Kāpēc jāļauj zīdainim "darboties" pašam? Stāsta fizioterapeite 2

 15. jūnijs 2014 12:00 Speciālista viedoklis  skatījumi: 45587

Būtu ilgi jāmeklē, lai atrastu vecākus, kuri vēlas nodarīt ļaunu savam bērnam. Tomēr dažkārt gadās. Par bērnu fiziskās attīstības veicināšanas kļūdām stāsta fizioterapeite Baiba Auziņa.



Foto: Shutterstock.com


Bērnu cilāšana un elementāra aprūpe
Viena no visbiežāk pieļautajām kļūdām ir bērnu cilāšana un elementāra aprūpe. Nereti vecāki bērnu strauji ceļ, strauji nes, strauji pārvieto un strauji ģērbj. Ar bērnu jādarbojas mierīgi un lēnām, ir jārada dabīgas kustības. Mazuli sākotnēji nevar celt taisni augšā, viņš ir jāpaveļ, turklāt mierīgi. Mazulis jāceļ caur sānu, jāceļ tā, lai mamma sajūt, ka mazulis līdzdarbojas arī pats. Mazulis jāģērbj lēnām, procesa laikā ar bērnu jārunā un jāstāsta, kas notiek. „Ir jāatceras, ka mēs neģērbjam lelli, bet mazu cilvēku, kam arī pašam būs kādreiz jāģērbjas,” uzsver speciāliste. „Ģērbjot bērnu, sanāk, ka mēs darām pretējas lietas. Kad mēs paši ģērbjamies, piedurknē roku iestumjam, taču mazuļa rociņu mēs pārsvarā ar savu roku ievelkam. Tā bērnam dodam signālu, ka rociņa jāizvelk no piedurknes. Tāpēc sanāk tāds kā paradokss — ģērbjot bērnu, mēs viņu mācām izģērbties. Un būtībā tās ir nianses, pie kurām piedomājot, kā mēs paši veicam šīs ikdienišķās kustības, process aiziet kā pa diedziņu. Tāpēc nemaz nav tik peļami, ja vecāki pirms bērniņa piedzimšanas dodas uz hendlinga konsultāciju, lai sapratu, kā savas zināšanas nodot savam mazulim.”

Šajās konsultācijās notiek darbošanās ar lelli, un tomēr vecāki pēc tam jūtas daudz drošāki un pārliecinātāki par sevi. Un tad ir daudz mazāk situāciju, ka pēc mazuļa piedzimšanas vecāki stāv pie gultiņas vai šūpulīša un satraucas, ko tagad darīt, kā mazulim pieskarties, lai nenodarītu pāri. Pēc konsultācijas ir pārliecība un mierīga sirds, ka viss tiek darīts pareizi.

Neradīt grūtības mazulim
„Es negribu arī biedēt, stāstot, ka dažas no lietām, ko vecāki mēdz darīt ar bērnu, ir aizliegtas. Vienkārši jāsaprot, ka, piemēram, mazuli nepareizi ceļot, viņam ir grūtāk un kļūdaina mazuļa cilāšana, nēsāšana un ģērbšana veicina paaugstināta muskuļu tonusa veidošanos, jo mazulis it kā aizsargājoties sasprindzinās,” komentē daktere Auziņa. Kā var pamanīt, ka mazulim ir paaugstināts muskuļu tonuss? Dažkārt to ir visai grūti noteikt, bet tipiskākās pazīmes ir galvas mešana atpakaļ, plecu vilkšana atpakaļ, ilgstoši nostieptas kājas, paņemot mazuli rokās, rodas sajūta, ka viņš ir „ciets” un sasprindzis.

Ne vienmēr pie vainas vecāki
Ne vienmēr var apgalvot, ka muskuļu paaugstināto tonusu izraisa mammas vai tēta nepareiza apiešanās ar bērnu. Un īsti nav tādas nepareizas apiešanās ar bērnu. „Kas vienam bērnam nepatīk, otram izraisa lielu sajūsmu. Galvenais ir ļauties izjūtām, ja mamma vai tētis jūtas droši un ja tas bērnam sagādā prieku, tad var turēt kaut vai ar kājām gaisā. Lai kas arī tiek darīts, jādara ar pārliecību, ka viss ir labi,” smejas speciāliste. Fizioterapeite uzsver, ka galvenais ir daudz ar mazuli runāties, jo dažus mēnešus vecs bērns patiesībā saprot daudz vairāk, nekā mums liekas. Un nav noslēpums, ka bērni nereti ir saspringuši tikai tāpēc, ka mammai ir saspringusi, uztraukusies un nervoza. To var salīdzināt, piemēram, ar situāciju darbā, kad esam labā noskaņojumā, bet atnāk kāds un sāk sūdzēties par kaut ko, mūsu garastāvoklis automātiski noplok. Runājot par muskuļu tonusu, liela nozīme ir arī tam, kā ir norisinājusies grūtniecība un dzemdības, kāda ir līdzšinējā mazuļa attīstība.

Kas notiek ar muskuļu tonusu, bērnam augot?
Daļai bērnu ar laiku muskuļu tonuss normalizēsies pats no sevis, daļai tas var saglabāties paaugstināts visu mūžu, ja kaut kas netiks darīts lietas labā. Pārsvarā tie bērni, kam augot ir iespējas kustēties un to arī dara, sevi izvingrina, bet bērni, kuriem kustēšanās iespējas ir ierobežotas — mājās sēž pie datora, aiziet uz skolu un atkal sēž, pārnākot mājās, sēdēšana turpinās —, var būt problēmas. Lai mazinātu muskuļu tonusa pārmaiņu rašanos, pašos pamatos svarīgi ir tas, kā bērns tiek aprūpēts pirmajā dzīves gadā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka bērnam, kuram viss ir kārtībā, nav vajadzīga vingrošana, taču es uzskatu, ka tā par sliktu nenāks, jo vingrošana — kustības — iemāca draudzēties ar savu ķermeni, iemāca līdzsvaru. Ja mēs ļautu bērnam caurām dienām dzīvoties pa grīdu, rāpot un kustēties, bērns pats sevi izvingrinātu pietiekami, bet nereti ir tā, ka mamma vai tētis izdara visu bērna vietā, lai tik mazulis nepārpūlas. Taču ir jāļauj mazulim STRĀDĀT PAŠAM un iepazīt savu ķermeni. „Dažkārt mammas sūdzas, ka mazulis kaut ko neprot, bet, kad atnāk uz vizīti un viņām tiek parādīts, kas mazulim jāizdara, lai viņš pats ar to tiktu galā, jau rādot un skaidrojot mammai, mazulis to iemācās un vairs „nesauks” palīgā mammu. Visbiežāk šādas situācijas rodas tāpēc, ka, darbojoties ar bērnu, mēs ierādām kustības, kuras bērns nespēj pats izpildīt, piemēram, apsēdinot mēs viņu paceļam gaisā un noliekam sēdus — mazulim liekas, lai sēdētu, man ir jālido, pat ļoti vēloties, viņš to nevar izdarīt. Tāpēc jācenšas parādīt, kā viņam pašam jādara, nevis izdarīt viņa vietā,” rezumē daktere Auziņa.


Lai vienotos par tikšanos ar fizioterapeiti Baibu Auziņu, zvani 29123719.



2 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk