Dēls vai hokejs? Tagad dēls!

 26. jūnijs 2009 16:00 Intervija  skatījumi: 5749

Artūrs Irbe mūsu tikšanās laiku mēģina izbrīvēt tā, lai varētu pagūt dēlu paņemt no skolas, un pēc tam aizvest viņu uz hokeja treniņu. Nu jau divarpus gadus Atis dzīvo pie sava tēva Latvijā. Artūra ikdiena šobrīd ir pakārtota dēlam.



FOTO: Jānis Deinats (“Fotocentrs”), STILS: Agnese Kaupere, žurnāls Una


Vai var teikt, ka jūsu prioritāte šobrīd ir dēls Atis?
Principā tā tas ir izvērties. Brīžiem gan rodas jautājums, cik ir pietiekami un cik ir par daudz, jo solis no rūpēm līdz lutināšanai nemaz nav tik plats. Arī es šajā ziņā grēkoju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai bērna prāts būtu nodarbināts vēl kaut kur – treniņos vai kādos interešu centros.


Ar lutināšanu dažkārt tiek kompensēti kādi zaudējumi.
Ja tā notiek, tas nav apzināti. Protams, kad spēlēju NHL, mājās biju maz. Pārsvarā tikai vasarās, lai cik tas skarbi neizklausītos, bet arī tad domāju par nākamo sezonu. Turklāt, kad sezonas laikā biju mājās, arī tad visa mūsu dzīve lielā mērā bija pakārtota manam režīmam. Bieži nācās teikt vārdus – šodien mēs tur neiesim, jo rīt man ir spēle. To varat darīt, bet bez manis.
Taču šobrīd mana prioritāte ir dēls. Sākumā it kā mēģināju uzspēlēt “Rīgas U20” komandā. Taču uz lielāko daļu treniņu nevarēju paspēt, jo tie sakrita ar laiku, kad bija jāizņem Atis no skolas. Protams, komandas vadība teica – bērnam var aizbraukt pakaļ kāds cits. Taču viņš tikko bija sācis dzīvot pie manis, bija pieņēmis ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē, un es tagad diendienā nebūšu ar viņu kopā! Man bija jāizvērtē – kas man ir svarīgāks – dēls vai hokejs? Mēģināju apvienot abus, bet pēc tam izrādījās, ka tas nav iespējams. Savukārt hokeju noliekot otrajā vietā, nevarēju sasniegt savus labākos rezultātus. Tādējādi galu galā savu enerģiju nolēmu veltīt tikai dēlam. Vedu viņu uz skolu, uz futbola treniņiem, lai viņš šeit iejustos, lai bez skolas viņam būtu vēl citas nodarbības.


Man bija jāizvērtē – kas man ir svarīgāks – dēls vai hokejs? Mēģināju apvienot abus, bet pēc tam izrādījās, ka tas nav iespējams.

 

Pierastāks ir modelis, ka bērni pēc šķiršanās paliek dzīvot pie mammas.
Atis pats nolēma, ka dzīvos pie manis. Bija paredzēts, ka augustā pēc vasaras brīvdienām viņš kopā ar māsu atgriezīsies Amerikā, bet dēls visu laiku tikai par to vien runāja, ka vēlētos palikt Latvijā. Es teicu: “Ati, to var izdarīt, bet tev pašam jārunā ar mammu, jābūt stipram un jāizstāsta, ko jūti.” Viņš, protams: “Nē, pasaki tu mammai.” Bet man gribējās, lai viņš to izdara. Tā saruna tika atlikta. Kad līdz izlidošanai uz Ameriku bija palikušas dažas dienas, Atis tomēr piezvanīja Ilzei un to pateica. Protams, tas mammai bija ļoti smagi– varu viņu saprast, un tas bija grūts lēmums arī deviņgadīgam bērnam, jo sirds ir pie viena un pie otra, bet bija jāizdara izvēle. Tā Atis palika šeit. Iekārtoju viņu starptautiskajā skolā, kur apmācības notiek angļu valodā. Skolā iedams, iemācījās rakstīt un lasīt latviski.
Tā kā viss dzīvē nokārtojas, un es nemaz nevarēju sapņot par tādu iznākumu. Laiks visu noliek pie vietas. Galvenais nesastrēbt karstu un nesastrādāt muļķības, kas pēc tam dārgi atmaksājas – īpaši tas attiecas uz bērniem, lai viņi nebūtu cietēji. Domāju, ka mums šis jautājums ir labi atrisinājies. Bērni brauc ciemos – Anita pie manis, Atis pie mammas. Dēlam ir nedaudz sarežģītāk, jo viņš viens vēl neceļo atšķirībā no Anitas, kurai vasarā būs 19. Tādējādi Atis līdz mammai ir jāaizgādā. Protams, viņš dažkārt saka – žēl, ka mamma un tētis nav turpat blakus, tad varētu katru nedēļu ciemoties.


Vai Atis nekad nav jautājis, kāpēc jūs nedzīvojat kopā?
Ir bijušas sarunas, un bērnam to pieņemt ir grūti. It īpaši mazākam bērnam. Viņš saprot, kā tas ir, bet iekšēji tik un tā dzīvo ar cerību, ka vecāki atkal būs kopā.


Ko Atis saka par jūsu jaunajām attiecībām, vai nav greizsirdīgs?
Viņam ir grūti pieņemt, ka ar tēta uzmanību ir jādalās vēl ar kādu. Bet, kas attiecas uz Ilzi, viņa ir otrreiz apprecējusies – viņai ir fantastisks vīrs. Es to cilvēku ļoti labi pazīstu un par viņu varu pateikt tikai labas lietas. No egoistiskā viedokļa, esmu, protams, priecīgs, ka Ilzes prātu vairs nekas cits nenodarbina un viņas dzīve ir nokārtojusies. Ja pirms tam man būtu bažas, sūtot Ati pie mammas, tad tagad, kopš viņa ir precējusies, man nav nekādu uztraukumu. Es zinu, ka tur viss būs kārtībā – viņiem būs interesanti, būs ko darīt un tas cilvēks parūpēsies par Ati kā par savu bērnu. Manuprāt, tajās attiecībās Atim nevajadzētu būt greizsirdībam.
Tā kā šeit Atim esmu viens, tad esmu viņam divtik vajadzīgs. Un tēvs māti nekad nevar aizstāt. Tas nav iespējams. Tur ir īpaša saikne. Manuprāt, bērni tikai zemapziņā apjauš, ka viņi ir greizsirdīgi. Droši vien psihologi to labāk zina, bet mans izskaidrojums ir, ka bērns, vecākiem šķiroties, jebkurā gadījumā ir piedzīvojis zaudējumu un viņam varētu būt bailes, ka arī viņš var kādu no viņiem zaudēt.


Arī jūsu vecāki ir šķīrušies, un, iespējams, tāpēc jums nav svešas šīs izjūtas.
Jā, bet man bija 13–14 gadi, kad viņi vairs nedzīvoja kopā. Man ar tēti bija ļoti labs kontakts, un viņš ļoti daudz man ir devis pirms tam. Kā smejos, viņš bija staigājošā enciklopēdija. Es jau 10 gadu vecumā zināju, kā ir pareizi jātrenējas un jāatpūšas, kā jāskrien garie gabali un īsie gabali, kas jāēd. Savu viņš bija ielicis manī līdz 13 gadu vecumam. Turklāt man bija hokeja komanda un labs treneris, kas rūpējās par mani, dzīvoju hokeja internātā 55. vidusskolā, kas mammai bija labs atspaids, jo biju pabarots un pieskatīts.
Protams, emocionāli samierināties ar vecāku šķiršanos bērnam nav viegli. Bet vai tāpēc pieaugušajiem bērna priekšā vajadzētu spēlēt teātri un rādīt nepareizu dzīves modeli? Tas būtu nepareizi.


Būt sportista sievai nemaz nav tik viegli. Treniņi, izbraukumi...
Tajā laikā, kad spēlēju NHL un biju arodbiedrībā, tika veikts pētījums, cik NHL spēlētāju ģimeņu izirst karjeras laikā, un cik – divus gadus pēc karjeras beigām. Skaitlis šokējošs – 80%.
Skaidrs, ka visām sportistu ģimenēm bija jādzīvo it kā divas dzīves – sezonas un nesezonas. Šīs nemitīgās tikšanās un šķiršanās, tikšanās un atkal šķiršanās – cilvēki vairs nemāk būt kopā. To var iemācīties, bet ne visiem tas izdodas.


Turklāt jums ir savas pielūdzējas – fanes, līdzīgi kā mūziķiem, aktieriem...
Jā, hokejā kaut kādā ziņā ir mačo tipa veči, un meitenēm patīk sliktie zēni. Tajā pašā laikā daudzi no mums tiek idealizēti, jo izveidojies priekšstats par mums, lasot intervijas, redzot mūs televīzijā...
Sākumā viss ir vienkārši un viegli, jo nenoliegsim, ka NHL spēlētājs ir elitāras profesijas pārstāvis, kas saņem labus ienākumus. Kopā ar viņu – tā ir nodrošināta dzīve. Pie mums NHL runāja, ka hokejistu sievas ir īpaša suga. Tas nav ļaunā nozīmē. Taču daļai meiteņu ir sava pieeja dabūt puisi, kas ir slavens, nodrošināts – pēc tam jau redzēs, kā būs. Attiecības, kas balstītas uz slavu un naudu, ātri izjūk. Turklāt nevar noliegt, ka sportists, kurš izsities līdz NHL, ir spēcīga personība. Te es varu runāt par sevi – arī man ir kaut kādi principi, pieņēmumi, pie kuriem pieturos. Turklāt attiecībās jāļauj smilšu graudiņiem apbružāt tevi, lai viss saguļas pareizi. Tādējādi, ja nav spējas piemēroties, tad arī attiecības brūk.


Diemžēl arī jūsu laulība pēc 15 gadu kopdzīves izira.
Mes apprecējāmies Latvijā. Laulība izira un Latvija arī izšķīrāmies. Mēs abi skaidri sapratām, ka šī lieta civilizēti jānoved līdz galam, lai neciestu bērni, lai nebūtu savstarpēja naida un vēlāk arī nevajadzīgas pasaules dalīšanas, kura grauztu mūs pašus un lieki sāpinātu bērnus.


Atskatoties atpakaļ, vai šodien kādā dzīves situācijā jūs būtu rīkojies citādi?
Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš ne reizi dzīvē nepadomātu – ja es zinātu to, ko zinu tagad, tad gan būtu rīkojos savādāk. Tāpēc runāt, ka kaut ko vajadzēja darīt citādi, nevar. Galvenais ir nerīkoties pretēji savai sirdsapziņai, citādi pēc tam tas tāpat slikti beigsies. Tādējādi tā ir neatsverama pieredze, ko esmu pareizi vai nepareizi darījis. Es ievēroju principu – viss, kas notiek, notiek uz labu. Turklāt esmu izlutināts cilvēks – četru piecu gadu vecumā zināju, kas vēlos būt, un līdz tam arī nonācu. Bija arī dienas, kad likās – pasaule nav taisnīga pret mani, bet, tā pa lielam atskatoties, es ar prieku diendienā gāju uz darbu. Darbs bija mans hobijs, un es tiku atalgots karaliski – par to pat sapņot nevarēju! Jo ko dod nauda? Neatkarību! Tad arī ir viegli izvēlēties – pateikt “jā” vai ‘nē”. Mani var ieinteresēt tikai ar ko interesantu, kam es tiešām ticu, ko es darīšu tikai tāpēc, ka man tas patīk.


Sapelnītā nauda dod lielāku iespēju daudz laika veltīt dēlam – nav jāstrādā vairākos darbos, lai nopelnītu ģimenei iztiku.
Nu, protams, bet cilvēka daba ir iekārtota tā, ka to var darīt kādu gadu, divus, bet iekšā jau enerģija kūsā. Gribas savas zināšanas kaut kur pielietot – būt noderīgam. Nav tā, ka viss ir sasniegts un dzīvē vairs neko nevajag. Labi, bērna dēļ to visu var darīt, bet cik ilgi? Viņš izaugs, aizies, bet pašam ir jādzīvo. Ir jāatrod ļoti līdzsvarots laika un savu nodarbību pielietojums.


Vai neesat domājis arī dēlu virzīt profesionālajā sportā?
Es viņam ļauju izvēlēties, jo man pašam šajā jomā ir sava pieredze. Tētis dzina mani uz vieglatlētiku un teica, ka man jābūt vieglatlētam. Bet es atbildēju, ka vēlos trenēties hokejā. Viņš teica: “Dēls, tur tev lauzīs kājas, tev būs pārsista seja! Vieglatlētikā nekā tamlīdzīga nav!” Bet es atbildēju: “Hokejs ir interesanta spēle!” Neskatoties uz to, ka tēvs cerēja, ka tomēr kļūšu par vieglatlētu, jo mēs daudz skrējām, lēcām augstumā un tālumā, uzstādījām rekordus un tos uzlabojām, mums bija pat sava kladīte, kur visu smalki pierakstījām, es no sava sapņa neatteicos. Atradu sludinājumu un 10 gadu vecumā pieteicos hokejā. Tāpēc man bija vajadzīgs, lai Atis pats to vēlas, lai vismaz pusgadu man smadzenēs pilina, pilina pa pilienam, kamēr beidzot vienā brīdī sapratu – tūlīt viņam liksies, ka tētis negrib. Taču man nav nemazāko sajūtu, ka vajadzētu viņu uztaisīt par profesionāli. Viss ir viņa paša rokās, ja gribēs, tad arī sasniegs vēlamos rezultātus – nelīdzēs ne vecāku mudināšana, ne treneru stingrā roka. Turklāt jārēķinās – jo tālāk ej sportā un kļūsti profesionālāks, jo vairāk sviedru jālej. Bet man tas patika, jo zināju, kāpēc to daru. Es pat darīju vairāk, nekā bija prasīts, jo uzskatīju, ka tādējādi varu būt labāks par citiem.


Jūs teicāt, ka sākumā dēlu vedāt uz futbola treniņiem.
Jā, jo viņam patika abi sporta veidi – gan hokejs, gan futbols. Atis prata slidot, bet tā kā viņš nebija trenējies, no saviem vienaudžiem atpaliktu. Atim tolaik bija deviņi gadi, bet bērni hokejā trenējas no četru piecu gadu vecuma. Es parēķināju, ka viņam ir jauna skola, jauna vide, un hokejā būs grūti, jo būs vajadzīgs ilgs process, kamēr tiks līdzi. Bet bumbu viņš tāpat dzenāja ar mani un citiem puikām. Būs labākais vai nebūs – tas nebija svarīgākais. Viņš uzreiz varēja skriet, trāpīt pa bumbu, varēja kādu apvest, iestāties vārtos, un viņam tā lieta patika. Tāpēc izvēlējāmies futbolu. Tā viņš pirmo gadu notrenējās. Tad pienāca janvāra beigas, kad man vajadzēja braukt spēlēt uz Slovākiju. Protams, dēlu ņēmu līdzi. Ar mums kopā brauca auklīte, kas bija kā mājskolotāja Atim, un arī mana mamma, kas palīdzēja mums. Diemžēl pārāk ilgi biju bez augstākā līmeņa hokeja un nebiju trenējies tik nopietni, kā vajadzēja, lai uzreiz varētu ielēkt tāda līmeņa līgā kā Slovākijā. Pēc nedēļas trenēšanās mani ielika stāvēt vārtos, jo komandai bija vajadzīgs glābējs, bet es tajā brīdī glābējs nebiju. Es, kurš biju izsaukts kā ugunsdzēsējs, patiesībā biju ugunsdzēsējs bez ūdens. Tādējādi pēc mēneša atgriezāmies Latvijā. Šajā laikā dēls no futbola bija jau atgājis. Pa starpu Atis uzspēlēja golfu, skolā – tenisu, un kādu dienu viņš atkal ieminējās par hokeju. Tikai tad, kad sapratu, ka viņš to vēlas no sirds, sāku vest viņu uz hokeja nodarbībām. Atim, protams, ļoti gribētos stāvēt vārtos, bet es viņam saku – kamēr nebūsi apguvis hokeja pamatus, tikmēr vārtos nestāvēsi. Tādējādi, zobus sakodis, viņš nopietni trenējas.


Vai dēls ātri aprada ar jaunajiem apstākļiem Latvijā? Pieļauju iespēju, ka Amerikā viņš dzīvoja greznā mājā ar baseinu, tur bija pieejamas vēl citādas ekstras.
Paskatīsimies uz to nedaudz no citas puses – uz to, kas šobrīd notiek valstī. Sauksim to īstajā vārdā – par krīzi. Var teikt, ka Ati krīze piemeklēja jau pirms divarpus gadiem. Nācās dzīvot pieticīgāk. Arī man beidzās NHL karjera, vajadzēja pievilkt grožus. Jā, Atim te nav lielas mājas ar baseinu, viņam ir krietni šaurāka rocība, bet bērnam jau to nevajag. Viņam vajag sajūtu, ka viņu mīl un par viņu rūpējas. Tas ir pats svarīgākais.
Kāpēc pieminēju krīzi? Saprotu, ka cilvēkiem viss ieguldītais darbs ir aizgājis postā. Viss, ko viņi gadu gadiem darījuši, kļuvis bezvērtīgs. Bet ko līdz biezais naudas žūksnis, ko izvelc no kabatas, ja attiecības veidojušās tikai tāpēc, ka tev ir pilns maks. Kad nauda aptrūksies, neviena drauga nebūs, ja attiecības bija balstītas uz naudu. Krīzes laikā cilvēkiem nāksies savādāk paskatīties uz vērtībām. Ko dod tas, ka mēs dzenamies pēc kaut kāda statusa? Arī es biju labākais Latvijas vārtsargs un spēlēju NHL. Tagad esmu bijušais. Taču es biju tam gatavs. Zināju, ka tas kādreiz pienāks. Cita lieta – man gribas spēlēt, un, protams, ir patīkami, ka visi uzgavilē un atbalsta. Man patīk emocijas, sajūtas, ko sniedz hokejs. Būt laukumā, ķert ripas, sacensties ar pretinieku, būt komandā, būt ģērbtuvē un triekt jokus ar pārējiem džekiem – tās ir neaizstājamas lietas. Bet slava nāk un aiziet. Arī man draugu loks ir krietni mainījies, kopš beidzu spēlēt – daudzi cilvēki ir pazuduši. Tagad redzams, kurš ir bijis īstais. Nevajag būt naiviem. Paskatīsimies kaut vai uz manu piemēru – ko dod supermāja un superapstākļi Amerikā, ja attiecības nevar saglabāt.

 

Jā, Atim te nav lielas mājas ar baseinu, viņam ir krietni šaurāka rocība, bet bērnam jau to nevajag. Viņam vajag sajūtu, ka viņu mīl un par viņu rūpējas. Tas ir pats svarīgākais.

Arī es aizbraucu uz Ameriku un nezināju, kas ir kredītkarte. Mācēju rīkoties tikai ar skaidru naudu. Izjutu, ko nozīmē, ja māja ir iegādāta kredītā. Tu esi visu labi saplānojis, tev ir paredzēta alga, bet pēkšņi lokauts un tā vairs nenāk. Vajadzēja aizņemties naudu, un atradās cilvēki, kas man to aizdeva. Otrreiz biju prātīgs – tādā situācijā vairs iekšā nelīdu. Nu, mūsu cilvēki arī daudzi tajā ir iekāpuši un pārspīlējuši. Kad atgriezos no NHL, redzēju uz ielām Latvijā šikas mašīnas, cilvēki pēkšņi sāka dzīvot dārgās mājās, ko es, kas, spēlējot bija nopelnījis ļoti lielu naudu, uzskatīju, ka nevaru atļauties. Ne tik lepnā mašīnā es braucu, ne tik lepnā mājā dzīvoju. Šodien es braucu ar to pašu mašīnu un dzīvoju tajā pašā mājā. Ir cilvēki, kuri ir prātīgi dzīvojuši, un viņi spēj savilkt galus kopā. Tiem, kuri dzīvoja pārāk trakulīgi un tagad visu ir zaudējuši (zinu, ka daudziem tas nepatiks, jo viņi jūtas piemānīti), ir jāsaprot – tā ir dzīves skola, tur neko nevar izdarīt. Man ir žēl šo cilvēku. Protams, būtu bijis labi, ja šāds laiks nepienāktu. Bet no kļūdām mēs mācāmies.


Kas šobrīd vēl nodarbina jūsu prātu – ko bez dēla audzināšanas vēl darāt?
Sezonas sākumā, pagājušās vasaras vidū, sāku vadīt treniņus “Dinamo Rīga” vārtsargiem, diemžēl oktobrī viens celis neizturēja. Jau agrāk, spēlējot futbolu, biju sarāvis krustenisko saiti un vienreiz jau tā tika operēta. Šoreiz atkal bija trauma, acīmredzot tādēļ, ka par agru atsāku slidot. Tā no oktobra vidus vairs nestrādāju. Taču tagad esmu iesaistījies tādā avantūrā kā skolas valdē starptautiskajā skolā, kur mācās mans dēls – risinām dažādus aktuālus jautājumus. Tas aizņem visvairāk laika, nav algots un man ir diezgan svešs. Esmu iesaistījies arī projektā “Pēdas” – rīkojam talkas, sakopjam vidi.
Jau divus gadus man kopā ar kompanjonu pieder neliela viesnīciņa Austrijā, kur diendienā dzīvo un strādā kompanjons ar sievu, kurai ir pieredze viesnīcu menedžmentā. Sākums nebija viegls, bet tagad viss notiek. Apmeklētāju skaits aug.


Vai jūs būtu gatavs tagad atkal uz ilgāku laiku atstāt Latviju?
Kad spēlēju NHL, sapņoju par brīdi, kad atgriezīšos mājās. Nu jau Latvijā esmu pavadījis trīs gadus. Ja būtu kāda interesanta iespēja, nebaidītos braukt prom, jo man ir, kur atgriezties. Šobrīd man galvenais ir tikt vaļā no kruķiem un smelšos pacietību – kādi trīs mēneši būs nopietni jāpastrādā sporta zālē, jo gada laikā bez pietiekamas fiziskas slodzes muskuļi ir atrofējušies. Pēc tam skatīšos, ko darīt. Puikam jādabū laba skola, jo šogad viņš beidz skolu, kurā ir tikai 6. klašu apmācība.


Vai uz pasaules hokeja čempionātu Šveicē brauksiet?
Domāju, es tomēr aizbraukšu! Ļoti gribas satikt trenerus, menedžerus, bijušos cīņu biedrus, jo tad, kad biju aktīvajā sportā, bieži vien nebija laika satikties tāpat vien.


Jūs minējāt, ka Ilze ir veiksmīgi apprecējusies. Vai jūs pats arī būtu gatavs apprecēties otrreiz?
Pēc būtības esmu ģimenes cilvēks un man principā ļoti patika ģimenes dzīve, tāpēc pavisam droši varu teikt, ka neizslēdzu tādu iespēju. Protams, ka tagad es septiņreiz
nomērītu. Lai gan nekad jau nevar skaidri zināt. Cilvēki ir dažādi un katras attiecības citādākas.

TEKSTS: Džina Briška žurnāls Una
www.una.lv
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk