Gurķi. Audzēšana, šķirnes izvēle, problēmas
Gurķu dzimtene ir Indija, tie ir tipiski tropiskā klimata augi. Gurķus itin labi var audzēt arī tad, ja nav siltumnīcas - daudzas šķirnes labprāt aug brīvā dabā. Turklāt šādi audzēti dārzeņi ražo ilgāk un ir vislabākie konservēšanai.
Gurķu audzēšanas panākumus ārā vairāk nekā dārznieka čaklums
nosaka klimatiskie apstākļi, kurus ietekmēt mums nav pa spēkam. Lai
padarītu dzīves apstākļus gurķiem tīkamākus, var veikt dažādus
pasākumus - veidot siltās dobes, apakšā liekot salmus un
kūtsmēslus, mulčēt jeb nosegt augsni ar melno plēvi, lai tā ātrāk
iesilst, segt stādījumus ar agrotīklu, ierīkot aizsargstādījumus,
lai novērstu stipra vēja nodarīto kaitējumu, vai veidot lecektis.
Protams, konservējamos jeb lauka gurķus var audzēt plēves
siltumnīcās. Tad ir pavisam droši, ka raža būs - neatkarīgi no
laika apstākļiem.
Šķirnes ar pumpiņām un bez
Laukā lielākoties audzē konservēšanai piemērotus gurķus ar diezgan
cietu miziņu un lielākām vai sīkākām kārpiņām. Retāk tiek audzēti
t. s. beta-alfa tipa gurķi ar īsiem augļiem un pilnīgi gludu, plānu
miziņu, kā arī šķēlīšu tipa gurķi ar cietu, gandrīz gludu
virsmu.
Gurķi var būt pašauglīgi un tādi, kuru apputeksnēšanai un ražas
veidošanai vajag bites. Pašauglīgo konservējamo gurķu šķirņu ir
daudz. Gandrīz visām šķirnēm ir laba augļu iekšējā struktūra,
izturība pret gurķu mozaīkas vīrusu, kraupi un īsto miltrasu, dažām
arī pret neīsto miltrasu (Maurine F1; Mathilde F1). Šo šķirņu augļi
pat nelabvēlīgos apstākļos nepaliek rūgti, kā arī ilgi nepāraug un
nedzeltē. Vispopulārākās ir Holandes firmu RijkZvvaan (Concerto F1
u. c.) un Seminis (Mirabelle F1 u. c.) selekcionētās šķirnes. Visus
pašauglīgos gurķus var audzēt arī plēves siltumnīcās, kur tiem ir
labāki un drošāki apstākļi nekā uz lauka, jo raža veidojas bez bišu
palīdzības - tās siltumnīcās strādā nelabprāt.
Visas šķirnes ir universālas izmantošanas ziņā - gurķus var ēst svaigus, marinēt, sālīt, skābēt. Tomēr katram audzētājam ir sava pieredze un priekšstats par to, kādam jābūt, piemēram, skābētam gurķim.
Var ēst, var sālīt
Visas šķirnes ir universālas izmantošanas ziņā - gurķus var ēst
svaigus, marinēt, sālīt, skābēt. Tomēr katram audzētājam ir sava
pieredze un priekšstats par to, kādam jābūt, piemēram, skābētam
gurķim.
Parasti marinēšanai jeb konservēšanai izmanto šķirnes, kuru augļiem
ir sīkas kārpiņas. Ja augļa garuma un diametra attiecība ir 2,9-3,0
cm : 1 cm, tad augļi ir nelieli, īpaši piemēroti tā sauktajiem
pipargurķīšiem (Marinda F1; Pasalimo F1). 3,2-3,3 cm : 1 cm - augļi
jau ir ievērojami slaidāki, glītu formu tie iegūst, tikai
sasniedzot noteiktu lielumu (Concertó F1; Profi F1). Šā tipa gurķus
var uzskatīt par vairāk piemērotiem svaigam patēriņam.
Par labākajiem skābēšanai un arī mazsālīto gurķu gatavošanai tiek
uzskatītas rupjkārpainās šķirnes (Pasamonte F1; Miroso F1).
Visas modernās šķirnes veido intensīvi tumši zaļus augļus. Arī
iekonservēti tie saglabā šo krāsu. Dažiem gan tas nepatīk. Veco
šķirņu gurķi, kas auguši sausumā un karstumā, kļuva tumšāki un
rūgti, taču modernajām šķirnēm šāds trūkums nepiemīt.
Iztiek paši vai meklē bites
Neraugoties uz visām pozitīvajām īpašībām un priekšrocībām, kas
piemīt pašauglīgajām šķirnēm, daļa audzētāju tomēr joprojām sēj
vecās šķirnes - Libella F1, Izjaščnij, Ņežinas, Grīvas un nedaudz
jaunākās Polan F1 un Racibor F1.
Dažas no šīm šķirnēm ir sievišķā ziedēšanas tipa, un tas nozīmē, ka
blakus jāsēj kāda cita šķirne ar jaukto ziedēšanas tipu, kuras
vīrišķie ziedi kalpos kā putekšņu devēji. Savukārt jauktā
ziedēšanas tipa šķirnēm uz galvenā stublāja pirmie sāk ziedēt
vīrišķie ziedi, pirmajā mirklī apbēdinot kopēju, kurš vēl neredz
nākamās ražas aizmetņus. Tikai pēc kāda laika, kad augs ir
pieņēmies spēkā un veido sāndzinumus, parādās arī sievišķie ziedi.
Tā kā šim šķirnēm augļi veidojas tikai tad, ja ziedi tiek
apputeksnēti, ražas veidošanās ir ļoti atkarīga no klimatiskajiem
apstākļiem - vēsā un lietainā laikā bites nelido, neapaugļotie
aizmetņi dzeltē un nobirst.
Laikus nenovākti, šo šķirņu gurķi pāraug, dzeltē, nelabvēlīgos
apstākļos kļūst rūgti.
Bišu apputeksnējamiem gurķiem vienmēr būs attīstījušās sēklas.
Visbiežāk lauka gurķus sēj vai stāda līdzenā laukā vai arī uz dobēm. Lai augsne ātrāk iesiltu, to var noklāt ar melno plēvi vai melno agrotīklu. Ari raža, kas vākta no šāda stādījuma, būs tīrāka.
Audzēšanas veidi
Visbiežāk lauka gurķus sēj vai stāda līdzenā laukā vai arī uz
dobēm. Lai augsne ātrāk iesiltu, to var noklāt ar melno plēvi vai
melno agrotīklu. Ari raža, kas vākta no šāda stādījuma, būs
tīrāka.
Lai pasargātu augus no salnām un par dažiem grādiem paaugstinātu
gaisa temperatūru, var izmantot balto agrotīklu.
Sākoties ziedēšanai, bišu apputeksnējamām šķirnēm to noņem, bet
pašauglīgajām var atstāt līdz pirmajai ražai vai nelielās platībās
aukstās vasarās pirms katras ražas vākšanas atsegt un atkal uzklāt
atpakaļ.
Uz lauka gurķus iespējams audzēt arī vertikāli, tikai jāizvēlas no
valdošajiem vējiem labi aizsargāta vieta. Tās var būt dažāda
augstuma špaleras, līdz pat 1,5 m, pie kurām augus uzsien kā
siltumnīcās. Var pagatavot arī kaut pusmetru augstu sētiņu un
pārlikt tai pāri gurķu stublājus. Var arī 60-70 grādu slīpumā
nostiept tīklu, sākumā nedaudz palīdzēt gurķim uz tā pakāpties, bet
vēlāk tas turēsies pats ar savām stīgām.
Vertikālajai audzēšanai ir vairākas priekšrocības - augi ir labāk
apgaismoti, labāk vēdinās, līdz ar to iespējams iegūt lielāku ražu.
Šādos apstākļos mazāk izplatās slimības. Ražu ir daudz vieglāk un
ātrāk novākt, augļi ir tīri.
Mēslošana un laistīšana
Lai iegūtu labu gurķu ražu, nepieciešams bagātīgs un sabalansēts
mēslojums. Parasti pirms stādīšanas pamatmēslojumā augsnē tiek
iestrādāti kūtsmēsli un/vai kompleksie minerālmēsli, kurus augi
izmantos pakāpeniski visā veģetācijas periodā.
Apmēram divas nedēļas pēc stādīšanas vai, ja sēj tieši uz lauka,
pēc sadīgšanas, ir jāsāk papildmēslošana. Gurķu sakņu sistēma
izvietota augsnes virsējā slānī, tāpēc labāk mēslot biežāk, bet ar
vājākas koncentrācijas šķidrumu. ]a ir iespējams, tad katrā
laistīšanas reizē (2-3 reizes nedēļā) var lietot vājas
koncentrācijas barības šķīdumu, 0,05% vai 5 g mēslojuma (1
tējkarote) uz 10 l ūdens.
Lai iegūtu labu gurķu ražu, nepieciešams bagātīgs un sabalansēts mēslojums.
Lai augiem nodrošinātu visas nepieciešamās barības vielas,
pārmaiņus jāizmanto dažādi mēslošanas līdzekļi. Noteikti jālieto
kalcija nitrāts, bet, pērkot kompleksos šķīstošos mēslojumus,
jāiepazīstas ar to sastāvu un jāizvēlas tādi, kuros ir arī magnijs.
Ja mēslo tikai reizi nedēļā vai vēl retāk, tad izmanto 0,1-0,15%
šķīdumu vai 10-15 gramu (1-1,5 ēdamkarotes) mēslojuma uz 10 l
ūdens.
Minerālmēslu noliedzējiem jāsaprot, ka augi barojas, ar saknēm
uzņemot ūdeni, kurā izšķīdušas minerālvielas. Iestrādājot
kūtsmēslus, laika gaitā tie mineralizējas, un tikai tad tajos
esošās vielas kļūst augiem pieejamas. Tāpēc organiskais mēslojums
jāuztver pirmām kārtām kā augsnes struktūras uzlabotājs. Gurķiem
augsnes struktūra ir ļoti svarīga - tai jābūt irdenai, ar labu
gaisa cirkulāciju. Ja pēc laistīšanas vai lietus augsne ir
sablīvējusies, uzmanīgi, netraumējot saknes, irdina augsnes
virskārtu. Gurķi aug un ražo vairākus mēnešus, tāpēc
papildmēslošana jāturpina visu šo laiku.
Spēcīgi, labi baroti un kopti augi ir izturīgāki pret slimībām. Ja
mēslojuma nepietiek, vērojama pastiprināta augļu aizmetņu
dzeltēšana.
Raža izaugusi - tā jāglabā
Parasti ražu vāc trīs reizes nedēļā, bet īpaši labos apstākļos to
var darīt katru dienu. Ražu vēlams vākt no rīta, kad nedaudz
apžuvuši rasa, bet augļi vēl nav sakarsuši saulē.
Gurķus labi vākt tarā ar gludām sienām, piemēram, spainī, nevis
grozā, lai netraumētu miziņu. Vācot gurķus, svarīgi nesabojāt pašus
augus un tos pēc iespējas mazāk kustināt. Vēlams gurķus nogriezt ar
nazi, jo raujot var sabojāt vai nu augļa pamatni, vai auga lapu
žākli, kurā vēl jāveidojas jauniem aizmetņiem vai sānvasām. Nolasa
arī kroplos un bojātos augļaizmetņus - tie labāki nekļūs, tikai
atņems augam spēku, kas nepieciešams kvalitatīvas ražas
veidošanai.
Spēcīgi, labi baroti un kopti augi ir izturīgāki pret slimībām. Ja mēslojuma nepietiek, vērojama pastiprināta augļu aizmetņu dzeltēšana.
Svaigam patēriņam vislabāk vākt palielākus augļus ar jau
nobriedušu miziņu - tad tie tik ātri nevītīs. Garšīgākie ir katru
dienu vākti, svaigi gurķīši. Pārauguši gurķi zaudē savu vērtību un
kavē nākamo augļu veidošanos. Ja ražu vāc reizi nedēļā, kā tas
bieži notiek, ja uz dārzu brauc tikai sestdienās, augam lielās
slodzes dēļ pastiprināti dzeltēs jaunie aizmetnīši. Par dažiem
nodzeltējušiem gurķīšiem nav jāsatraucas, jo aizmetņu vienmēr ir
vairāk, nekā augs spēj nobriedināt. Ja vēlas konservēt ļoti mazus
gurķīšus - 6 cm vai vēl mazākus -, tad tas jādara nekavējoties,
uz-reiz pēc novākšanas, jo tādi ļoti ātri savīst.
Gurķus vēsā vietā, 12-13°C, dažas dienas var uzglabāt, tomēr
vislabāk tos konservēt drīz pēc novākšanas. Savītuši un pēc tam
ūdenī atsvaidzināti gurķi konservos nebūs gardi.
Ja gurķis slims...
Tāpat kā cilvēkam, arī augiem slimību ārstēšanai nepieciešamas
zāles, tikai tās jālieto saprātīgi, īstajā laikā un devās. Tāpēc
vēlams nepaļauties tikai uz savām zināšanām un konsultēties ar
speciālistiem, lai nekļūdītos augu slimību noteikšanā un arī augu
aizsardzības līdzekļu izvēlē. Nav tāda universāla līdzekļa, kas
palīdzētu cīnīties ar visām slimībām, tāpēc ir svarīgi precīzi
zināt, kas augam kait.
Īstā miltrasa parādēs siltā un mitrā laikā, īpaši - sabiezinātos
sējumos. Lapu virspusē veidojas balta, it kā miltaina kārtiņa.
Vēlāk tāda parādās arī uz stublāja un augļiem. Jaunās šķirnes ar to
gandrīz neslimo.
Neīstā miltrasa ir postošākā gurķu slimība Latvijā, īpaši
nelabvēlīgos apstākļos, saslimst arī izturīgās šķirnes. Ja slimību
laikus neapkaro, pāris nedēļu laikā viss stādījums iet bojā.
Slimības pirmās pazīmes nezinātājam var palikt nepamanītas. Lapu
virspusē parādās sākumā gandrīz nemanāmi, gaiši dzeltenīgi zaļi
plankumi, savukārt lapas apakšpusē plankums izskatās eļļains,
pelēcīgi brūns. Lai saglābtu ražu, jārīkojas radikāli - jāmiglo ar
ķīmiskajiem preparātiem Ridomils vai Previkurs. Dūlija vidū vai
beigās var nomiglot arī profilaktiski.
Gurķu kraupis. Modernās šķirnes ar šo slimību neslimo.
Pazīmes - uz lapām veidojas brūni dažāda lieluma plankumi, bet
audzētājs visbiežāk bojājumus pamana jau tikai uz augļiem - tumši
brūnus, iegrimušus, cietus plankumus.
Ķirbjaugu pelēkplankumainība. Uz lapām, sākot no malas, parādās
lieli, izplūduši plankumi. Bojājumi novērojami arī uz augļiem - to
galos, sākumā iekšpusē, parādās brūnas joslas. Slimības
izplatīšanos veicina zema temperatūra naktī un paaugstināts gaisa
mitrums. Apkaro ar Ditānu vai Ridomilu.
Bakteriālā plankumainiba. Uz lapām veidojas brūni plankumi,
no kuriem daļa vēlāk izkrīt. Veidojas caurumainas lapas, cieš arī
augļi. Apkarot var ar Bordo šķidrumu.
Tāpat kā cilvēkam, arī augiem slimību ārstēšanai nepieciešamas zāles, tikai tās jālieto saprātīgi, īstajā laikā un devās. Tāpēc vēlams nepaļauties tikai uz savām zināšanām un konsultēties ar speciālistiem.
Barības elementu trūkuma pazīmes
Zinošs dārznieks pēc gurķa izskata un lapu krāsas var pateikt, kas
augam trūkst un ar ko papildus jāpiebaro.
Slāpeklis - dzeltē vispirms vecākās, apakšējās lapas, tad
arī augšējās. Dzeltē un birst aizmetņi.
Fosfors - jaunās lapas ir mazas, tumši zaļas, vecākās lapas
cietas, malas ritinās uz augšu. Bieži fosfora augsnē ir pietiekami,
bet, ja ir zema augsnes temperatūra, augs to nespēj uzņemt.
Kālijs - vecāko lapu malas dzeltē, pakāpeniski visa lapa
kļūst dzeltenzaļa. Kālija deficīts parādās arī sabiezinātos
stādījumos, ja gurķiem trūkst gaismas.
Kalcijs - dzeltē jauno lapu galiņi, ļoti liela deficīta
gadījumā atmirst galotnes. Augļiem paliek spici galiņi. Augs zaudē
spēju pretoties sēnīšu slimībām, tāpēc attīstās dažādas puves.
Magnijs - dzeltē vecāko lapu plātne, zaļas paliek tikai
dzīslas.
Padomi
Gurķu kvalitāti negatīvi ietekmē etilēns, tāpēc tos nedrīkst turēt
blakus ar augļiem, kas to izdala - tomātiem un āboliem.
Gurķi ražas veidošanai patērē ļoti daudz ūdens, tāpēc sausā laikā
tie regulāri 2-3 reizes nedēļā jālaista. Laistīšanai nedrīkst
izmantot aukstu ūdeni -vēlams to uzkrāt traukos, lai iesilst līdz
gaisa temperatūrai.
Gurķu audzēšanā, gluži kā ikvienā dzīves jomā, nav vienas absolūtās
patiesības. Ja kādam māte un vecmāmiņa gadu no gada audzējusi,
piemēram, tagad par nemoderniem uzskatāmos Ņežinas gurķus,
skābējusi pēc sev vien zināmas receptes noteiktā Mēness fāzē, tad
turpiniet ģimenes tradīcijas un dariet tāpat! Protams, vajadzētu
pamēģināt arī kaut ko jaunu.
Materiālu sagatavojusi: Lolita Presnikova,
dārzeņkope žurnāls Dārza Pasaule 2006 7/8