Es bērnu negribēju! Bet abortu arī nespēju izdarīt...

 03. februāris 2009 12:05 Pieredze  skatījumi: 21489

Es esmu viena no tām, kuras nespēj iedomāties sevi mātes lomā un jau kopš bērnības paniski baidos no dzemdību sāpēm kā tādām. Uz to mani "iedvesmoja" filma "Vējiem līdzi", kur Skārletai grieza pušu vēderu. Mammai teicu, ka man NEKAD nebūs bērnu! Ar šo NEKAD dzīvoju ļoti ilgi, gadus 10, ja nemaldos.




8. marts
Atbrauca ciemos brālis ar savu draudzeni. Viņi jau dzīvoja kopā, savukārt es tad vēl mitinājos pie vecākiem. Abi paziņoja mums būtiskus jaunumus - izdomājuši apprecēties. Un vēl - viņiem būs bērniņš! „Jopcik!” pie sevis nodomāju, „nu kā var šitā izniekot dzīvi? Abi jauni, vēl varēja padzīvot bez saistībām.” Protams, izteicu šiem līdzjūtību par gaidāmo atbildību, pati uzelpoju un vēl piebildu, ka man bērnu nebūs tuvākajā desmitgadē.


Nevar būt...
Ballītes pēc ballītēm... Ar savu draugu, kurš ir tikpat nenopietns kā es, izklaidējāmies ļoti daudz. Atceros, ka bija diez gan pasilta pavasara pēcpusdiena, braucu ar trolejbusu no darba satikties ar mīļumu. Trolejbuss pilns, stāvēju kājās. Pēkšņi sajutu, ka man nav labi - paliek ļoti karsti, ausīs sāk džinkstēt un zūd bilde, viss tumšs gar acīm. Vienīgā doma galvā - ko lai es daru, kur liekos? Apzināti vai ne, bet tieši tai brīdī man priekšā sēdošā persona piecēlās, lai izkāptu. Tiku pie sēdvietas. Uzreiz vilku nost apģērbu, lai man nebūtu tik karsti, centos koncentrēt savu skatienu un prātoju, kas tas vispār bija? Pieturā mani sagaidīja draugs. Izkāpu ārā no transporta. Visas darbības veicu,uzmanīgi, jo bija bail, ka kas tāds var atkārtoties.

Slēdziens - aborts. Raudāju vēl vairāk. Man taču ir bail arī no aborta.

Pastāstīju mīļumam. Abi tā saskatījāmies: „Nē, nē, nevar būt! Noteikti nevar būt!” Iespējams, par maz pārtikas, svaiga gaisa vai vienkārši stress. Tik un tā mani neatstāja doma - esmu stāvoklī. Un labi zināju, ka draugs domā tieši to pašu. Tā kā esmu ļoti kautrīga, nespēju ieiet aptiekā un nopirkt grūtniecības testu. Hmm… Vai nu tāpēc, ka esmu kautrīga vai arī bija bail uzzināt to, ko jau nojautu. Pienāca laiks mēnešreizēm - protams, tās nebija, bet uz to īpaši nekoncentrējos, jo man tās nekad nav bijušas regulāras. Daudz raudāju. Domāju, ka viss. Kas var būt vēl briesmīgāks? Un kāpēc tieši ar mani tas notiek? Kā lai es to pasaku savai mātei? Izrunājāmies ar draugu. It kā... Nonācām pie secinājuma, ka abi tam absolūti neesam gatavi, ka par maz esam kopā, lai dibinātu ģimeni un, galu galā, nez vai viņš vai es esam tie īstie viens otram. Slēdziens - aborts. Raudāju vēl vairāk. Man taču ir bail arī no aborta.


Vizīte pie ārsta
Lai vai kā - atstājam bērniņu vai nē, ir jādodas pie ārsta! Tā kā dzīvojam diezgan mazā pagastā, kur visi visus zina, izvēlējos doties pie ginekologa Rīgā, Dzemdību namā. Aizgāju ātrāk no darba, satikos ar draugu. Dodamies. Pa ceļam uz Miera ielas savu mūžu tik daudz grūtnieces nebiju redzējusi, viena pēc otras. Pie slimnīcas mašīnas ar baloniem - ziliem un rozā. Cilvēki smaidīgi. Bet es kā uz karātavām dodos - nekādas dzīvības pazīmes! Iegājām iekšā, piegājām pie kādas sievietes, lai pajautātu, kur mums jāiet tālāk. Viņa paskatījās uz manu vēderu (kura man pat nebija vēl...), pateica, lai uzvelkam zilās čības un braucam uz sesto stāvu. Un te man sākās panika... No kā - es pat nemāku izskaidrot. Ieķēros mīļumam rokā un vedu viņu ārā no ēkas. Pateicu, ka es tur neiešu,  pierakstīšos pie privāta ginekologa.

 

Skatījos arī uz jauniešiem, kuri izklaidējas, bauda dzīvi, sapratu, ka manai brīvībai pienācis gals!


Koks ar diviem galiem
Trakākais notika pēc tam. Draugs ļoti ātri mainīja domas. Viņš mani nolikta fakta priekšā - ja es taisu abortu, tad mūsu attiecības ar to beidzas, jo viņš nespētu aizmirst to, ka mums varēja būt bērniņš. Un, ja jau viņš ir pieteicies, tad tā tam būs būt! Nu, man bija vēl lielākas pārdomas - vai es taisu abortu un pamāju ardievas savam draugam, jo pati labi sapratu, ka tas būtu diezgan emocionāls pārdzīvojums pat man, kura bērniem pielika vārdiņu "NEKAD", vai arī atstāju bērnu, kuram es nebiju gatava un pamāt ardievas savai bezrūpīgajai dzīvei, kuru uzturēt bija daudz vieglāk nekā audzināt mazuli.


Pat nebija "jā" vai "nē"...
Viss krasi mainījās, kad mans draugs paziņoja savai mātei, ka esmu stāvoklī. Tā kā drauga mamma ir dedzīga katoliete, viņa kategoriski iebilda pret abortu. Pat iedeva bukletiņu, kurā rakstīts, ka aborts Dieva skatījumā ir slepkavība. „Nu, super,” pie sevis nodomāju, „man vēl ko tādu vajadzēja." Tā jau bija depresija pilnā apmērā, vēl piedēvēt man slepkavību? Sāku pamazām brukt... Uz ielas redzēju tikai grūtnieces vai sievietes ar ratiņiem, mazus bērnus ar tētiem. Ļoti pievērsu tam visam uzmanību. Skatījos arī uz jauniešiem, kuri izklaidējas, bauda dzīvi, sapratu, ka manai brīvībai pienācis gals! Biju pārāk gļēva, lai mazulim ko nodarītu...


Laiks pārmaiņām!
Pārvācos dzīvot pie drauga. Dzīvoju gandrīz tāpat kā līdz grūtniecībai. Neko sev neliedzu (protams, izņēmums bija kaitīgie ieradumi, no tiem nācās atteikties). Pārmaiņas bija iezagušās ikdienā, bet ne manā izskatā (jau piektais mēnesis, bet no vēdera ne miņas!), un ne manā galvā... Visu laiku cīnījos ar sevi - centos nedomāt neko sliktu, jo labi zināju, ka tas ietekmē bērniņu, viņš tomēr visu dzird! Bet kā es varu tik strauji mainīties? Nu, neviens tā nevar... Ilgu laiku domāt vienu, bet pēkšņi jāpieņem fakts tāds, kāds tas ir. Cīnījos... Vasaras beigās izbraucām uz ārzemēm - fantastiski! Neteikšu, ka tas man kaut kā palīdzēja. Varbūt vienkārši palīdzēja nedomāt.


Dubultome
Ak, jā... Savai mātei par grūtniecību pateicu, esot sestajā mēnesī. Viņa skatījās manas bildes no ārzemju brauciena un pajautāja, vai esmu stāvoklī. Sekoja mana pozitīvā atbilde un asaru plūdi. Sēdēju un raudāju. Jutos ļoti slikti. Savukārt mamma bija dusmīga par to, ka es viņai to pateicu tik vēlu! "Mammu, kā gan es tev varēju pateikt, ka pati būšu mamma? Es? Kura vēl nesen spieda zīmogu uz savas dzīves lapas "BĒRNI NEKAD"!?" Pēc tam ieguvu nelielu mieru savā domu pasaulē. Un, šķiet, mazais arī sajutās gribēts vai arī juta, ka vairs nav jāslēpjas - vēders ievērojami sāka augt! Darba kolēģi, radi un draugi sāka pamanīt - visi šokā! Atlikušais laiks paskrēja diezgan strauji...

Un, šķiet, mazais arī sajutās gribēts vai arī juta, ka vairs nav jāslēpjas - vēders ievērojami sāka augt!

 

Ziemassvētku vakars
Ārsts bija nolicis datumu - 23. decembris. Nedēļu pirms noliktā datuma biju pie daktera, nobrīnījās, ka es vēl ar vēderu staigāju, jo, spriežot pēc visa, bērniņš jau bija nobriedis  šai pasaulei. Pārlika datumu - nu jau uz 21. decembri. Paziņoju visiem, ka drīz, drīz... Pagāja 21. datums. Draugs jau vairs nevarēja sagaidīt! Satraucās par katru manu sāpi. Pēdējā laika aktuālākais jautājums viņam bija - vai sāp? :)

Pienāca Ziemassvētku vakars. Devos ciemos pie mātes - cepu pīrādziņus, šķovēju kāpostus, gatavoju mielastu svētku galdam un ik pa laikam pieturēju punci, jo mocīja neregulāras sāpes visas dienas garumā. Bet prātā pat nebija doma, ka tas varētu nozīmēt dzemdību sākumu! Pārnācām ar mīļumu mājās. Sēdējām virtuvē, dzērām tēju un runājām par skolas laikiem, atcerējāmies savus nedarbus pusaudžu gados. Kad pulkstenis jau bija sen pāri pusnaktij, devāmies gulēt. Diemžēl es iemigt nevarēju, pat nevis tāpēc, ka sāpes bija diezgan stipras (vismaz tad likās, ka stipras!), bet varbūt tāpēc, ka tāds nemiers mitinājās manī. Vārtījos pa gultu... Mīļums jau bija pārliecināts, ka  šī nakts būs izšķirošā, savukārt es vēl kādu stundu vienā kreklā klaiņoju pa māju, jo nespēju pieņemt faktu, ka jābrauc uz slimnīcu, ka tas brīdis ir klāt, ka ir pagājuši tie deviņi mēneši, kurus es godam esmu izturējusi! Draugs tikai pajautāja, vai es netaisos ģērbties? "Ne-e, es nekur nebraukšu, šonakt nē! Man negribas..."

Mocības
Bet neviens neņēma mani galvā un jau pēc nepilnām divām stundām modinājām vecmāti pie slimnīcas durvīm. Sāpes jau bija  regulāras, ik pēc piecām minūtēm. Aizpildījām visas formalitātes, ieveda mūs pirmsdzemdību palātā, lika man pārģērbties, lai var apskatīties, cik tālu esmu tikusi. Pēc apskates vecmāte informēja mani, ka tas ir tikai pats sākums. Dzemdes kakls knapi atvēries vienu centimetru, tā kā es droši varu doties pasnaust. Tad es, ņemot vērā vecmātes padomu un zinot, ka mīļums arī noguris, devos pasnaust. Aizmigt gan nevarēju, jo sāpes bija stipras un guļot tās izpaudās daudz spēcīgāk nekā esot kustībā! Ap deviņiem no rīta mani pasauca brokastīs... Dabūju kakao , kurš ne pēc kā negaršoja! Sēdēju savā palātā pie loga, vēroju ainavu un savu mīļoto, kurš saldi gulēja.  Desmitos no rīta atnāca vecmāte, lai pārbaudītu mazuļa sirds tonīšus. Prasīja par sāpēm, teicu, ka ir pieņēmušās spēkā, bet, veicot pārbaudes, ārsts secināja, ka atvērums pa četrām stundām nav mainījies... Un šeit sākās manas mocības! Sirds toņus mazulim klausījās ik pēc stundas, katru reizi pārbaudīja atvērumu (ja kāda nezina, atvērumu pārbauda bāžot pirkstus kājstarpē!).  Sāka spricēt stimulējošu līdzekli - uzreiz četras sprices dibenā! Tad ļāva man padzīvot pa palātu. Pēc stundas jau atkal vecmāte bija klāt un sauca uz pārbaudēm. Sāpes stipras, bet atvērums nekāds! Tā kā bērniņš bija ieņēmis pozu, kurā viņa sirdi skaidri varēja sadzirdēt, kad es gulēju uz labā sāna, tad varat iedomāties pusotru stundu uz viena sāna, kad sāpes ir aizvien neciešamākas! Un dzemdes kakla stimulēšana - kaut kas drausmīgs!!!

 

No zāļu daudzuma organismā es sāku vemt. Varat iedomāties - sāpes neciešamas, miega bads un vēl visam piedevām vemšana!


Kaut kas nav labi
Atnāca māsiņa, ievadīja vēnā katetru - sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Daktere izskaidroja, ka man ir pārāk mazs dzemdes atvērums, tāpēc kontrakcijas būs jāstimulē ar injekcijām. No zāļu daudzuma organismā es sāku vemt. Varat iedomāties - sāpes neciešamas, miega bads un vēl visam piedevām vemšana! Kad tiku palātā, draugs mani mierināja un uzmundrināja, masēja muguru. Sāpes bija tik stipras, ka man sākās halucinācijas. Es vairs neko nesapratu, peldēju kaut kur. Uz draugu skatījos, likās, ka viņa nemaz tur nav, ka man tikai rādās. Pat milzīgās sāpes, kuras bija ik pēc minūtes, nelika man noprast, ka tas viss ir reāli, likās, viens milzīgs murgs...  Kad sekoja sistēmas pielikšana ar kaut kādu stipru stimulējošu žļurgu, gribēju nomirt! Es biju tā samocīta, ka pat pie kārtējām mokošajām pārbaudēm, ārstam teicu, ka gribu nomirt! Tiklīdz man pieminēja kārtējo dzemdes kakla stimulēšanu, teicu dakterei, ka vairs nevaru to paciest, ka man vairs nav spēka! Es tā bļāvu, ka mans draugs skrēja ārā no slimnīcas, lai tikai nedzirdētu, kā es mokos! Kad nokļuvu atpakaļ palātā pēc pēdējās dzemdes stimulēšanas, mans mīļums, viss vienās asarās, noliecās pie manis un teica, lai es viņam piedodot. Caur sāpēm no manas mutes izskanēja "Par ko? Par to, ka mums būs bērniņš?" Viņš atbildēja: "Nē, par to, ka tev ir jācieš!"

Mūzika manām ausīm
Gulēju gultā ar bļodiņu pie mutes un vēmu zaļu šķidrumu. Līdz atnāca pie manis daktere un pateica, ka dzemdes kakls pa visu dienu ar stimulējošiem līdzekļiem, ir atvērusies tikai 4 cm! Bērniņš jūtoties labi, tikai ar mani esot problēmas, tāpēc tūlīt mani sagatavos operācijai. Ja godīgi, tas bija tik svētīgi manām ausīm... Likās, nu viss, beidzot manām mocībām pienācis gals. Atnāca māsiņa, nomainīja sistēmai šķidrumu - no stimulējošā līdzekļa uz nātrija hlorīdu, uzlika uz gultas un aizveda uz operāciju zāli. Tur tantes tādas rosīgas kā skudriņas... Pārlika mani uz operācijas galda, piecēla sēdus, mugurā iešļircēja anestēziju. Atmira man visa lejas daļa un es vairs nejutu sāpes! Un, šķiet, tikai tad sāku izbaudīt savas grūtniecības beigas! Jebkurā gadījumā arī ķeizars nav nekas patīkams - nesāp, bet jūti visu. Tik perfekti jūt katru kustību pa savām iekšām! Drausmīgi! Uz galda man sāka nenormāli sāpēt kuņģis - neizturami! Viena no tantēm ievadīja katetrā man kaut kādu brīnumainu līdzekli - uzreiz sāpes mitējās! Un tad vēl tā vemšana, pat tur nelika mieru - ar uzšķērstu vēderu!

 

Jebkurā gadījumā arī ķeizars nav nekas patīkams - nesāp, bet jūti visu. Tik perfekti jutu katru kustību pa savām iekšām!

Laimīgie
Pagāja knapi desmit minūtes un manu mazo dēliņu pielika man pie pieres, nobira pāris asaras un ātri, ātri viņu aiznesa prom. Es paliku uz tā galda un jutos ne visai laimīga, ne uz pusi tā, kā ir lasīts par citām sievietēm... Varbūt tāpēc, ka  pirmais saskares mirklis ar maziņo bija tik īss? Ziemassvētku brīnumiņš piedzima 3.700 kg un 51 cm garš, par lielu manam sīkajam ķermenītim. Pat operācijas bitītes bija pārsteigtas, joarī vēders man nebija visai liels. Pēc pusstundas  mani aizveda atpakaļ uz palātu, kur atradās mans draugs (ļoti, ļoti priecīgs) un mazais ķipars. Smaids man pa visu seju par to, ka beidzot viss bija galā! Par to, ka bērniņš sveiks un vesels, par to, ka mīļotais bija blakus un izcieta visu līdz ar mani... Un pat atveseļošanās process un n-tās šprices dienā nelika pazust priekam par mazo radībiņu. Bet, protams, ka tā pa īstam laimīgi mēs bijām, tiekot mājās.

Tagad, rakstot šo savu pārdzīvojumu, paralēli domāju par mēneša jubileju, kura puikiņam būs pēc pāris dienām. Noteikti esmu ļoti pateicīga visam Siguldas dzemdību nodaļas kolektīvam!!!

 

Iesūtījusi jaunā māmiņa ar segvārdu mellene



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk