Sapņu dzemdības

 30. janvāris 2009 17:00 Pieredze  skatījumi: 10129

Par dzemdībām sāku domāt apmēram pēdējos 3 mēnešus pirms bērniņa piedzimšanas. Pa galvu mētājās visādas domas, kā būs, kad būs, vai tikšu ar to galā. Biju salasījusies citu meiteņu dzemdību stāstus, kā viņām gājis pirmajās dzemdībās, un daudzām pēdējais teikums bija "pēc dzemdībām pirmā doma bija, ka vairs nekad nedzemdēšu". Tas man lika domāt, ka es nespēšu to izturēt.




Mana diena

Bet pienāca arī mana diena. Viss sākās 7. oktobra vakarā sāku just kaut kādas dīvainās sāpes it kā vilka, kā pirms mēnešreizēm. Vīrs sāka skatīties, cik intervāls starp sāpēm ir liels, bija 10 minūtes starpā. Uzreiz zvanīju savai vecmātei Evai. Viņa teica, lai padzīvoju savā vidē vēl, un tikai tad, kad nevaru vairs izturēt, lai braucu uz slimnīcu. Iegāju dušā, pārskatīju vai viss ir salikt līdzņemšanai un devos gulēt. Tomēr sāpju laikā nespēju nogulēt, tāpēc nācās staigāt pa māju.

Nakts
Kaut vēl varēju izturēt tās sāpes man intuīcija teica priekšā, lai jau braucu uz slimnīcu. Trijos nakti ierados slimnīcā, kur bija jāgaida vecmāte, kad  viņa atbrauks. Saģērbos, vecmāte sarakstīja visus dokumentus, tad visi 4 devāmies uz dzemdību zāli. Vecmāte apskatījās un teica, ka uz 9 no rīta mazais būs klāt. Vecmāte aizgāja mazliet apgulties un teica, ka pēc kāda brīža ienāks paskatīties, kā  mums iet.

Sāpes nemaz nebija tik trakas, pat paciešamas, bet man ļoti nāca miegs, un nebija spēka visu laiku kustēties. Tāpēc apstājos četrrāpus un pa kluso uz bumbas pačučēju.

Aizgāju slimnīcā uz dušu, mazliet noskalojos, un tad sākās tādas dīvainas sajūtas - man sākās neliels uztraukums. Pēc stundas aizgāju līdz Evai, viņa teica tur jau viss vaļā un mazais jau nāk laukā tikai tagad jāpaspiež un tad būs jāiet uz galda. Sāpes nemaz nebija tik trakas, pat paciešamas, bet man ļoti nāca miegs, un nebija spēka visu laiku kustēties. Tāpēc apstājos četrrāpus un pa kluso uz bumbas pačučēju.

2 spiedieni

Uzkāpu uz galda, 2 spiedieni, un mazais jau bija uz vēdera. Skatījāmies ar vīru uz mazo, un viņš ar savām ačtelēm uz mums. Tās bija neaprakstāmas sajūtas.  Kamēr man tur sašuva dažas šuvītes, mans vīrs mazo ģērba pirmo reizi (lieki piebilst - pēc tam viņš ne reizi mazo viņu nav apģērbis). Kamēr es vēl biju dzemdību zālē, man vīrs viņu neizlaida no rokām, pat pats viņu veda uz potēm un bija visu laiku ar viņu kopā. Mana sirds bija mierīga, jo zināju, ka mans dēls ir drošās rokās. Dzemdības kopā ilga 6 stundas (tā kaut bija rakstīts mātes pasē).  Pēc dzemdībām domāju, kur tad bija tās lielās sāpes, ilgās stundas, mācīšanās pa sienām rāpot? Ja vien varētu, es uzreiz labprāt dzemdētu otro. :))

 

Iesūtījusi Inga Borisova, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk