Gribu Tevi pamest, bet nespēju...

 30. janvāris 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 42313

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Kopā esam ilgi... Tik ilgi, ka pat neatceros tos laikus, kad viņa nebija. Un, kā bija tad, kad biju viena, neatminos. Bet pēdējais pus gads ir pats smagākais un biedējošākais manas dzīves posms...



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Viss bija labi. Kaut kad bija... Bet tagad?! Nu jau ilgāku laiku mana dzīve ir manāmi sagrauta! Nav vairs to attiecību, skaisto vārdu, glāstu. Pirms apmēram gada uzzināju, ka viņš mani ir krāpis. Piedevu... Tikai neaizmirsu to. Visu laiku uzjundī atmiņas par reizi, kad viņš mani piekrāpa. Netieku tam pāri un netikšu. Ko darīt? Šķirties? Mēģināju! Liku viņam savākt visas savas mantas un iet prom, vienalga kur. Tajā mirklī, kad viņš tiešām visu sapakoja un grasījās aiziet, es vienkārši salūzu... Aizslēdzu durvis un nelaidu viņu ārā. Es nespēju, es zināju, ka man viņš jālaiž, bet nevarēju. Pati sev uzdevu jautājumu, kāpēc? Atbilde? Tādas man nav.

Jā, es viņu mīlu... Pārāk stipri. Es saprotu, ka moku pati sevi. Katru vakaru raudu. Katru dienu histērijā kliedzu uz viņu. Es nespēju ar viņu dzīvot pēc tā, ko viņš man nodarīja. Un nespēju arī bez viņa....



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk