Staburadze

 14. jūlijs 2009 12:00 Dzejolis  skatījumi: 4155

Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,
Vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst?
Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces,
Un vilnis vilnim klusas miņas čukst.



Foto: mammamuntetiem.lv


Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,
Vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst?
Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces,
Un vilnis vilnim klusas miņas čukst.

Ap tavu galvu saule liepas zeltī,
Pie tavām kājām baltas ievas zied,
Bet naktī mēness saldus sapņus stāsta,
Un gravu ēnās lakstīgalas dzied.

Slēp savas skumjas, daiļā klinšu meita,
Tev krūtīs kalta cieta, cēla sirds.
Vai arī tev šī dzīve liekas grūta,
Ka tavi vaigi asaraini mirdz?

Es asaras par smiekliem vairāk mīlu:
Ne viļ, ne skauž tās, ne ar glaimot prot;
Un asaras kā svētu, dārgu ķīlu
No siržu dziļumiem tev gribu dot.

Es raudāšu par dzimteni un māju,
Par likteni, kas manu laimi nīst:
No dzimtās zemes šķīries projām gāju -
Kā vēja rauta lapa tālēs klīst.

Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,
Vai tava cietā sirds vēl kaut ko lūdz?
Es raudāšu, līdz saļimšu pie tevis
Kā bērns, kas mātei savas bēdas sūdz.

Nāks ziedonis un rotās kalnus, lejas,
Un sirdī valdīs prieks kā jaunībā.
Tu biji mana pirmā mīlestība
Un būsi arī visu pēdējā.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk