Kā sadzīvot ar vecāku novecošanu?

 13. augusts 2010 12:30 Raksts  skatījumi: 8831

Tieši pusmūžā pienāk signāls, ka dzīve nav bezgalīgs ceļš, ka tam reiz pienāk arī gals. Tam pierādījums ir mūsu stiprie un gudrie vecāki, kuri kļūst nespēcīgi, sāk slimot, vairs nespēj dot padomu un varbūt jau kaut ko nesaprot lietās, kas mums pašiem šķiet ārkārtīgi skaidras, tādejādi kļūstot arvien atkarīgāki no mums.



Foto: mammamuntetiem.lv


Nu ir pienākusi musu kārta

Ilgu laiku esam atkarīgi no vecākiem — sākumā kā bērni, kuri patstāvīgi neko nevar paveikt un sevi uzturēt, tad jau kā paaugušāki bērni, kuriem trūkst dzīves pieredzes un ļoti ir vajadzīgs gudrākā atbalsts, lai mācītos dzīvot, līdz beidzot atkal pusmūžā, kad gribas, lai mums līdzās ir kāds, kas joprojām nesavtīgi mīl un lepojas ar mums, kad esam sasnieguši izraudzīto mērķi, lai kāds tas arī būtu. Bet galvenais, lai ir kāds, ko dziļi un pa īstam varētu turpināt sajust kā tieši savas dzīves sastāvdaļu, kā tieši savu pirmsākumu, jo nu jau arī mūsu pašu bērni mūs ir pārliecinājuši par dzīves uirpinājumu, kurā nepārprotami esam tikai dala.

Tas vajadzīgs mums visiem, uz to mēs visi ceram, taču ne visi un ne vienmēr esam jutuši, ka šīs cerības ir piepildītas. Tieši pusmūžā rodas jaunas, nepieredzētas un nepiedzīvotas atziņas, kas gan nav vienādas visiem, taču noteikti skar ikvienu no mums. Tas ir laiks, kad tieši mēs ģimenē ieņemam galveno vietu, kad mainīšanās lomām rada jaunus pienākumus un jaunus pārdzīvojumus.

Sevišķi tad, ja šīs pārmaiņas nāk strauji, kad kāds no vecākiem nopietni saslimst un ir skaidri noprotams, ka slimība diez vai atkāpsies. Kaut ari esam pieauguši gadu ziņā, šis ir brīdis, kad nākas kļūt pieaugušiem pa īstam. Aiz mums vairs nav neviena, kas grūtā brīdī varētu atbalstīt ar padomu, kas varētu kaut ko dot. Nu pienākusi mūsu kārta dot un tikai dot.

Bērnu dienas ir garām, ir sāpīgā atklāsme mamma ir te, tepat līdzās, bet tik citādāka, ka to negribas pieņemt.

Anitras stāsts

Anitra ir piemīlīga blondīne, kas izskatās jaunāka par saviem 48 gadiem. Viņai ir divi bērni un labs vīrs, labs darbs, bet palīdzība jāmeklē mammas dēļ. Sāk kļūt pavisam grūti, jo mamma ne ar ko nav apmierināta: bērni viņu nemīlot, Anitras vīrs esot neuzmanīgs. Anitra par viņu neliekoties ne zinis. Lai ko viņa darītu, nekas nav labi.

Anitra nespēj rast padomu, kā rīkoties, jo pārņem sajūta, ka mamma kļuvusi kā maza meitene, kamēr Anitrai pašai vēl vajag viņas padoma. Mamma gan tāda palikusi tikai pēc tēva nāves, bet pārmaiņas ar katru dienu top lielākas. Anitra jūtas nomākta un nedaudz samulsusi, jo dzīvo kaut kādu biedējošu notikumu gaidās. Runājot ar vīru, sapratusi, ka tas laikam saistīts ar to, ka pašai tagad ar visu jātiek galā, pat ar mammu, kamēr agrāk mamma bijusi tā, kas vienmēr palīdzēja.

Vārds pa vārdam, līdz atklājas, ka slikto Anitras pašsajūtu rada vainas apziņa par to, ka viņa nespēj uzņemties atbildību par mammu un ari nevar viņu uztvert kā novecojošu un slimu pieaugušo. Ir tādas kā dusmas, ka viņa prasa uzmanību, rūpes un sapratni, kamēr Anitrai vēl dzīvi atmiņā tas jauno dienu laiks, kad mammas tā pietrūka, tā pietrūka... Tādēļ arī pārrunāt ar mammu šābrīža stāvokli nav iespējams, jo ir bail un kauns, ka mamma sajutīs Anitras dusmas un pagalam apvainosies. Varbūt pavisam novērsīsies, un attiecības kļūs nepanesamas.

 

Skatoties spogulī

Ko tas nozīmē un ko darīt, lai tiktu ar to galā, jo dzīvot ar šādām sajūtām ir grūti, mamma tomēr joprojām ir svarīga un bezgala mīļa? Klausoties šo stāstu, tā vien nāk prātā domas par to, ka seno dienu nesaņemtā mīlestība, kas radās mammas trūkuma dēļ, joprojām mīt Anitras sirdī un netiek ārā, saindējot dzīvi arī šobrīd. Vecās sāpes rada dusmas, un dusmas atņem spēku, neļaujot Anitrai kļūt pavisam pieaugušai attiecībās ar māti un beidzot uzņemties galveno lomu.

Bērnu dienas ir garām, ir sāpīgā atklāsme mamma ir te, tepat līdzās, bet tik citādāka, ka to negribas pieņemt. Gribas vēl pabūt mazai, vēl justies mīlētai un aprūpētai, bet vairs nav iespējams. Atliek sevi saprast, pieņemt dzīvi, kāda tā ir, un piedot mammai, ka viņa vairs nevar būt stipra. Nav viegli, bet nav citas izejas.

Kamēr mazais bērns, kam sāp sirds, mūs vada, mēs nevaram būt gana iecietīgi un saprast, ka vecāki vairs nekad nebūs tādi, kā bijuši, vairs nekad nedos to, ko devuši, jo spēka kļūst mazāk. Šādā situācijā esam spiesti redzēt, kā pazūd agrāk iedomātais ideālais tēls, kura mīlestību vajadzēja vēl un vēl.

Realitāte ir skarba ikviens ir cilvēks ar savām vājībām. Kaut kādā ziņā mēs arī redzam savu vecumu šai ainā, un arī tas mums nepatīk, jo negribam būt muļķīgi un nevarīgi, vismaz ne tagad, bet labāk vispār nekad. Tomēr pašu vecāku piemērs ir tik pārliecinošs, ka sametas bail. Ir jāmeklē sapratne un miers sevi, lai to pieņemtu kā dzīves daļu.

Nav viegli un pat nav ieteicami būt par kopēju vecākiem, kad viņi ir smagi slimi. Ne katrs var būt izturīgs pret fiziskām ciešanām vai smagām vainām.

Edgara stāsts

Edgars ir liela auguma smagnējs vīrs ap piecdesmit, drūms un nomākts. Visu mūžu nodzīvojis kopā ar māti, kura pirms gada mirusi. Problēma, kas Edgaru atvedusi līdz ārsta kabinetam, ir viena viņš grib beidzot apprecēties, lai pašam būtu sava ģimene, bet kaut kā nevar un nevar atrast piemērotu partneri. Katrai ir kas tāds, kas neatbilst Edgara vēlmēm. Piekrišanas netrūkst, jo Edgars tiekot uzskatīts par labu partiju: labs amats, sava māja un zeme, jauna, dārga mašīna. Izvēles iespēju daudz, bet nekādi nevar iemīlēt. Kaut kas atgrūž un atbaida, dažkārt rada pat pretīgumu, sevišķi, kad sieviete sāk dzīvot viņa mājās. Tā vien šķiet, ka viņa ata kaut kādu smaku, kas krīt uz nerviem tik ļoti, ka kļūst neciešami un nepanesami.

Edgars bijis labs dēls un mīlējis māti. Reiz, pirms gadiem, viņam jau bijusi sieva, kas viņu pametusi, jo nav satikusi ar māti. Meita gan pie viņa atbraucot, un tieši meitas apciemojumi arī vedinot uz domu, ka vajag ģimeni, jo paša mājās vienmēr gribas dzirdēt savu bērnu balsis.

Edgara māte mirusi ar insultu, ilgi bijusi uz gultas. Būdams labs dēls, Edgars ilgu laiku nav ņēmis kopēju, jo darbā bijis pats sava laika noteicējs. Sākumā, kamēr māte vēl pati varējusi kaut cik kustēt, gājis nekas, bet, kad vairs nav cēlusies, tad gan kļuvis smagi.

Viss bija jādara pašam, visas kopšanas un mazgāšanas. Sākumā bijis drusku tā kā neērti, bet ko darīsi pienākums jāpilda.

Sevišķi grūti kļuva, kad mātei sākās izgulējumi. Tas bija šausmīgi gan viņas ciešanu, gan arī kopšanas dēļ, jo tā smaka... Pa naktīm murgojis un mocījies ar šausmu sapņiem, kas vēl tagad rādās, ka viņš rakājas pa veciem kapiem, kur trūdoši līķi. Gribas bēgt, bet trūdenis sauc mātes balsī... Tā arī lecis augšā, un tiešām māte saukusi. Centies, cik spējis, bet brīžiem pavisam brucis kopā. Sirdsapziņa ēdusi kā traka, jo pieķēris sevi pie domām, ka gaida mātes nāvi, un pats sabijies gandrīz līdz nāvei.

Kad mamma nomirusi, gandrīz neko nav apjēdzis bijusi tāda sajūta, ka kaut ko nav paveicis līdz galam, nav bijis pietiekami labs, nav palīdzējis gana. Tā mocījies ilgi, līdz nolēmis meklēt kādu palīdzību.

 

Ko nevar celt, to nevajag nest

Nav viegli un pat nav ieteicami būt par kopēju vecākiem, kad viņi ir smagi slimi. Ne katrs var būt izturīgs pret fiziskām ciešanām vai smagām vainām. Daba darīs savu, pārdzīvojums var atsaukties tāpat kā uz Edgaru, ja kaut ko nevaram panest, tad nevaram, tas mūs traumē un atstāj pēdas, vai mēs to gribam vai ne. Edgaram tas sāpīgi sasaistījies ar sievietes tēlu mājās katra reiz satrūdēs... Tā nav laba doma, un paies laiks, līdz tā atkāpsies.

Tādēļ brīdī, kad tuvākie un dārgākie cilvēki sāk aiziet, jādomā, ka varbūt mīlestība labāk izrādāma citādā atbalstā, tādā, kas nesaindē attiecības pašā dzīves nobeigumā, tādā, kas nerada pretīgumu, ko nevar pārvarēt, jo tas vienkārši rodas. Nepatika, smagums, aizkaitinājums ir tie pārdzīvojumi, kas nevilšus vedina uz domām, kaut tas ātrāk beigtos, un tūlīt atmodina sirdsapziņu, ka kaut ko tādu nedrīkstam domāt par saviem tuvākajiem, jo tik ļoti sāp tā apziņa, ka viņu drīz vairs nebūs, ka viņi nav vairs tādi, ka ir jau gandrīz pazuduši...

Bailes, bezspēcība jau tāpat būs mūsu pavadones šajā cīņā, kura būs jāizcīna līdz galam. Un katram gribas novēlēt spēku un izturību, saglabāt mīlestību, spēt ciest un pēc tam aiziešanu piedot, lai kāda tā arī būtu bijusi.

 

 

Autore: psihoterapeite Anita Plūme

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk