta dīvāna spilvena.

Atradu mazo zaglēnu otrā istabā, stūrītī aiz atpūtas krēsla, kur viņš ar gandarījumu aplūkoja guvumu. Tas bija liels, biezs kabatas portfelis, pilns ar naudu un dokumentiem. Gudrs sunītis!

Jautrā viesmīlība
Vislielākie prieki Dēvidam bija par ciemiņiem. Tas nozīmēja, ka būs plašs lauks radošai darbībai un lieliskas iespējas apliecināt talantu. Visu laiku viņš uzkrītoši demonstrēja savu nevainīgo klātbūtni, un neviens nepamanīja, ka Dēvids ik pa laikam nemanāmi pazuda, bet pēc brīža klusi atgriezās, lai turpinātu nevainīgi skatīties acīs un izpelnīties kādu gardumu.
Dēvidam nebija šaubu, ka nekas nevar būt interesantāks par dāmu somiņām. Ar apbrīnojamu virtuozitāti viņš bija iemanījies atvērt vissarežģītākās aizdares un rāvējslēdžus. Ar vienu piegājienu nekad nevarēja paņemt visu interesanto, un parasti darbs bija visam vakaram. Ja Dēvids pēkšņi pazuda un bija kluss, neredzams un nedzirdams, tas nozīmēja, ka viņam gadījies lielais ķēriens un viņš, kaut kur paslēpies, klusu priecājas par jauno ieguvumu.
Reiz, kad pie mums bija ciemiņi, Dēvids kārtējo reizi kaut kur aizdomīgi pazuda. Atradu mazo zaglēnu otrā istabā, stūrītī aiz atpūtas krēsla, kur viņš ar gandarījumu aplūkoja guvumu. Tas bija liels, biezs kabatas portfelis, pilns ar naudu un dokumentiem. Gudrs sunītis! Kad parādīju kabatas maku ciemiņiem un jautāju, kuram tas pieder, viens no kungiem neizpratnē ķēra pie džinsu dibenkabatas, kur neapdomīgi vīrieši mēdz iestūķēt kabatas portfeļus. "Kurš, kā, pa kuru laiku? Es neko nemanīju." Neviens, ieskaitot mani, tā arī nesaprata, kā mazs sunītis var izvilkt no bikšu kaba­tas lielu maku, lai īpašnieks to pat nejustu.

 

Sabiedriskā transporta priekšrocības
Reiz braucām ar Dēvidu trolejbusā, kādas piecas vai sešas pieturas. Viņš, kā vienmēr, bija paklausīgs un rātns, bet, kad izkāpām, izskatījās ļoti norūpējies un steidzīgi vilka mani uz māju pusi. Ievēroju, ka viņam vaigi savādi uzpūtušies. Kad izdevās viņu pierunāt atvērt muti, tajā bija... cīsiņš. Kurā brīdī, no kura iepirkuma maisiņa viņš to izvilka un vai tas bija pirmais vai pēdējais cīsiņš, lai paliek uz mana mazā draiskuļa sirdsapziņas. Dusmoties vai smieties? Viņš taču ir mednieks!

 

Morics un Ferdinands
Ne mazāk atjautīgs, bet varbūt pat vairāk, bija Morics - pa pusei mans, pa pusei meitas suns, kurš lielākās blēņas pastrādāja, dzīvodams tieši pie meitas. Ar kleptomāniju viņš nesirga, bet viņa nedarbi bija gana jautri. Moricam bija ļoti labs draugs - melns runcis Ferdinands, ar kuru viņi visu darīja kopā. Reiz meita, pagatavojusi vakariņām prāvu laša gabalu un atstājusi to, pārsegtu ar vāciņu, uz pannas, aizgāja uz darbistabu pabeigt iesākto.

Morics kāri tiesāja medījumu, bet Ferdinands gaidīja kārtu, ik pa brīdim atgādinot par savu klātbūtni un beigu beigās arī tiekot pie vistas gabala.

"Tu laikam nepaspēji pagatavot vakariņas, varbūt iesim uz restorānu?" jautāja pārnākušais vīrs. "Paspēju gan, uz plīts ir lasis, varbūt tikai mazliet padzisis." "Kāds lasis?" vīrs brīnījās "Tu esi ļoti izklaidīga - pannu uzliki, bet zivi aizmirsi." Panna patiešām bija tukša. Un tīra kā izmazgāta. Morics un Ferdinands nekur nebija redzami.
Citu reizi meita bija izvārījusi vistu un atstājusi katliņā, lai dziest. Laistot uz balkona puķes, viņa no virtuves izdzirda aizdomīgu troksni un steidzās noskaidrot tā iemeslu. Caur durvju spraugu viņa ieraudzīja jautru izrādi. Morics godīgi sēdēja iepretī plītij, uz kuras atradās katliņš ar vistu. Katliņa vāks mētājās uz grīdas, bet Ferdinands ar ķepu centās izķeksēt paprāvo vistiņu no katla. Beidzot tas viņam izdevās, un putniņš ar skaļu plakšķi nokrita uz grīdas.
Redzētais izskatījās tik komiski, ka meita, valdot smieklus, ļāva notikumiem risināties savu gaitu. Morics kāri tiesāja medījumu, bet Ferdinands gaidīja kārtu, ik pa brīdim atgādinot par savu klātbūtni un beigu beigās arī tiekot pie vistas gabala.

 

Kristāla vāze
Viesistabā netālu no loga bija novietots liels, ovāls galds, uz kura parasti atradās skaista kristāla vāze ar ziediem. Abiem draugiem ļoti patika gulēt uz galda zem puķēm un pa logu vērot plašo pasauli. Meita ievēroja ap vāzi mitrus plankumus un nosprieda, ka tā ieplaisājusi. Ai, kā viņa kļūdījās.
Reiz pēc kārtīgām pusdienām Morics, nepievērsis uzmanību tam, ka nav viens, kā ierasts, uzlēca uz krēsla, tad uz galda, pagrozījās, piegāja pie lielās vāzes ar skaistajām puķēm un pacēla kreiso pakaļkāju. Pēc tam labpatikā izstaipījās un atlaidās uz lielā galda blakus Ferdinandam vērot pa logu plašo pasauli.

 

Autore: Rita Kadiķe-Skadiņa

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.

 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk