Meitiņa dzemdībās nomira ārstu vainas dēļ...

 30. janvāris 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 23211

Pirmo meitiņu gaidīju tālajā 1993. gadā. Kuldīgas dzemdību nodaļa stafilokoka baktēriju dēļ bija aizvēra ciet, tāpēc bija jādodas uz Ventspili.



Foto: mammamuntetiem.lv


Kuldīgas variants

Tajā laikā man bija 22 gadi, un informācijas trūkuma dēļ laikam biju galīga ''muļķe''. Pusnaktī nogāja augļūdens, sāku gaidīt sāpes, kuras nezin kur kavējās. Vīrs tajā laikā slimoja un bija ieņēmis stipras miega zāles, līdz ar to nebija uzmodināms. Tā nu sagaidīju rītu. Kad vīrs piecēlās, gājām uz ''ātrajiem''. Ventspilī bijām uz 10 no rīta. Tur sāka mani stimulēt, bet tajā pašā laikā neviens neizmeklēja ne mani, ne gaidāmo bērniņu. Slimnīcā biju reizē ar divām ventspilniecēm, kuras tika apčubinātas, bet es biju Kuldīgas variants. Tā arī mani daktere dežūrējošā sauca - Kuldīgas smagais variants. Žēl, ka neatceros viņas uzvārdu. Kad beidzot kāda cita daktere vienīgo reizi atnāca mani apskatīt, konstatēja, ka bērniņš bija sagriezies, un ir sausi dzemdību ceļi. Visi sāka skriet, jautāt vai esmu ar mieru uz ķeizaru. Biju ar mieru uz visu, kaut tikai beigtos sāpes, pat nezināju kas tāds ķeizars ir un ko viņš ziemā ēd.

 

Meitiņas nāve

Aizveda uz operāciju 13.25. Anna piedzima 14.50. Meitiņa nomira. Redzēju sevi it kā no augšas, redzēju savus sirdspukstus apstājamies. Vēlāk dakteri teica, ka bērniņa izredzes bijušas ļoti niecīgas. Sāku meklēt vainu sevī, raudāju, pārdzīvoju. Tā arī neviens nepienāca un neparunājās ar mani.

Kādā brīdī ienāca tā pati daktere un teica: „Jūs saprotat, Kuldīgas variant, cik jūs mums dārgi izmaksājat?”

Visu laiku man bija paaugstināta temperatūra. Kādā brīdī ienāca tā pati daktere un teica: „Jūs saprotat, Kuldīgas variant, cik jūs mums dārgi izmaksājat?” Lai mazinātu temperatūru , man lika bankas uz muguras, bet tikai nodedzināja ādu, jo tās aizmirsa tās laikus noņemt. Beigās viens jauns ārsts, kurš tikko sācis strādāt uzjautāja man: „Mammīt, kā jūs mērāt temperatūru?” Karstā krūts karsē un temperatūra skrien augšā griezdamās.
 

Bailes

Par otru bērniņu nemaz domāt negribēju, jo bija neizsakāmas bailes. Bet vīram tieši 1995. gadā 1995 sagribējās otru mazuli un punkts. Katru dienu dzīvoju kā pēdējo, skaitīju dienas, bēdājos. Martas piedzimšana ar ķeizaru un mazās Elzas piedzimšana Kuldīgas slimnīcā bija ļoti jaukas un mierīgas. Varu ieteikt visām Latvijas topošajām māmiņām Kuldīgas slimnīcu, tās brīnišķīgos ārstus un apkalpojošo personālu. Vēl jau protams ir bijuši rūgti mirkļi, dzīve situsi ne pa jokam. Manus nu jau lielos tīņus audzina cits vīrietis, jo bērnu tēvam nebija interese to darīt, jau bērniņiem nākot pasaulē. Bet tas jau ir cits stāsts.

Mīliet sevi un savus bērniņus, jo augstākā laime, kas var būt, ir būt mammām un redzēt savus bērnus izaugam par krietniem cilvēkiem.

 

Iesūtījusi Sandra Ēķe



0 Pievienot komentāru

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk