Vislatviskākie svētki — Jāņi 1

 15. jūnijs 2009 15:00 Raksts  skatījumi: 7326

Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts — visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos.



Foto: mammamuntetiem.lv


Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca. Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.

Jāņu dziesmas un aplīgošanās
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā. Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.

Lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Jāņu zāles
Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert. Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā — rasā. Jāņu zāļu galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas - kā buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c. Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi. Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.
1932. gada Atpūtā rakstīja: „Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem.”
Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus.

Mājas rotāšana
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas — gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos. Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.

Raganošanās
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību. Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm. Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba. Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites. Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos.

Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem.

Maģiskā Jāņu uguns
Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju. Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību. Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas. Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Papardes zieds
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.

Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.

1932. gada atpūta vēsta, ka „Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt.”
Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.
Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
•    Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.
•    Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.
•    Jāņa naktī vajag gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot apavos, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties.
•    Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs.


Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmas informācija
 



1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk