Kad mazulis aiziet, bet sāpes paliek...

 25. jūnijs 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 17740

Lasu laimīgus stāstus, kā tiek sagaidīti mazuļi un birst asaras. Jo diemžēl mans stāsts nebeidzās ar prieka asarām...




Ir 2009.gada 8.marta rīts. Pulksten septiņos no rīta ejot uz wc pamanu, ka ir sarkani izdalījumi, saku vīram — laikam būs. Zvanu savai izvēlētai vecmātei, protams, jādodas uz slimnīcu! Lēni bez steigas ieeju dušā, saģērbjamies, ņemam jau sen sakravāto somu un braucam uz slimnīcu! Sāpes nav lielas, tās atkārtojas ik pēc septiņām minūtēm.

10.00 ierodamies slimnīcā! Vīrs dodas uz ģimenes palātu, jo bijam nolēmuši, ka viņš arī dzīvosies pa slimnīcu, bet dzemdībās nepiedalīsies, es palieku uz visām pārbaudēm.. Atvērums jau dive centimetri, sirsniņa mazulim pukst — tātad viss ir labi. Mediķi iedod  zem mēles sūkājamo tableti un pēc visām pārbaudēm arī es dodos uz palātu pie vīra. Stipru sāpju joprojām nav.  Pulkstens jau 11, bet nekas īpašs nenotiek, mazliet nervozēdama staigāju pa istabiņu... Pēc laiciņa atnāk vecmāte un jautā, kā ir, bet es saku, ka man vispār pazudušas sāpes. Tad man ar sistēmas palīdzību ievadīja zāles, lai sāpes atsāktos. Pēc neilga brīža sāpes atjaunojas un nu jau ir biežākas — ik pēc piecām minūtēm, arī stiprākas. Ik pēc stundas nāk vecmāte, pārbauda mazulim sirsniņu, dzemdes atvērumu — dzemdību proces lēnām rit uz priekšu. Ar katru minūti tuvojamies brīdim, ka mazulis būs ar mums. Pulksten 15.00 jau dodos uz pirms dzemdību palātu, vīrs paliek un gaida! Sāpes jau ir ik pēc trim minūtēm, atpūtas nekādas. Nogulēt vispār nevaru, tikai stāvēt uz kājam, vai tupēt uz ceļiem... Ar lielām mokām noguļos gultā, lai vecmāte paskatītos atvērumu un paklausītos sirdspukstus mazulim. Sirsniņa pukst, tātad mazulim viss ir labi. Laiks velkas ļoti lēni, zūd spēki, jo visu laiku esmu uz kājam, pagulēt nevaru.. Sāpes kļūst arvien stiprākas un stiprākas. Jau sāk zust pacietība, no spēku zuduma gar acīm metas melns, kājas ļodzās, bet jāsaņemas.
 

Ārsts man saka, ko bļauju, caur muti jau mazais nepiedzims.
 

Vecmāte ik pa laiciņam paklausās mazuļa sirsniņu. Visas dienas garumā, pārbaudot atvērumu, vecmāte mazliet to paplēsa, lai viss notiek ātrāk. Dienas sākumā to varēju izturēt, bet jau uz beigām, kad sāpes tik biežas un spēcīgas, vairs nespēju un teicu, lai neplēš, jo man ļoti sāp. Pat vairs neļāvu mani aiztikt, tik ļoti sāpēja. Domāju, — nemūžām vairs negribu bērnu, šis man būs vienīgais. Kamēr biju pirmsdzemdību palātā, vīrs istabiņā nervozēja, dzirdot manus bļāvienus. Vecmāte ik pa laiciņam pie viņa ieiet un pasaka, ka viss ir labi, tikai jāgaida. Ap pulksten 18 pasauc vēl vienu ārstu, kurš mani paskatās un, protams, plēš manu atvērumu, nu tas bija tik sāpīgi, ka atkal sāku histēriski bļaut. Ārsts man saka, ko bļauju, caur muti jau mazais nepiedzims. Es tik pie sevis padomāju, ko gan vīrietis var saprast no dzemdību sāpēm! Esmu jau dusmīga! Ārsts aiziet, atkal varu celties no gultas, jo kā jau teicu nogulēt nevarēju ne minūti. Labāk ir stāvēt kājās vai uz ceļiem! Laiks rit lēni un es domāju, ka nemūžam man neizdosies. Vecmāte saka, ka galviņa jau redzama un līdz 21 mazulim vajadzētu būt klāt. Tātad drīz, pavisam drīz...
 
Pulkstens 19.30 vecmāte jau ļauj paspiest. 20.00 jau dodamaies uz dzemdību zāli.  Uzguļos uz galda, sanāk vēl kādas četras  māsiņas, kāda nu kurai loma — nezinu. Nu jau pavisam droši varu spiest, vismaz spiežot, nejūtu tās trakās sāpes. Pēc divām spiešanas reizēm, prasu vecmātei, vai vēl ilgi. Viņa paņem manu roku un pieliek pie mazuļa galviņas, sakot, ka jau tūlīt būs ārā. Pieliekot roku pie mazuļa galviņas, es viņu ātri atrauju, jūtu kaut kādas bailes. Gaidu, kad būs sāpes, lai atkal varu spiest, jo vēl mazliet un mazulis būs piedzimis. Vēl divi spiedieni un jūtu, ka mazuli uzliek uz vēdera, bet tikpat ātri norauj nost. Nedzirdu arī pirmo bļāvienu...
Jūtu, ka mazuli uzliek uz vēdera, bet tikpat ātri norauj nost. Nedzirdu arī pirmo bļāvienu...

Lai gan sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, nevarēju neko pajautāt un manī nebija nekādu emociju... Pacēlu mazliet galvu un redzēju, ka visi ir ap mazuli un cenšas viņu atdzīvināt... Bet es nevarēju ne paraudāt, ne pabļaut, pilnīgi neko. Manī bija tik liels bezspēks, jo visas dienas laikā biju pilnībā zaudējusi spēkus. Guluz dzemdību galda un pie sevis tik klusu teicu — elpo, puisīt, elpo, elpo... Pagāja  15 minūtes, bet viņš neelpoja, ārsti vairs neko nevarēja izdarīt... Vecmāte pagriezās pret mani un tikai pakratīja galvu. Teicu, tas nevar būt, bet ārsts (vīrietis), kuru nemūžam vairs negribu redzēt, spēja tādā brīdi pateikt, kā nevar —  var! Biju tik dusmīga, bet nebļāvu, joprojām nespēju pat paraudāt, biju šokā. Liku, lai vecmāte tūlīt pat pasauc manu vīru. Tikai, kad ieraudzīju viņu, sāku raudāt, jo nav mūsu mazuļa.
Alberts aizgāja, lai pārvērstos par eņģeli...
 
Mums piedzima puisītis, kuram bijām izvēlējušies vārdiņu ALBERTS. ALBERTIŅŠ piedzima 2009.gada 8.martā, pulksten 20.32, 3630g smags, 55 centimetrus garš. Bēru dienā pie manis pienāca krustdēliņš (7.gadi) un teica, ka Dievam bija vajadzīgi mazi eņģelīši... MAZAIS PUISĪTIS AIZGĀJA, LAI PĀRVĒRSTOS PAR EŅĢELI... Mēs palikām ar bezgalīgām sāpēm, tukšumu, ilgām sirdī, ilgodamies pēc sava bērniņa. Ilgodamies viņu redzēt, apskaut, samīļot... Ilgodamies redzēt viņa pirmo smaidiņu, speram pirmo nedrošo solīti, dzirdam viņa pirmo vārdiņu.... Mums jāpaliek un ar to jādzīvo visu mūžu...

Pēc visa piedzīvota pirmā doma bija, es vairs negribu bērnus un negribu atkal tā riskēt. Laiks iet un mēs dzīvojam tālāk, lai cik smagi būtu, bet nu jau domājam, ka vēlamies mazuli. Jo tukšums ir tik liels, ka nevar tā dzīvot...un tagad mums ir savs Sargeņģelis...

 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk