Gandrīz aizmirstā

 30. janvāris 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 6171

19.novembrī aizbraucu uz Valmieras slimnīcu, jo sākās sāpes. Lielas sāpes… Slimnīcā nokārtoju visus nepieciešamos dokumentus. Tad mani ieveda palātā, kur bija ginekoloģijas krēsls. Tāpēc ik pēc pus stundas man bija jāiziet ārā, jo  kādai citai bija jāpārbaudās...

 




 Kādā brīdī pienāca masiņa un teica ka rīt no rīta mans mazais būs rokas. Tajā naktī man dupsī ielaida 4 stimulācijas sprices. Tā arī visu nakti nosēdēju un gaidīju mazo brīnumiņu, ko nesāju zem krūts. No rīta aizgāju pie savas ginekoloģes, un viņa man paziņoja, ka kādu laiku es vēl nedzemdēšu. Tā visu dienu saņēmu spricītes, kas stimulēja dzemdes darbību. Beigu beigās mani aizsūtīja uz ginekoloģijas nodalu, kur visu nakti BEIDZOT nogulēju saldā miedziņā. No rīta ienāca māsiņa un aicināja pārbaudīt mazuļa sirdspukstus.
Un šajā brīdī sākas jautrākais… :))  Iegāju palātā, kur man uzlika tos mazos skenerīšus. Sēdēju 10 minūtes. Masiņa kā nenāca, tā nenāca. Kad bija pagājušas 50 minūtes, es zvanīju savai mammītei, kurai teicu, -  man liekas, ka esmu aizmirsta. Tā viņa piezvanīja uz nodaļu un teica, ka tāda un tāda meitene sēž sirdspukstu pārbaudē un ka izdrukātā lapa jau velkas pa zemi.

Mamma piezvanīja uz nodalu un teica, ka tāda un tāda meitene sēž sirdspukstu pārbaudē un ka izdrukātā lapa jau velkas pa zemi.

Daktere paziņoja: „AAAA! Tiešam! PAVISAM AIZMIRSU PAR VIŅU!!!” Atnākusi daktere konstatēja, ka ir laiks doties uz dzemdību zāli. Tad man bija jānes savas mantas (4 somas, kurās bija manas un mazā mantas) uz otru slimnīcas galu... Tas sagādāja milzīgas sāpes! Iegāju palātā, kur man pievienoja sistēmu. Tā sēdēju un saņemu mazas spricites stimulācijai. Ienāca māsiņa. Viņa teica, ka paklausīsies, vai mazajam viss ir kārtībā ar sirdspukstiem. Es pretojos. Teicu, ka man laiks dzemdēt. Viņa  man apgalvoja, ka vēl nav laiks, ka vēl jāgaida. Beigu beigās pēc lielām vārdu pārmaiņām man ir apskatīja un konstatēja: „JĀ, TEV TŪLĪT JĀIET UZ GALDA! GALVIŅA IR REDZAMA!” Knapi aizčāpoju līdz galdam, kad  pasaulē nāca tas mazais kunkulītis. Viņš bija mana dzīves jēga! Tāds gandarījums! Daktere konstatēja,  man ir jāliek šuves. Pēc tam no dzemdību zāles uz otru slimnīcas galu man bija jāčāpo uz savu istabiņu ar kājām. Tā jau spēka nebija, bet kaut kā bija jātiek. Un tiku! :))

 

Iesūtījusi *l*a*u*r*u*x*, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Ja arī Tu vēlies piedalīties konkursā, sīkāku informāciju lasi šeit. 
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk