Mana dzemdību pieredze: Ka mēs sagaidījām savu Lieldienu zaķīti 11

 15. jūnijs 2009 18:00 Pieredze  skatījumi: 9898

Ar vīru sen jau gribējām mazuli. Nosvinējam kāzas, nopirkām māju, pietrūka tikai bērnu. Pagāja gads, otrs, trešais – nekā. Izstaigāju ārstus – viss kartība, aizsūtīju pie ārstiem vīru, arī viņam viss normā. Pamazām jau sāka zust cerība, kā vēlak atzinās vīrs – arī viņam jau šķita, ka bērni – tā nav mūsu laime. Aizrunājāmies pat līdz bērna adoptēšanai, bet kaut kā man gribējas vēl pāris gadus pagaidīt...



Foto: Evija Laiviņa, www.elfoto.lv


Par grūtniecību uzzināju pagājušā gada augustā pēc izbrauciena dabā, kad pēkšņi pēc apēstā šašlika sametās slikta dūša. Vēl neticēju, arī sieviešu dienu iztrūkums mani nemulsināja, jo tās parasti bija neregulāras, nodomāju, ka atkal aizķerušās. Dodoties uz darbu nolēmu tomēr nopirkt testu un parliecināties, kā jau kuro reizi, par vienu svītriņu. Man par lielu izbrīnu, tur bija divas svītriņas, arī nakamajos divos testos – divas!!! Tajā paša dienā gaju pie ārsta, jo nespēju gaidīt ilgāk ne dienu, un jā – sešas nedēļas!!! Šo skaitli laikam neaizmirsīšu nekad.

Biju neizgulējusies, neapmierināta. Vēlējos ātrāk nēsāt bērniņu rokās, nevis vēderā.
 
 
Tā ritēja grūtniecības mēneši, vīrs ļoti palīdzēja un atbalstījamani. Visu grūtniecības laiku jutos lieliski. Ļoti reti mocīja nelaba dūša un vemšana. Nebiju nekāda kaprīzā grūtniece, arī vizuāli tikpat kā nemainījos un apkārtējie cilvēki domāja, ka būs puika. Pēdējā USG (32. nedēļās) uzzināju, ka būs meitene, tas mani nemaz neapbēdināja, jo es gribēju bērnu, nevis puiku vai meiteni. Pēdējais mēnesis bija visvisgarākais. Biju piekususi, jutos smaga, liela. Vēderā nēsāšana arī jau bija līdz kaklam, dienas vilkās kā mēneši, uz tualeti jāskraida ik pāris stundas. Mazā naktīs modās un kājām dauzīja man ribas, biju neizgulējusies, neapmierināta. Vēlējos ātrāk nēsāt bērniņu rokās, nevis vēderā. Pēc USG daktere noteica datumu 22.04. Kad šis datums bija aiz muguras, bet no dzemdībām vēl ne miņas, kļuvu nervoza un neciešama. Vīrs katru dienu jokoja "Nu, tu dzemedēt netaisies?", bet es vairs neuztvēru to kā joku, mani tas tracināja... Laiks apstājās vispār, jo nu jau es skaitīju sekundes, nevis dienas.
 
Slimnīcā mani pieņēma un pateica, ka vēl gaidīsim, neviens ar varu ārā nespiedīs. Tas mani iepriecināja, jo gribēju, lai viss notiek dabiski.

Nedēļu pēc noliktā datuma, 9.04. gāju pie dakteres. Pierakstījām mazuļa sirds tonīšus, viss kārtība, bet mazā neslīd uz leju. Daktere saka, ka nu jau vajag dzemdēt – ilgāk vilkt nevar, jo meitene nav diez ko maza. Ja līdz 11.04 nedzimst, tad jābrauc uz slimnīcu  pašai. Pagāja divas dienas, meitiņa tā arī nepiedzima un man nācās trīcošām kājam doties uz dzemdību iestādi pašai. Slimnīcā mani pieņēma un pateica, ka vēl gaidīsim, neviens ar varu ārā nespiedīs. Tas mani iepriecināja, jo gribēju, lai viss notiek dabiski. Man par laimi 12.04 (šā gada Lieldienās ) naktī sākās sāpītes, ne parāk spēcīgas, bet gulēt vairs nevarēju. Nocietos līdz rītam, kad dakteri iet rīta apskatē un teicu, ka man ir sāpītes no 00:30 ik pēs 5-7 minūtēm. Daktere apskatīja un nosūtīja uz dzemdētāju nodaļu. Nodomāju, kaut tik līdz 21:00 es tiktu galā. Laiks gāja diezgan ātri (protams, varēja arī ātrāk:-), –   es lēkāju uz bumbas, staigāju pa gaiteni, gāju duša, zvanīju vīram, kurš bija satraucies vairāk par mani pašu, un ik pa laikam gāju uz apskates kabinetu. Viss veicās ļoti labi. 17:00 dakteri nolēma pārdurt augļūdeņus, lai viss notiek raitāk. Piezvanīju pēdējo reizi vīram un palūdzu, lai pats vairāk nezvana, jo kaut kā runāt vairs negribējās... Sāpes kļuva stiprākas, nu jau es nesājos pa palātu un negribēju sēdēt, brīžiem pat lmetos četrrāpus un kodu sev rokā, jo man šķita, ka tā bija vieglāk to izciest. Visu laiku mocīja jautājums “Nu kāpēc tas ir tik sāpīgi???”


Ienāca daktere un teica, lai liekos gulēt, citādi bērniņš var pamosties un vairākas stundas negulēt. Mammai pašai vajagot labi justies, lai mazā būtu mierīga.

Pēc pāris stundām es vairs negribju neko, tikai lai ātrāk tas viss beigtos. Biju pārgurusi no sāpēm. Beidzot – 20:30 izdzirdēju gaidītos vārdus "nu iesim", un es skriešus aizskrēju uz dzemdību galdu. Paradījās sen izbeigušies spēki, jo nu jau gals bija redzams. 12.04.09 21:15 man piedzima ilgi gaidītā meitiņa – 4.120 kg smaga un 55 cm gara. Jutos kā septītajās debesīs, neskatoties uz plīsumiem un griezumiem. Palūdzu vecmātei telefonu un turpat guļot uz galda steidzos mierināt vīru, ka nu jau viss ir kartība. Ap divpadsmitiem naktī mūs ieveda palātā. Aizmigt nevarēju, tādēļ piezvanīju vēlreiz vīram, lai padalītos ar savām emocijām. Norunājām vairākus desmitus minūšu, kad ienāca daktere un teica, lai liekos gulēt, citādi bērniņš var pamosties un vairākas stundas negulēt. Mammai pašai vajagot labi justies, lai mazā būtu mierīga. Tā arī darīju.

Vēlu visiem izjust šo neizsakāmo prieku un laimi, kad tu vari satikt un samīļot cilvēciņu, kas deviņus mēnešus dzīvojis zem tavas sirds un nesis gan nogurumu, gan prieku!

Katras māmiņas dzemdību stāsts ir vienreizējs un neatkārtojams. Iesūti savējo!

 



11 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk